Pārmijas

Intars Rešetins Čehova teātrī iestudējis izrādi "Momo!!!" Reportāža no preses konferences

Pārmijas

Jāatrod savs ceļš. Diriģents Dinišs Souza stāsta par sadarbību ar "Sinfonietta Rīga"

Diriģents Kaspars Putniņš: Mūzikas krāsa atklājas kontekstā

Izrāpties no mazajām kastītēm. Saruna ar diriģentu Kasparu Putniņu

""Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā!" Varbūt par visiem garīgajiem procesiem mēs varētu runāt tā – ka tiem vajadzētu būt kam tādam, kas maina mūsu apziņu, atjauno mūsu prātu tādā nozīmē, ka mēs ieraugām jaunu potenciālu un rāpjamies ārā no savām mazajām kastītēm, no saviem mazajiem priekšstatiem par lietām un iegūstam jaunu un lielāku redzējumu. Un tā droši vien ir lielas un svarīgas mūzikas pazīme – ka tai ir šāds potenciāls: spēja ar mums darīt šādas lietas," prāto diriģents Kaspars Putniņš, citējot fragmentu no Apustuļa Pāvila vēstules romiešiem, kuru sava jaundarba "Sensus" pamatam izvēlējies Krists Auznieks. Opusa pasaules pirmatskaņojums notiks 18. februāra vakarā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā Latvijas Radio kora un diriģenta Kaspara Putniņa koncertā "Sakrālie dziedājumi" .

Sakrālo dziedājumu programmās vienmēr notiek saruna starp dažādu laikmetu komponistu darbiem. 18. februāra koncertā Kaspara Putniņa vadībā tiks būvēti tilti starp 16. gadsimtu, vācu romantismu, mūsdienu latviešu un angļu komponistu mūziku. Koncerta centrā skanēs renesanses ģēnija Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas "Pāvesta Marčello mesa" ("Missa Papae Marcelli"), kas izglāba polifonās orģinālmūzikas klātbūtni Rietumu baznīcā. Mesa sarakstīta ap 1563. gadu, kad liela daļa Tridentas koncila dalībnieku vērsās pret daudzbalsīgu, oriģināli komponētu baznīcas mūziku, jo tā pārāk bieži esot pašmērķīga, balstīta populāru dziesmeļu melodijās, bez cieņpilnas attieksmes pret Svētajiem Rakstiem.

Pēc Palestrīnas "Pāvesta Marčello mesas" noklausīšanās tomēr esot kļuvis skaidrs, ka tādu skaistumu nedrīkst aizliegt.

Ar Palestrīnas mesas daļām sabalsosies Johannesa Brāmsa cēlsvinīgais trīs motešu cikls  "Svētku un piemiņas motetes" op. 91 ar Bībeles pantiem "Fest und Gedenksprüche", kurā dzirdamas atblāzmas no 16. gadsimta Venēcijas polifonijas skolas rakstības, kā arī pazīstamā angļu muzikologa, diriģenta un komponista Aivena Mūdija sakrālie kordarbi "Thy Fatherly Embrace" un "To the Holy Spirit". Mūdijs privāti studējis kompozīciju pie Džona Tavenera, un viņa daiļrade ietekmējusies no krievu un grieķu pareizticīgo dziedājumiem. Komponists ir arī Ekumēniskās Konstantinopoles patriarhāta priesteris.

Bet pirmatskaņojumu šajā vakarā beidzot piedzīvos Krista Auznieka opuss "Sensus". "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā!" (Rom. 12:2) – šie vārdi ir Auznieka jaundarba pamatā. Patiesa jēga ir tām lietām un notikumiem, kas mūs pārvērš, atjauno prātu, ienes gaismu mūsu dzīvē.

Signe Lagzdiņa: Atgādini par ciklu "Sakrālie dziedājumi" – atceros, ka viens no koncertiem bija 2016. gadā, tad 2019. gadā, un vienmēr tiem bijušas kādas speciālas koncepcijas.

