Diena sākusies

Tapis mūzikliem veltīts tīmekļa portāls! Saruna ar dziedātāju Anniju Putniņu

Diena sākusies

Mīti nemirst. Par nenotveramo Žākli sarunājas Silabriedis, Pētersons un Kalnozols

Kerija Linna Vilsone: Sapratu, ka gribu spēlēt visus instrumentus, proti, diriģēt

Ievērojamā kanādiešu diriģente Vilsone: Sapratu, ka gribu spēlēt visus instrumentus, proti, diriģēt

"Vienīgais, ko vēlos darīt – diriģēt. Tā ir apbrīnojama, lai arī ļoti grūta profesija, bet nav neviena iemesla, kāpēc sievietes tai nebūtu piemērotas. Mums ir sirds, prāts un plaša emociju palete. Nav nosacījumu, vai diriģentam jābūt vīrietim vai sievietei. Mēs visi esam mākslinieki," ir pārliecināta ievērojamā kanādiešu diriģente Kerija Linna Vilsone (Keri-Lynn Wilson).  

Pirmo reizi Latvijas Nacionālajā operā viņa viesojās 2020. gada janvārī, diriģējot Džakomo Pučīni operas "Bohēma" izrādi. Šonedēļ Kerija Linna Vilsone Rīgas opernamā atgriezusies: 4. februārī viņa diriģēja Pētera Čaikovska operu "Pīķa dāma", bet 6. februārī vadīs Džakomo Pučīni operas "Toska" iestudējumu. 

Mākslinieces starptautiskā karjera ilgst jau vairāk nekā divdesmit gadus, uzstājoties pasaules labākajos opernamos – Karaliskajā Koventgārdena operā, Bavārijas Valsts operā, Maskavas Lielajā teātrī, Vīnes Valsts operā, kā arī vēl daudzviet citur. Un šī ir otrā reize, kad mākslinieci  sastopam mūsu opernamā, ar ko izveidojusies skaista radošā sadarbība.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" diriģente stāsta gan par sadarbību ar latviešu solistiem un sajūtām, kas pārņem mūsu Baltajā namā, gan par neparastajiem radurakstiem un, protams, īpašo kaislību – operu...

Inta Zēgnere: Prieks jūs no jauna sastapt Rīgā! Bet kā īsti Rīga parādījās jūsu radošo plānu kartē?

Kerija Linna Vilsone: Rīga kļuva par manu galamērķi, pateicoties vienam no               visievērojamākajām figūrām Latvijas klasiskās mūzikas pasaulē – dziedātājam Egilam Siliņam. Viņš dziedāja "Klīstošo holandieti" izrādē, ko es diriģēju. Tas bija aptuveni pirms kādiem septiņiem vai pieciem gadiem. Precīzi nevaru pateikt, jo bijis tik daudz izrāžu visdažādākajās valstīs, bet mūsu sadarbība toreiz sākās Varšavā. Viņš uzreiz piesaistīja manu uzmanību kā izcils mākslinieks, bet pēc tam mūsu radošie ceļi diemžēl nekrustojās līdz pat 2020. gadam, kad

saņēmu no Egila ziņu: "Esmu Latvijas Nacionālās operas direktors, un gribētu jūs uzaicināt uz Rīgu diriģēt." Es atbildēju: "Cik brīnišķīgi! Es to tiešām gribētu!"

Tas bija 2020. gadā, īsi pirms pandēmijas, kad šeit diriģēju Pučīni operu "Bohēma". Tas bija ļoti īss brīdis, bet pēc tam sākās pandēmija visā pasaulē, tai skaitā arī Ņujorkā, un šī bija pirmā iespēja uzaicināt mani atkal uz Rīgu. Man bija paredzēts šajā laikā diriģēt Pučīni "Madame Butterfly" izrādes Kanādas operkompānijā Toronto, bet tās tika atceltas, jo

Kanādā joprojām ir "lokdauns". Savukārt šeit kultūras dzīve turpinās, kas ir absolūti fantastiski, un Egils sacīja: "Mēs redzam, ka  jūs februārī esat brīva. Vai jūs nevēlētos diriģēt Rīgā?"

