Henrieta Verhoustinska: Aija, bez šaubām ir tā, ka ar Kārli Lāci esi sadarbojusies vairāk nekā ar kādu citu. Viņš ir tavs liktenīgais latviešu komponists.
Aija Vītoliņa: Jā, kaut kā tā ir sanācis, ka mēs ar Lāci esam pazīstami 15–20 gadus. Ir bijuši dažādi projekti, kur esam kopā sadarbojušies un paralēli darbojušies. Dziesmas ir tapušas dažādos laikos, un ar pirmo pandēmijas vilni sanāca, ka Lācis mani uzrunāja koncertiem “Hanzas peronā”. Tā viss dabiski attīstījās un nonāca līdz albumam.
Lāci, vai šīs 11 dziesmas ir rakstītas speciāli Aijai?
Kārlis Lācis: Jā. Sanāk tā, ka diezgan daudz rakstu teātrim. Aija ir pirmā, ko pasaucu, ja vajag kaut ko iedziedāt, bet kopā koncertējuši mēs īsti nebijām. Likās, kāpēc ne? Latvijas Radio 3 “Klasika” bija iespēja ierakstīt fondos dziesmu un atstāt arhīvā.
Jūsu albums ir melanholiski nostalģiskās noskaņās. Vai tas atspoguļo jūsu dvēseles stāvokli šobrīd?
Kārlis Lācis: Ne šobrīd, bet vispār – pa dzīvi.
Aija Vītoliņa: Jā, mēs esam tāds īpašs duets. Es neteiktu, ka pats optimistiskākais. Mums ir tuvas melanholiskas, skumjas dziesmas ar garu stāstu.
Aija, vai tev pašai nav kādreiz ienācis prātā uzrakstīt dziesmu?
Aija Vītoliņa: Nē, esmu vienreiz uzrakstījusi dziesmu, bet to nedrīkst rādīt publiski plašam cilvēku lokam. Es atstāšu komponēšanu tāda brīnišķīga komponista rokās kā Kārlis.
Kārlis Lācis: Katram jau tā ir, ka kādreiz uzraksta dziesmu.
Aija Vītoliņa: Ir tā doma, ka varētu vecumdienās vēl mēģināt tam pieķerties, bet es domāju, ka…
Tu esi pārāk kautrīga?
Aija Vītoliņa: Es uzticu to cilvēkiem, kuriem ir tās dotības, dāvana rakstīt.
Kārli, tu esi apbrīnojami pastāvīgs savā biedru izvēlē. Mēs zinām, ka esi nesaraujami saistīts gan ar Intaru Busuli, gan Aiju Vītoliņu. Kā tu atrodi šos cilvēkus, kā saproti, kurš ir īstais? Kas ir Aijas kvalitātes, kāpēc viņa ir tava īstā dziedātāja?
Kārlis Lācis: Viņai ir visas kvalitātes, kas būtu nepieciešamas, lai mūzika būtu dažāda. Viņai ir tembrs, ko nevar nopirkt par naudu vai iemācīties. Tas, ka mēs kopā esam auguši… Jā, Aija ir pasaulē labākā Kārļa Lāča dziesmu interprete.
Aija Vītoliņa: Dziesmu ierakstīšanas man vienmēr ir izaicinājums, vienmēr gaidu – nu, ko Lācis izdomās? Kas man būs jādara?
Tev nav sava komforta zona, bet visu laiku ir eksperimenti.
Kārlis Lācis: Bet tagad jau paliek mierīgāk.
Es domāju gan, ka nav nekāda komforta zona, jo man ļoti patīk vārds, ko mūsu producente Kristīne Komarovska deva tavām dziesmām – “piņķer-viņķerīgas”.
Aija Vītoliņa: Pilnībā piekrītu.
Kā ir izpildīt šīs “piņķer-viņķerīgās” dziesmas, kurās ir tik daudz nošu?