Kaspars Putniņš: Nupat mēģinājām restaurēt, kad vispār bija pirmais "Sakrālo dziedājumu" koncerts, un mēs to īsti nevaram atcerēties. Ciklam nav skaidra laika rāmja, tas ir diezgan elastīgs un brīvs. Tas sākās jau labi sen, un ideja bija tāda, ka  ikdienā mēs ļoti daudz nodarbojamies ar eksperimentālo mūziku, visādām jaunām lietām – meklējam jaunu veidu krāsas, arī jaunus veidus, kā pasniegt mūziku. Mēģinām eksperimentēt ar to, kas koris kā instruments vispār var potenciāli būt uz skatuves. Un tad

kādā brīdī man šķita, ka varbūt izveidot platformu, kur balansam mēs varētu atgriezties pirmsākumos – tajā zonā jeb telpā, kas nosaka to, kas vispār ir koris Rietumu kultūrā.

Vissenākā ģenēze ir no grieķiem, bet nu – tas ir tā mazliet teorētiski. Reālajā dzīvē ir tā, ka mēs sevi sajūtam kā daļu no procesa, kas iesācies baznīcā, jo koris kā instruments Rietumu kultūrā pēc savas izcelsmes ir baznīcas instruments. Un, ja runājam par klasiskās mūzikas repertuāru kā tādu, tad faktiski līdz 19. gadsimta sākumam lielākā daļa profesionālās mūzikas repertuāra bija saistīta ar dziedāšanu – pārsvarā kori vai ansambļiem – un baznīcu. Repertuāra apjoms ir grandiozs, tas ir fantastiski bagātīgs un jaudīgs. No otras puses

ir bezgala interesanti skatīties uz to, kā dažādi komponisti, dažādas personības dažādos laikmetos ir komunicējuši ar tekstiem – ar tiem klasiskajiem, liturģiskajiem, sakrālajiem tekstiem, kurus mēs bieži vien uztveram kā ļoti formālus ietvarus, kuri eksistē paši savā universā:

mēs pie tiem esam tā pieraduši, ka tos gandrīz nemaz neredzam. Teiksim, "Kyrie eleison" vai "Gloria". Tās ir lietas, kas mūsu acu priekšā ir visu laiku, un tad ir interesanti paskatīties uz tiem tuvplānā, aiz formālā simbola un arī stilistikas virskārtas pamēģinot sajust, kādas ir konkrētā laikmeta attiecības ar šiem tēliem un kādas ir komponistu attiecības ar tām lielajām tēmām, kas ir sakrālās kultūras pamats. Tas veidojies mazliet intuitīvi, ka katrā no šiem "Sakrālo dziedājumu" koncertiem ir kāds koncepts, stāsts – dažkārt tas ir ļoti konkrēts, dažkārt – asociatīvāks, brīvāks un elastīgāks: ir kāda tēma jeb saruna, kuru mēs konkrētā veidā mēģinām virzīt, bet gandrīz vienmēr bijis tā, ka šī saruna norisinās starp dažādiem laikmetiem un ļoti dažādiem autoriem. 

Šoreiz šīs idejas centrā ir Krista Auznieka darbs. Krists savu "Sensus" uzrakstījis jau pirms vairākiem gadiem, pirmatskaņojumam bija jābūt 2020. gada novembrī, kas pandēmijas dēļ nenotika. 

Toreiz koncerta koncepts bija mazliet cits. (..) Domāju – diez vai vajadzētu kopēt tā laika ideju šodien. Bet skaņdarbs degošs stāvēja uz plaukta un gaidīja brīdi, kad mēs beidzot tam pieķersimies. Un man šķita, ka sadziedāšanās jeb saruna ar Džovanni Pjerluidži da Palestrīnu, Johannesu Brāmsu un Aivenu Mūdiju no estētiskā viedokļa būtu interesanta – kā tas viss formējas un skan kopā. Tur veidojas ne tik daudz lineārs stāsts – tur arī tematiski ir kādas asociācijas. Krista jaundarba teksts ir pavisam neliels fragments no Apustuļa Pāvila vēstules romiešiem, un aptuvenā tulkojumā tas skan apmēram tā:

"Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā!" Manuprāt, tā ir ļoti būtiska atziņa!

Varbūt par visiem garīgajiem procesiem mēs varētu runāt tā – ka tiem vajadzētu būt kam tādam, kas maina mūsu apziņu, atjauno mūsu prātu tādā nozīmē, ka mēs ieraugām jaunu potenciālu un rāpjamies ārā no savām mazajām kastītēm, no saviem mazajiem priekšstatiem par lietām un iegūstam jaunu un lielāku redzējumu. Un tā droši vien ir lielas un svarīgas mūzikas pazīme – ka tai ir šāds potenciāls: spēja ar mums darīt šādas lietas.