Pirms tam mums bija saruna, un viņš zināja, cik ļoti mīļa man ir opera "Pīķa dāma". Viņš zināja, ka man tuvs ir krievu opermūzikas repertuārs un, protams, Vāgners.

Kad biju šeit iepriekšējā reizē, Egils stāstīja, ka pēc mēneša notiks pirmizrāde atjaunotajai "Pīķa dāmas" izrādei. Viņš bija atcerējies mūsu sarunu, kas notika pirms diviem gadiem, un vaicāja: "Vai jūs gribētu atbraukt un nodiriģēt divas izrādes februārī?" Es atbildēju: "Protams!" Piederu pie tiem, kas pieraduši vienmēr strādāt, un pēkšņi man parādījās vesels brīvs mēnesis... Biju pilnīgā sajūsmā par šo piedāvājumu, un esmu laimīga atgriezties pie šīs brīnišķīgās kompānijas.

Es mīlu orķestri, koris ir patiešām īpašs un, protams, arī solisti. Jums Latvijā ir izcilas, izkoptas dziedāšanas tradīcijas. 

Esmu ļoti saviļņota šurp atkal atgriezties un jo īpaši šajā repertuārā – "Pīķa dāmā" un "Toskā", kas, iespējams, ir visvairāk diriģētā izrāde manā karjerā. Šodien ieskatījos "Toskas" partitūrā, kur esmu atzīmējusi arī visas izrādes, ko esmu diriģējusi, un pirmā no tām notikusi 1999. gadā, kad debitēju Veronas arēnā. "Toska" ir darbs, ko labi pazīstu un ļoti mīlu, un ar nepacietību gaidu, kad varēšu redzēt šo iestudējumu, ko veidojis mans labs draugs no Maskavas – režisors Dmitrijs Bertmans. Es viņam uzreiz uzrakstīju, ka diriģēšu to šeit, un viņš domās būs kopā ar mums.

Kerija Linna Vilsone un Inta Zēgnere

Sajūsmā par Rīgas operas ēku

Vai atceraties savas sajūtas, kad pirmo reizi atvērāt mūsu opernama durvis 2020. gadā?

Atmiņas ir ļoti spilgtas... Zālē – koka smarža. Tā ir smarža, kas piemīt seniem opernamiem. Man ļoti patīk šādas ēkas, tām ir īpašs šarms – tu jūti vēstures elpu. Teātris ir brīnišķīgs, īpaši foajē un ieeja.

Te ir tik romantiska gaisotne, ka rodas sajūta, – esi ieradies viesos pie kāda mājās. Teātris ir diezgan mazs, un tu tajā vari justies ērti. Tā ir intimitāte, ko nevar visur piedzīvot. Tas man ļoti patīk.

Ir teātri, kuros tu esi ļoti attālināts no publikas, bet šeit publika tev ir tuvu, tu to vari sajust kā diriģents aiz savas muguras. Jā, un arī skaņa – tā ir ļoti silta, skaista, viendabīga.

Kas vēl? Jā, ēkas ārpuse, apkārtne – tā mani iedvesmo. Esmu kanādiete, un man patīk sniegs. Ziema ir mans mīļākais gadalaiks, un cilvēki dažkārt uz mani skatās ar neizpratni, kad to paziņoju, bet man tiešām patīk sniegs! Biju ļoti priecīga, ierodoties Rīgā, jo te bija tik skaisti sasnidzis… Zari pilni ar šo balto ziemas pūderi. Teātris izskatījās tā, it kā atrastos gluži vai klajā, baltā laukā, kur daba visapkārt – tas izskatījās tik pasakaini.

Man šķiet, ka sniegs Rīgā ieradās kopā ar jums…

Jā, esmu vainīga, atvedu to no Toronto – tur pamatīgi putināja. (smejas)

Gribu spēlēt visus instrumentus!

Kā jūs nolēmāt, ka jums jākļūst par diriģenti ?

Izaugu mūziķu ģimenē – mans tēvs ir diriģents, un viņš Vinipegā diriģēja jauniešu orķestri, kurā arī es spēlēju. Līdz ar to jau kopš mazotnes augu muzikālā vidē un piedzīvoju, ka diriģēšana ir ierasta lieta, tāpēc domāju, ka reiz arī pati varētu kļūt par diriģenti. Spēlēju klavieres, vijoli, flautu, arī orķestrī spēlēju kopš agras jaunības – tā bija mana dzīve, un es tiecos kļūt par izcilu mūziķi, iespējams, spēlēt arī orķestrī. Tajā brīdī es vēl nebiju pārliecināta, ka man jākļūst par diriģenti, bet tad iestājos Džuljarda skolā Ņujorkā, kur ieguvu maģistra grādu flautas spēlē un

tajā brīdī sapratu, ka mani vairs neiedvesmo tikai viena instrumenta spēle un ka gribu spēlēt visus instrumentus – proti, gribu diriģēt orķestri.

No jauna iestājos Džuljarda augstskolā, kur vēl četrus gadus mācījos diriģēšanu, un tas nozīmēja sākt visu no sākuma, jo orķestris – tas ir jauns instruments. Bija jāsāk apgūt visu no pašiem pamatiem. Tagad bija jārada mūzika ar savu ķermeni, žestiem – tas bija ļoti liels izaicinājums, ļoti liels un nopietns lēmums, ko toreiz pieņēmu, un esmu laimīga par to. Kopš tā laika nekad vairāk neesmu spēlējusi flautu, jo vienīgais, ko vēlos darīt – diriģēt. Tā ir apbrīnojama profesija, ļoti grūta profesija, bet nav neviena iemesla, kāpēc sievietes tai nebūtu piemērotas.

Mums ir sirds, prāts un plaša emociju palete. Nav nosacījumu – vai diriģentam jābūt vīrietim vai sievietei. Mēs visi esam mākslinieki.

 

Kerija Linna Vilsone un Inta Zēgnere

Ģimenē visapkārt – mūzika, mūzika, mūzika

Parunāsim par jūsu ģimeni. Jūs jau minējāt, ka jūsu tēvs ir diriģents un vijolnieks, bet viņš nav vienīgais radinieks jūsu ģimenē, kurš saistīts ar mūziku.

Jā, sāksim ar manu vectēvu no tēva puses – viņš bija pazīstams baritons, vadīja programmu Kanādas CBC raidstacijā, kā arī vadīja televīzijas šovu. Un viņa sieva – mana vecmāmiņa – bija pazīstama pianiste. Viņi abi bija diezgan slaveni un savulaik pat sniedza koncertu karalienei Elizabetei II.

Manai vecmāmiņai šobrīd ir 103 gadi, viņa dzīvo Vinipegā un ļoti lepojas ar mani. Viņa zina, ka es daudz ceļoju pa pasauli un vienmēr pieminu viņu arī savās intervijās.

Tad lūk: viņiem bija četri bērni. Mans tēvs ir vijolnieks un diriģents, bet viņa brālis čellists ir viens no kvarteta "Emerson" dibinātājiem. Es vienmēr gribēju viņam līdzināties. Kad tēvocis iestājās Džuljarda skolā, vēlējos būt kā viņš un arī tur mācīties. Savukārt mana tante ir pianiste, pedagoģe un kordiriģente. Un ir gluži saprotams, ka mēs, visi bērni, brālēni un māsīcas, spēlējām kādu mūzikas instrumentu. Vecmāmiņa mums mācīja spēlēt klavieres, tēvs man mācīja vijoli, un mēs visi dziedājām mana vectēva baznīcas korī. Visapkārt bija mūzika, mūzika, mūzika, ko es tik ļoti mīlēju, un nekas saistībā ar mūziku man nebija piespiedu kārtā. Tā bija tikai mana labprātīga izvēle.

Lielā kaislība – valodas

Bet jūsu dzimtas saknes ir ļoti neparastas. Man bija liels pārsteigums, uzzinot, ka viena no jūsu vecvecmāmiņām ir bijusi ukrainiete. Un arī mūsu sarunā jūs ik pa laikam iestarpināt tādus vārdus kā udobno, skazočno, gemütlich… Jūs pārvaldāt daudzas valodas?