Aija Vītoliņa: Tas, protams, ir izaicinājums. Izaicinājums ir izdomāt, kur tu ieelposi. Tad, kad viss aiziet, tad tam ir jēga… Tāpēc Lāča mūzika ir tāda. Man patīk un priecājos, ka ir tieši tādas dziesmas. Es varu stāstīt tos stāstus, un katru reizi mani tas uzrunā un aizķer.
Kārlis Lācis: Māris Sirmais parasti saka – vai tu esi paprovējis pats izdziedāt?
Aija Vītoliņa: Man liekas, ka nē, jo tad būtu citādākas dziesmas.
Tev ir īpašs skaņdarbs šajā albumā, kas nav rakstīts speciāli Aijai. “Marijas Stjuartes valsis un Džuljetas dziesma”, kas ir 8 minūšu skaņdarbs. Tas ir veltījums Dž. Dž. Džilindžeram, jo “Marija Stjuarte” un “Romeo un Džuljeta” bija viņa izrādes. Kāpēc nolēmi šim albumam pievienot šo skaņdarbu?
Kārlis Lācis: Patiesībā Aija teica, ka vajag ierakstīt arī valsi. Es to šur tur spēlēju, bet pilnvērtīgs ieraksts uz laba instrumenta nebija veikts. Tā kā koncertā viņus savienojām, tad mēs izdomājām arī ierakstīt.
Aija Vītoliņa: Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka neesam ierobežoti trīs vai četru minūšu dziesmas formātā. Tā ir burvība, ka vari darīt, kā sirds liek, kā mūzika prasa.
Skaidrs, ka radio, iespējams, nespēlēs astoņu minūšu garu dziesmu, bet mēs mazliet bijām egoisti un likās, ka tā vajag darīt.
Vai jūsu albums ar Aiju tapa paredzamā laika sprīdī? Vai to var saukt par pandēmijas laika bērnu vai arī ne?
Kārlis Lācis: Tas ir tāds… Ešenvalds teica, ka viņš pandēmijai neveltīs nevienu takti, bet mēs uzrakstījām trīs dziesmas.
Aija Vītoliņa: Ne gluži veltījums, bet, jā... Vienkārši tā sakrita sajūtas.
Vai jūs joprojām mēdzat dziedāt publikai, piemēram, tiešsaistē?
Kārlis Lācis: Pēdējā pusgada laikā mēs vai nu nākam uz televīziju un uzstājamies, piemēram, tev un operatoriem, vai nu – sev mājās, vai arī ierakstā.
Jūs esat uzstājušies ne tikai oficiālos koncertos, bet arī dažādos eksotiskos pasākumos. Atceroties, kad vēl varēja uzstāties dzīvai publikai, kas ir eksotiskākā un neparastākā vieta, kur esat uzstājušies?
Aija Vītoliņa: Ir bijuši uzveduma “Kabarē” laiki, kur es tiku iekārta trosēs un gaisā dziedāju.
Kārlis Lācis: Tu jau arī esi visādus aktrises trikus veidojusi.
Bet ģeogrāfiski?
Aija Vītoliņa: Ģeogrāfiski noteikti tas bija Peru. Mēs bijām ar “Big Band Jelgava”. Tas bija ļoti sen. Ir būts interesantās vietās.
Un tev, Kārli, ar “Abonementa orķestri” vai bez?
Kārlis Lācis: Vai, kur tik nav būts! Viss kaut kas ir bijis. Ļoti jauks piedzīvojums bija ziemas olimpiāde Sočos, kur mēs dzīvojām nedēļu. Mēs uzstājāmies gandrīz katru vakaru. Arī diezgan aizraujošs piedzīvojums bija Eirovīzija Maskavā, kur bija jādzīvo divas nedēļas.
Es saprotu, ka tavi aizraujošie piedzīvojumi prasa vairāk nekā dienu vai divas.
Kārlis Lācis: Pa vienu jau nevar ieskrieties.