Kā nonāc pie tā, ka sajūti – šo četru autoru skaņu valoda kaut kādā mistiskā veidā var satikties, sabūvēt tiltus?

Tur ir vairākas lietas. Kā jau teicu, tas saistīts gan ar tematiku, gan arī estētiku un koncerta formu kā tādu.

Lai saruna veidojas tā, ka ir kontrasti, bet tajā pašā laikā lai teritorijas nav tik tālu viena no otras, ka starp darbiem neveidojas nekāda veida attiecības.

Man šķiet, ka [šajā gadījumā] tur ir kaut kādi pavedieni, kas šos darbus saista kopā, un es ceru, ka saruna varētu izdoties interesanta un vērtīga. Katram šim darbam un tā autoram ir savs stāsts, un asociatīvā līmenī man šķiet, ka tur tiešām veidojas šādas attiecības. (..)

Radusies sajūta, ka Latvijas Radio koris un Kaspars Putniņš mūsu koncertdzīvē šobrīd nu jau tāds gandrīz vai ķerams brīdis. Vai Zviedrija aizņem vairāk tava laika, vai vienkārši tās ir ar pandēmiju saistītās izmaiņas?

Ja skatāmies uz skaitļiem, man liekas, ka manu koncertu skaits Latvijā ir diezgan konstants lielums. Pēdējais koncerts bija pagājušā gada beigās. Protams, ir pienākumi arī citur, bet attiecības ar Latvijas Radio kori pēdējos desmit gadus ir bijušas konstantā intensitātē.

Noteikti gribu apsveikt tevi un arī kori ar Mārtiņa Viļuma kormūzikas albumu, ko arī "Klasikā" nupat raidījām un apskatījām arī raidījumā "Post factum". Albuma kvalitāte ir neiedomājami laba.

Mūsu komponistu saraksts varbūt nav bezgalīgi garš – kā jau skaitliski mazai tautai, bet man šķiet, ka

esam tiešām bagāti ar īpašiem raksturiem, īpašiem talantiem, un Mārtiņš Viļums noteikti ir viens no tādiem. Viņa mūzika patiešām ir īpaša. Tas veids, kā viņš redz un dzird pasauli, un kā viņš to spēj pārtulkot savā skaņu rakstā, ir fantastiska, unikāla vērtība!

Par šo albumu bijām domājuši un runājuši jau ļoti sen, un man ir tiešām liels prieks, ka beidzot tas ieraudzījis dienasgaismu. Mūzikas, protams, ir daudz vairāk, nekā varējām ietilpināt albumā, un gandrīz vai prasītos uzreiz arī otrs. Bet droši vien kādu laiciņu līdz tam būs jāpagaida. Manuprāt, skaņdarbu kombinācija ir Mārtiņa rakstura un mūzikas valodas laba reprezentācija, un ceru, ka albums atradīs daudz lojālu un ieinteresētu klausītāju. Man patiešām arī pašam prieks par šo darbu.

Tuvojas pavasaris, un 4. aprīlī notiks Grammy balvas paziņošana. "Klasika" ir arī lepojusies un sveikusi tevi par šo panākumu. Ar kādām sajūtām tu pats gaidi šo datumu? Šai balvai tu esi nominēts kopā ar Igaunijas filharmonijas kamerkori.

Tas, protams, ir brīnišķīgi un liels prieks ir par pašu nomināciju – tas bija liels pārsteigums un prieks. Bet nu – kā būs, tā būs.

Vai vari atklāt savus tuvākos plānus pēc "Sakrālajiem dziedājumiem"? 

Tūlīt pēc koncerta uz nedēļu būs jāaizskrien uz Stokholmu, kur darāmas praktiskas lietas, tad atgriezīšos Rīgā, un mans nākamais koncerts atkal būs ar Radio kori – šoreiz tas būs festivāla "Decibels" koncerts 22. martā. Pēc tam jādodas atpakaļ uz Stokholmu, kur būs Klusās nedēļas programma pirms pašas Klusās nedēļas – marta beigās uzstāšos ar Zviedrijas Radio kori un Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra stīgu grupu pašās marta beigās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt