Rīgā Marija Maksakova un diriģenta Dmitrija Morozova vadītais Latvijas mūziķu simfoniskais orķestris atskaņoja populāras operu ārijas un uvertīras.
Dziedātājas Marijas Maksakovas-Igenbergas biogrāfija varētu kļūt par pamatu aizraujošas un asa sižeta filmas scenārijam. Būdama Krievijā slavenas mākslinieku Maksakovu dinastijas pārstāve, Maksakova-Igenberga izvēlējās operdziedātājas karjeru. Savulaik bijusi arī Krievijas Domes deputāte un par savu viedokļa paušanu izpelnījusies asu sabiedrības kritiku.
“Cilvēks, īpaši mākslinieks, nevar būt politiski neitrāls,” uzskata operdziedātāja. “Viņš publikai ir interesants ne tikai kā mehānisms, kas rada skaņas. Viņš veido māksliniecisku tēlu, kas piepilda skaņdarbu ar dvēseli. Dzīves pozīcija vienmēr norāda, kur mīt dvēsele.”
Pērnā gada pavasarī Maskavā tika nogalināts dziedātājas vīrs, Ukrainā zināms politiķis. Kopš tā laika Marijas Maksakovas dzīve un darbs saistīti tikai ar Ukrainu.
“Ukraina manā skatījumā ir pārsteidzoši labsirdīga valsts. Tādas diasporas kā ukraiņiem nav nevienai tautai pasaulē. Ukraina man deva patvērumu, aizsardzību, un es, kā daži joko, esmu veiksmīgas kontrpropagandas spilgts piemērs,” stāsta Maksakova-Igenberga.
Koncertā “Baltijas ceļš” līdzās populāru operu uvertīrām skanēja Verdi, Čaikovska, Pučīni un Bizē zināmākās operu ārijas. Lielu zāles atsaucību izpelnījās Marijas dziedātās ukraiņu tautas dziesmas.
“Maz ir dziedātāju, kuri savos solo koncertos dzied tik daudz āriju. Parasti tiek pieaicināti citi solisti, lai pats varētu nedaudz atvilkt elpu. Šī programma ir pārbaude izturībai,” atzīst operdziedātāja.
Dziedātāja lepojas ar radniecības saitēm Latvijā un Igaunijā. Tādēļ sevi dēvē par baltemigranti.
“Tētis un vectēvs bija latvieši. Visu bērnību esmu dzīvojusi Latvijā, un visas labākās bērnības atmiņas saistās ar Jūrmalā pavadīto laiku. Kad iemācījos pieklājīgi spēlēt klavieres, mani veda uz kafejnīcu “13 krēsli” Doma laukumā. Par karstas šokolādes krūzi es tur spēlēju klavieres, un man tas ļoti patika,” atceras Maksakova-Igenberga.
Savu uzstāšanos Rīgā Marija Maksakova-Ingenberga noslēdza ar veltījumu vectēvam, latviešu valodā nodziedot Latvija valsts himnu.
