Grupas “Jumprava” radītais kultūras mantojums 35 gadu griezumā ir ārkārtīgi liels. Aigars Grauba stāsta, ka ir veikta aptauja, lai saprastu, kuras no viņu dziesmām ir pašas populārākās, un ir izveidots tops, kurā ir ap 150 dziesmu.
Katram "sava" dziesma
Vai pašiem mūziķiem ir kāda dziesma, kas viņiem īpaši tuva? Aigars Grāvers stāsta: “Es brīžiem mēģinu atdalīties no sava redzējuma un saliedēties ar publikas redzējumu, saprast, kā es pats domātu, ja nebūtu mākslinieks, bet būtu publika. [..]
Un nekur tālāk jau nevaru tikt, kā tikai – tā pati “Ziemeļmeita” varētu būt mūsu grupas tāds simbols. Tā ir. Nekur no tā nevar aizmukt.”
“Ja man jāsaka, tad “Jumprava”, jā – tā ir “Ziemeļmeita”,” secina Grāvers.
Savukārt Aigaram Graubam dziesma, kas vienmēr izraisa sajūsmu jau ar pirmajām notīm ir “Šeit lejā’’. Viņš uzskata, ka tās spēks ir vienkāršajā nepretenciozitātē: “Kā viņa sākas ar to ritmu un pāraug tajā stāstā, kas ir savienots ar mūziku, tur ir tiešām kaut kas ļoti maģisks.
Arī dziesma “Teātris” ir īpaša, tā bija pirmā Stīvā (Aigara Krēslas) dziesma, ko “Jumprava” aranžēja un spēlēja. Skatoties Nacionālā teātra izrādi par grupu “Jumprava” -“ Zem diviem karogiem”, Grauba esot atcerējies, kā tapa dziesmas vārdi. Bērnībā viņš piedalījās Nacionālā teātra izrādē “Emīls un Berlīnes zēni”. “Kad bija jāraksta vārdi, teātris bija acu priekšā,” atceras mūziķis.
Grauba stāsta – ir prieks apzināties, ka klausītāji dziesmas uzskata par “savām”:
“Katram ir savas “Jumpravas” dziesmas. [..] Brīnišķīgi apzināties, ka tās sen jau nav mūsu dziesmas, tās ir tavas dziesmas. Es dažkārt ironizēju – mēs esam pavadošā grupa jūsu dziesmām.”
Visas grupas sākas vienādi
“Jumpravas” vēsture ir tik sena un piepildīta. Vai mūziķi vēl atceras pašu sākumu?
Aigars Grāvers stāsta, ka grupas “Jumprava” sākums bija ļoti līdzīgs citām grupām, kuras veidojās padomju laikā. Darbs grupā sākās ar jautājumu:
“Vai tev ir kāds gabals? Nav! Tev arī nav? Bet man ir. Sākam!” Viņš uzsver – grupu sākšanās vienmēr ir vienāda un nav mainījusies jau gadu desmitiem.
Radās pirmās dziesmas, no kurām tika izveidotas programmas. Pirms “Jumpravas” Grāvers bija spēlējis citās grupās. Tur tika gūtas iemaņas, kā veidot aranžējumus, iegūta izpratne par to, kādu mūziku viņš vēlas spēlēt. “Jumprava” bija tam visam turpinājums un piepildījums. Kaut arī šodien grupas mūziķu darbības virzieni ir dažādi, tomēr viņiem ik pa laikam nepieciešams atkal satikties un kopīgi uzstāties. “Mēs bijām izdarījuši daudzas labas lietas,” norāda Grāvers. Un tas bija iespējams tāpēc, ka “Jumpravas” mūziķi ir cilvēki, kuriem kopā saskan ne tikai muzikāli, bet arī sadzīviski.
Raidījums “Kultūrdeva” ir sagatavojis dzimšanas dāvanu “Jumpravai”, tas ir videostāsts par dziesmas “Peldētājs” videoklipa tapšanu.
Videostāstā “Jumpravas” mūziķis Aigars Krēsla atceras, kā tapa dziesmas “Peldētājs” videoklips. Šis stāstījums tiek ilustrēts ar atbilstošām darbībām, pantomīmas aktieri iedzīvojas grupas mūziķu tēlos un izspēlē kuriozas situācijas, kuras piedzīvoja mūziķi videoklipa uzņemšanas laikā. Videoieraksts notikai baseinā, filmēšanas laikā mūziķi apaukstējās un pēc tam vairākas dienas slimoja.
Ekstrēmie videoklipi un tādi, ko nācās "paslaucīt zem tepiķa"
Aigars Grāvers atceras, kā “Jumprava” uzvarēja “Mikrofona” dziesmu aptaujā un balvā ieguva videomagnetofonu, kuru viņi pārdeva, lai uztaisītu divus videoklipus dziesmām “Pa vējam” un “Peldētājs”.
Aigars Grauba atzīst, ka videoklipu uzņemšana bieži bija visai ekstrēma. Toreiz parādījās pirmās pārvietojamās videokameras un videomagnetofoni ar nosaukumu “Bosh”. Ar tām tika filmēti videoklipi “Prom no pilsētas” un “Šeit lejā”.
Grāvis (Grāvers) videoklipā “Šeit lejā” smaida, jo negaidīja, ka viņam ūdeni uzlies ne tikai uz galvas, bet arī ausī.
Dziesmas “Ziemeļmeita” videoklipa uzņemšana notika Jumpravā. “Tur bija iestiprināti spaiņi ar krāsām, kuras lija man uz galvas, tur bija kaut kādi suņi un baloni,” atceras Grauba. Kad “Jumpravas” mūziķi kopā ar televīzijas filmēšanas grupu noskatījās uzņemto materiālu, visi saprata, ka tas nav veiksmīgs un to nedrīkst rādīt televīzijā. Tad kādam radās ideja par filmēšanu vienā kadrā, kas pēc tam tika “izspiests” uz Rozes Stiebras animācijas filmas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Pateicoties televīzijas cilvēkiem, tur, šķiet, piedalījās arī Armands Rušenieks un Igors Meirāns, neveiksmīgais materiāls tika “paslaucīts zem tepiķa”.
“Jumprava” toreiz atļāvās drosmīgus gājienus un realizēja daudzas trakas idejas. Aigars Grāvers atzīst, ka pateicoties “Jumpravas” popularitātei, bija viegli dabūt kameru filmēšanai, un viņi bez kautrēšanās to arī darīja. Ceļš uz rezultātu toreiz bija īss un ātrs. Pāris stundās materiāls tika uzfilmēts un arī samontēts.
“Tā ātruma dēļ daudz kas “izspruka” ēterā. Neviens nepaspēja ne cenzēt, ne saprast, kas noticis,” atceras Grauba.
Toreiz daudzas lietas notika tāpēc, ka cilvēki nenobijās – “Jumpravas” idejas palīdzēja realizēt režisors Jānis Rušenieks.
Neredzamā elpa
Šobrīd notiek intensīva gatavošanās “Jumpravas” koncertam ''Arēnā Rīga''. Ideja par šādu koncertu radās, piedaloties Gacho/Mesas rīkotajā koncertā. Grāvers stāsta, ka uz skatuves sajutis lielu skatītāju atsaucību. Tajā brīdī viņam un arī Aigaram Krēslam vienlaicīgi radusies doma, ka arī “Jumprava” varētu tur nospēlēt koncertu. To darīt iedrošināja koncerti Daugavpilī un Dzintaros, kuri pulcēja vairākus tūkstošus klausītāju. Protams, “jo lielāka arēna, jo lielāki izdevumi”, pauž Grāvers. Arēnas īre, gaismas, skaņa, apdrošināšana – tas viss kopā varētu izmaksāt ap 100 tūkstošiem. Grauba atzīst, ka ar finansiālajiem jautājumiem nodarbojas menedžmenta cilvēki. Vai uz koncertu ieradīsies tūkstotis skatītāju vairāk vai mazāk, tas nav pats būtiskākais.
“Kāpēc cilvēki iet uz kino? Kāpēc viņiem patīk skatīties kino lielā zālē? Tāpēc, ka tā ir neredzamā elpa, kopīgais pieredzējums,” pauž Grauba. Rokkoncerti dod šo kopīgo enerģiju, tur notiek satikšanās.
Grāvers piebilst, ka arēnas izaicinājums ir lielformāta mērogs, kuru jāspēj aptvert un pārvaldīt.