Mana kaislība ir ne vien mūzika, bet arī valodas. Izaugu angliski runājošā vidē, bet tad iemācījos franciski, apguvu itāļu valodu – pārsvarā ceļojot, tad arī vācu, bet

mans sapnis bija iemācīties runāt krieviski, jo bērnībā es dzirdēju, kā runā mana vecvecmāmiņa, kura bija ukrainiete un angliski vispār nemācēja nemaz.

Savukārt otra vecvecmāmiņa man ir islandiete, laikam tāpēc man patīk sniegs.

Mani fascinēja krievu un ukraiņu kultūra jau kopš bērnības. Es sapņoju, ka reiz varētu diriģēt Krievijā. Šis sapnis tiešām piepildījās – esmu diriģējusi gan Marijas teātrī Pēterburgā, gan Maskavas Lielajā teātrī diezgan bieži. Pirmo reizi tas notika 2006. gadā, un toreiz es nemācēju pateikt nevienu vārdu krieviski.

Drīz vien sapratu, ka Krievijā nav iespējams ātri komunicēt ar orķestri, ja neproti valodu, jo ne visi mūziķi labi pārvaldīja angļu valodu. Tad es nolēmu, ka tas ir labs iemesls sākt apgūt krievu valodu.

Man bija skolotāja no Ņujorkas, kas kļuva par manu labāko draugu. Mēs runājam, lasījām Puškinu, Dostojevski, Ļermontovu. Man ļoti patīk šī literatūra, arī Bulgakovs un, protams, dzeja. Tas kļuva par daļu no manas dzīves, un es diezgan regulāri arī diriģēju Maskavas Lielajā teātrī krievu operu repertuāru, tādējādi varu arī krieviski runāt.

Tātad, ja es jums tagad palūgtu iztulkot krieviski kādu teikumu – jūs to tiešām varētu? Piemēram, "Liza mīl Hermani, bet Hermanis ir izdarījis nepareizu izvēli savā dzīvē". Vai varat iztulkot?

Jā, protams. (smejas)

Tas nozīmē, ka jūs viegli varat strādāt ar krievu mūzikas repertuāru. 

Protams, tas arī bija iemesls, kāpēc mācīties valodu, jo, ja tu gribi diriģēt Čaikovski,  Šostakoviču, Musorgska "Borisu Godunovu", tu nevari to darīt, nezinot valodu, jo tev jāsaprot, kā katrs vārds ir saistīts ar mūziku. Tā ir diriģenta atbildība.

No vienas puses – vārdi, bet svarīgi izprast arī kultūras vidi, mentalitāti.

Jā. Piemēram, Šostakoviča simfonijas. Šostakovičs man ir numur viens, un, kad es ierodos Maskavā, vienmēr dodos uz arhīvu – skatos manuskriptus, lasu vēstules, es gribu iepazīt viņa dzīvi, cik vieni dziļi iespējams. Tas ir gan diriģenta pienākums, gan arī mana īpašā kaislība.

Lai notiekošais uz skatuves iedvesmo

Ko jūs varat sacīt par šo atjaunoto "Pīķa dāmas" iestudējumu Andreja Žagara režijā?

Man patīk šis iestudējums – tas ir ļoti svaigs, tajā nav destrukcijas, viņš visu uzmanību koncentrējis uz galvenajiem raksturiem, to attīstību. Ļoti interesanti un spēcīgi.

Vai jums kā diriģentei ir svarīgi, kā operas uzvedumu ir veidojis režisors, kāda bijusi viņa ideja, kāda ir scenogrāfija, dekorācijas, kāds tērps ir solistei? Vai tas jūs ietekmē,  vai arī diriģentam tas nav tik svarīgi jo svarīgākais ir reizē sākt un reizē pabeigt…

Nē, nē, opera – tā ir sadarbība starp diriģentu un režisoru.

Kad Čaikovskis vai Pučīni rakstīja savas operas, viņiem bija ļoti teatrāla pieeja. Tas viņiem bija svarīgi. Un, ja tu paskaties partitūrā, tā ir pilna ar norādēm – ko Liza dara konkrētos brīžos, viss ir aprakstīts detaļās.

Tāpat arī Pučīni dod detalizētas atsauces par kustībām uz skatuves, par priekšmetiem. Šī teatrālā pieeja jāņem vērā mūzikas kontekstā, un man patīk tie režisori, kuri pirmkārt respektē mūziku un tekstu, neatkāpjoties pārāk tālu no komponista ieceres. Protams,

man kā diriģentei ir vēlmei, lai tas, ko režisors iecerējis uz skatuves, ir aizraujoši un iedvesmojoši, jo arī man tas viss ir jāredz, un es vēlos, lai tas iedvesmo.

Bet tomēr ir iespējami divi varianti – viens, kas jūs iedvesmo, un otrs – kad iestudējums nepavisam nepatīk un krīt uz nerviem, bet ir jādiriģē. Ko tad?

Protams, notiek arī tā. Ja top jauns iestudējums un tev ir iespējams veikt kādas izmaiņas, tas ir labi. Bet ļoti bieži iestudējums jau ir gatavs. Tu diriģē izrādi, kas ir jau repertuārā, un neko tur nevari mainīt. Ko darīt, ja šis iestudējums nepatīk? Vienkārši jārespektē noslēgtais līgums, jāpieņem situācija un jācer, ka vismaz gūšu iedvesmu no laba orķestra, kora un solistiem.

Bet ar Rīgas iestudējumiem, saprotu, ka esat apmierināta?

Jā. Es gan vēl neesmu redzējusi, kā izskatās Dmitrija Bertmana "Toskas" versija.

Bet jūs uzticaties viņam.

Jā, uzticos. Es zinu, ka viņš ir mazliet mežonīgs, un ar nepacietību gaidu šo izrādi, un gaidu, kas tajā būs neparasts.

Jūs jau esat iepazinusi arī galvenos varoņus "Pīķa dāmā" – Tatjanu Trenoginu un Artjomu Safronovu. Ko varat sacīt par viņiem?

Viņi ir brīnišķīgi. Artjoms dziedāja Rūdolfu "Bohēmā", kad es diriģēju. Atceros, ka viņš bija ļoti talantīgs, tāpēc priecājos, ka tagad viņš ir Hermaņa lomā. Tas ir liels solis karjerā, jo šī loma jaunam tenoram ir patiešām grūta. Ļoti lepojos ar viņu. Ar Tatjanu Trenoginu strādāju kopā pirmo reizi – viņai ir ļoti spēcīga balss, un domāju, ka tas ir ļoti labi Lizas lomai.

Esmu šeit tikai vienu nedēļu, un man ir jādiriģē divas dažādas operas tikai ar pāris mēģinājumiem.

Nevarētu sacīt, ka tas ir kas ļoti neparasts, tomēr tas nenotiek bieži, ka viesdiriģents uzņemas diriģēt divas operas vienas nedēļas laikā. Esmu ļoti saviļņota un zinu, ka orķestris ir labi sagatavojies. Man tas tiešām sagādā prieku, un koris ir izcils. Brīnišķīga skaņa!

Kerija Linna Vilsone un Inta Zēgnere

Emocijām jābūt kontrolētām

Kad skatījos, kā jūs diriģējat, pārņēma divējādas sajūtas: no vienas puses skaidri redzams, ka perfekti apzināties ikvienu mērķi, ko gribat sasniegt – absolūta skaidrība visā, ko darāt. Bet no otras puses – arī ekspresija. Kā tas ir savienojams? Vai esat pragmatisks vai emocionāls cilvēks?

Ir jābūt abām šīm pusēm, bet emocijām jābūt kontrolētām. Jo – ja diriģents ir pārlieku emocionāls, viņš var nodarīt pāri mūzikai, jo jāļauj tai pašai runāt. Diriģents nedrīkst ar savu personību to aizēnot. Tomēr operā ir tik ekspresīvi brīži, ka tu tiem absolūti vari ļauties un būt to varā. Es varētu sacīt, ka

nepieciešams balanss starp skaidru galvu, skaidriem žestiem un emocionālu ekspresiju, kura nedrīkst iziet ārpus kontroles.

