Agrs rīts… Uz lidostu steidzas viens no mūzikas instrumentiem - čells, kurš salīdzinājumā ar savu četrreiz vieglāko ceļabiedreni oboju, sver vismaz desmit kilogramus un ir uzskatāms par vienu no vecākajiem lidmašīnas pasažieriem.
„Sarežģītākais brīdis ir tad, kad jāpērk biļete, jo dažādām aviokompānijām atšķiras veids, kā tiek pirkta biļete ar čellu. Līdzība ar bērnu ir tāda, ka čells un bērns sēž pie loga, cilvēki ar čelliem un bērniem kāpj lidmašīnā pirmie. (..)Vai man tiešām čellam ir otra biļete, to man prasa desmit reizes, parasti lidostās zina, ka tas ir mūzikas instruments, tas ir čells,” stāsta čelliste Māra Botmane, kuras instrumenta pasē rakstīts, kas tas ir ap 200 gadu vecs.
Klarnetēm gan pases nevajagot, tām iekšpusē esot iegravēti numuriņi, un tās nemaksājot tik dārgi kā vijoles vai čelli un nav uzskatāmas par nacionālo dārgumu, smej klarnetisti.
„Ir bijis tā, ka muitnieks skatījies iekšā un domājis, ka tas ir saliekamais stroķis… viņš teica, saliec, un kad es saliku, teica: iepūt! Un kad es iepūtu, teica: tīrs! Tīriņš…Ir bijuši gadījumi, kad muitnieks neatpazīst mūzikas instrumentu, bet citādi, vienīgās sajūtas ir - neaizmirst kādā veikalā… - Pāris reizes, kad esmu ceļojis bez instrumenta, man ir paniskā sajūta, kad izkāpju no lidmašīnas – kur ir? Kur ir?” stāsta klarnetisti Mārcis Kūlis un Guntis Kuzma.
Atsaucoties uz mūziķu lūgumu, Latvijas aviokompānija „airBaltic” esot pārskatījusi savus bagāžas pārvadāšanas noteikumus, piemēram, tagad arī vijoles drīkst ņemt salonā. Lidojumā uz Sanktpēterburgu atklājās, ka tieši vijoles ir visvecākie pasažieri, kas dzimušas jau 1733. un 1734.gadā.
„No Rīgas ceļot ar mūzikas instrumentu ir salīdzinoši viegli, jo mēs lidojam pa tiešo, nav nepieciešama pārsēšanās, kopumā tie ir 60 galamērķi. Tiem cilvēkiem, kam nav mūzikas instrumenta, ir pārsteigums, ka kādā no sēdvietām sēž ģitāra vai čells un mūzikas instruments mums ir kā atsevišķs pasažieris,” skaidro „airBaltic” pārstāvis Jānis Vanags.
Tā kā lidojuma laikā drošība ir numur viens, mūzikas instrumentiem jābūt labi nostiprinātiem, tie nedrīkst traucēt citiem. Kontrabasistam Jānim Stafeckim šī esot tā laimīgā reize, kad var braukt bez instrumenta:
„Jo mans ir mana auguma, apmēram 192cm, tas kastē iepakots un brauc pa sauszemi, ja mēs esam Eiropā, ceļo pa sauszemi. Es zinu kolēģus, kuriem vadājot kontrabasu nepiemērotā apvalkā vai kastē, viņi saņem maisu ar malku otrā galā. Man pašam ar kontrabasu gadījies, kad viena no retajām reizēm, kad lidojām ar instrumentiem, atpakaļceļā no Vācijas gadījās, ka lidmašīnā ielīda tikai viens kontrabass, jo otram nav vietas. Ja man būtu koncerts tajā pašā vakarā, vajadzētu meklēt vai nu citu instrumentu vai… bet koncerts paldies dievam nebija un viņi atveda nākamā dienā līdz pašai koncertzālei.”
„Kaut kā vienmēr esam aizlidojuši, reizēm situācijas nervu kutinošas, bet kaut kā vienmēr esam aizlidojuši, viss atkarīgs no tiem cilvēkiem, ka šeit strādā… Protams, ka mūsu instrumenti neatbilst standartiem, un tas nekad nebūs, bet no veselā saprāta viedokļa, ieteikums nodot to visu bagāžā nav visai pārdomāts un saprotams. Tas rada problēmas, bet mums nav citas izejas, mēs braucam kā profesionāļi, nebraucam tūrisma braucienā, bet braucam pārstāvēt mūsu valsti,” uzsver diriģents Normunds Šnē.
Kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” pārstāvēs Latviju Sankpēterburgā starptautiskajā festivāla “Muzikālā kolekcija” un rītvakar uzstāsies kopā ar vijolnieku Marku Buškovu, atskaņojot gan klasiku, gan laikmetīgu mūziku - Vaska, Haidna, Mendelszona un Lindberga kompozīcijas.
