Muzikālās karjeras pirmsākumos spēlējāt bungas smagā metāla grupā, un tad pavērsiens uz klasisku klaviermūziku, kā notika šī izvēle?
Tā nebija gluži izvēle, tā vienkārši notika – kādu brīdi pat darbojos abās frontēs – spēlēju klaviermūziku un paralēli muzicēju panku grupās. Tas nebija vienkārši. Šādu klaviermūziku mūziku es sāku komponēt jau 15–16 gadu vecumā, un palēnām, kad tā sāka gūt arvien lielāku ievērību, tā pārņēma manu dzīvi. Es vairs nevarēju to apvienot ar pārējo un lieko atmetu. Un esmu par to priecīgs, bet tā nebija apzināta izvēle, vienkārši mani kaut kas aizvilināja pie klavierēm.
Varbūt dažreiz vēl sailgojaties pēc metālmūzikas perioda?
Man liekas – visam ir savs laiks, un tas man bija ļoti nozīmīgs posms, tas mani izveidoja par to, kas esmu šodien – manu muzikālo gaumi un spējas. Tā pieredze man noder arī dzīvē, jo panku mūzika ir ļoti ideoloģiska, skaniskā puse ir tikai viena daļa no tā visa – es pavisam noteikti vēl aizvien esmu panks, bet es ticu, ka to, ko daru tagad, es daru īstā iemesla dēļ.
Jaunākais albums, kas izdots pērn augustā, ietverot visu, ko esat jebkad spēlējis, piedzīvojis. Vai arī šo panka laiku?
(smejas) "re:member" ir visa kā apvienojums, šis albums man ir kā atgriešanās atpakaļ pie sevis pēc ilgāka laika perioda, jo kādu brīdi nebiju izdevis soloalbumu. Visādi kopprojekti, sadarbības, un "re:member" bija kā kulminācija. Un savā ziņā tas, protams, ietver arī manu panka laiku, jo viss, ko dari, tevi veido, pat ja šie procesi notiek tikai tavā zemapziņā.
Ventspils koncertā lielākoties arī būs mūzika no jaunākā albuma.
Bet, protams, ir arī vecāki skaņdarbi, arī no kopprojektiem, nedaudz arī mana filmu mūzika. Visa kā sajaukums, bet dominē jaunais albums.
Ko sagaidāt no šī koncerta, galu galā – tas ir pirmais un vienīgais Latvijā?
Jā, tas ir mans vienīgais pasaules koncerttūres koncerts Latvijā, tik mazā pilsētā, kas ir ļoti interesanti. Bet es esmu viesojies Rīgā iepriekš ar citu [eksperimentālu tehno] projektu “Kiasmos”, esmu šeit bijis un saticis cilvēkus. Ļoti gaidu koncertu šovakar. Ventspilī esmu ieradies kopā ar grupu - stīgu kvartetu un bundzinieku, mums uz skatuves būs trīs klavieres, daudz sintezatoru, visu papildinās vizualizācijas.
Esat teicis, ka esat laimīgs, ja kā mūziķis ar savu daiļradi varat iedvesmot savus klausītājus radīt mākslu. Gandrīz katru dienu pēdējā laikā ir bijuši tūres koncerti, vakar Tallina, rīt – Viļņa; kā bijis līdz šim, ko cilvēki pēc koncertiem teikuši?
Liela daļa cilvēku, pēc koncerta dodoties mājās, apgalvo, ka vēlas pēc tam kaut ko radīt, radoši izpausties – mans labākais sasniegums ir, ja māksla iedvesmo radīt citu mākslu. Ir grūti nodefinēt, kā māksla pieskaras [klausītājam]. Ja viena māksla iedvesmo radīt citu, tad tā ir augstākā saskarsme. Cilvēki daudzkārt man ir teikuši, ka pēc šīs mūzikas klausīšanās viņi jūtas iedvesmoti ko radīt. Tas mani dara ļoti laimīgu.
Varbūt zināt kādus konkrētus piemērus, kas radušies, jūsu mūzikas iedvesmoti?
Es katru dienu koncertēju, un katru dienu ir citādi, tāpēc man nav pavisam konkrētu piemēru, ko nosaukt, bet jā, cilvēki mēdz gleznot, komponēt vai vēlas iet dejot. Pat ja tas nav īsti saistīts ar mākslu, tik un tā ir brīnišķīgi, ja šī mūzika pēc tam tevi iedvesmo izpaust tavu radošo enerģiju. Tā var nebūt izpausta tikai mākslā, bet jebkur – ikdienas dzīvē.
Jūs iedvesmojat citus, bet kas iedvesmo jūs pašu?
Mani iedvesmo citi cilvēki, ar kuriem kopā strādāju – uz skatuves, kopprojektos, arī tehniskā komanda. Jebkas, ko es piedzīvoju, mani iedvesmo. Arī pārceļojumi, pieredzētās vietas, satiktie cilvēki – jebkas.
Kā pats vērtējat – vai jūsu mūzika ir tipiski islandiska?
Es nezinu, vai esmu tipisks islandiešu mūziķis, un es vienmēr priecājos, ka kāds manu mūziku ir atklājis, pateicoties tās skanējumam, nevis izcelsmes dēļ un vietai, kur tā radusies.
Pianists Oulavūrs Arnaldss
Netālu no Reikjavīkas, Mosfelsbēras pilsētiņā pirms 32 gadiem dzimušais Oulavūrs pusaudža gadus pavadīja spēlēdams bungas "hardcore" un smagā metāla grupās "Fighting Shit" un "Celestine". Lai cik tālu viena no otras nešķistu tīņa gadu dumpinieciskās muzikālās izpausmes un aizraušanās ar klaviermūziku, kāda pietura šajā ceļā Oulavūram izrādījās zīmīga.
Proti, tūkstošgades sākumā Islandē ar vairākiem koncertiem viesojās savulaik arī Latvijas klausītājiem pazīstamā vācu metālmūzikas apvienība "Heaven Shall Burn". Arnaldsa "hardcore" grupa tika izvēlēta par koncertu viesiem jeb "iesildītājiem". Mūziķi iepazinās, Oulavūrs vāciešiem iedeva demo ierakstu ar saviem solo centieniem, tiesa, tolaik ar progresīvās rokmūzikas ievirzi, un pēc kāda laika saņēma uzaicinājumu radīt instrumentālas klavieru un stīgu starpspēles "Heaven Shall Burn" albuma "Antigone" dziesmām. Drīz vien, pēc tā klajā nākšanas ar mūziķi sazinājās jau pati izdevniecība, jautājot, vai Oulavūrs nevēlētos radīt veselu albumu šādā manierē.
"Līdz tam brīdim es nebiju domājis turpināt radīt šādu mūziku, taču atbildēju ar "jā!"," atceras Arnaldss.
Kopš 2007.gada, kad klajā nāca viņa debijas albums "Eulogy for Evolution", pasaule islandiešu mūziķi pazīst lielākoties šādu: kā atturīgi simfonisku kompozīciju, gaisīgu orķestrāciju autoru un 20. gadsimta sākuma franču impresionistu iedvesmotu pianistu. Viņš bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš pievienojās togad Londonā dibinātajai izdevniecībai "Erased Tapes", un kura šodien pazīstama kā Nila Frāma, Ļubomira Meļņika, "Dawn Of Midi", "Hatis Noit" un daudzu citu mūziķu mājvieta.
Vairāk nekā desmit gadu laikā klajā nākuši vēl trīs Arnaldsa pilnmetrāžas albumi, viņš radījis skaņu celiņus vairākām kinolentēm (tostarp britu seriālam "Broudcērča", saņemot par to "BAFTA" balvu 2014. gadā), bijis "Sigur Rós" koncertturnejas īpašais viesis un kopš 2009. gada ir arī puse no tehno mūzikas projekta "Kiasmos". Šī gada augustā klajā nāca viņa ceturtais studijas albums "re:member", un kopā ar pavadošajiem mūziķiem viņš devies pasaules turnejā, izpārdodot arvien lielākas koncertzāles.