 

Diriģenti – iedvesmotāji

Vai jums ir jūsu iemīļotākie diriģenti ?

Man patīk noteikti diriģenti konkrētā repertuārā.

Man patīk Klaudi Abado Mālera simfonijās. Man patīk Rikardo Muti, kad viņš diriģē Verdi. Man patīk Karloss Klaibers gandrīz visā repertuārā. Katram ir sava valoda mūzikā,

nav vienas pareizās universālās valodas, un tieši tas ir iedvesmojoši.

Kāds bija Klaudio Abado kā jūsu mentors?

Viņš nav bijis mans skolotājs, bet mēs vairākas reizes esam sadarbojušies – esmu bijusi viņa asistente. Es vienkārši vēroju, kā viņš diriģē.

Abado ir ļoti kluss cilvēks – mēs nerunājām par mūziku, es vienkārši vēroju viņa sadarbību ar orķestri, un tas man iedvesmoja.

Savukārt Džuljarda skolā man bija skolotājs Oto Verners Millers, un viņam bija pilnīgi cits stils. Viņš bija vācietis, kurš ļoti precīzi kontrolēja žestus un atklāja ideju par to, kas ir diriģēšana. Es domāju, ka šis apvienojums – Abado, kurš ir daudz brīvāks un spontānāks savā stilā, un Millers ar savu vācisko, kontrolēto, tehniski ļoti skaidro attieksmi – viņi abi bija perfekts apvienojums tādam jaunam diriģentam kā man.

Atslēga uz orķestra sirdi

Andris Nelsons reiz sacīja – tad, kad tu pirmo reizi satiecies ar orķestri, pirmajās septiņās vai desmit minūtēs tavās rokās ir atslēgas, lai atslēgtu durvis uz šo mūziķu sirdīm. Ja tev tas izdodas, orķestris tevi pieņem, tu esi ieaicināts, bet ja ne – jūs paliekat katrs savā pusē. Kas ir jūsu atslēgas, ar ko jūs atslēdzat orķestri, satiekoties ar to pirmo reizi?

Laikam jau tā ir saruna mūzikas valodā vislabākajā veidā, kādā vien spēju, cerot, ka izveidosies laba ķīmija ar mūziķiem – ka viņi atsauksies manām idejām un iecerei.

Tu nevari padarīt orķestrantus sev līdzīgus – tev vienkārši ir jāatrod veids, kā jūs kopā dodaties turp, kurp jūs ved mūzika.

Gribu vaicāt par latviešu solistiem. Vai ir nācies ar viņiem sadarboties? Jūs minējāt Egilu Siliņu. Zinu, ka esat satikusi arī Aleksandru Antoņenko.

Jā, un vai zināt, ka Antoņenko bija mans pirmais Hermanis "Pīķa dāmā", kad es diriģēju šo izrādi Stokholmā? Tā bija Dmitrija Bertmana režija. Es debitēju šajā izrādē kopā ar Antoņenko! Tā bija brīnišķīga komanda – Bertmans, es un Antoņenko. Man ir lieliskas atmiņas par to. Protams, esmu strādājusi kopā ar Marinu Rebeku. Viņa bija mana Traviata izrādē, kas tika sagatavota videoversijā DVD kopā ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē. Ar Elīnu Garanču esmu sadarbojusies koncertā Vācijā. Jums ir izcila latviešu dziedātāju plejāde. Tik mazai valstij tas tiešām ir apbrīnojami!

Kopābūšanas brīnumainie brīži   

Nav noslēpums, ka jūsu dzīvesbiedrs ir pazīstamais Ņujorkas Metropoles operteātra direktors Pīters Gelbs, un Latvijā šis vārds ir labi zināms. Esam priecīgi par to, ka "Klasikā" bieži skan tiešraides no Ņujorkas Metropoles operas. Kā veidojas attiecības starp divām tik radošām personībām kā jūs abi ?

Mēs satikāmies pirms 25 gadiem, tātad esam kopā jau ceturtdaļgadsimtu, un to, kāds būs mūsu dzīves stils, sapratām jau kopš pirmās dienas. Mēs abi orientējamies uz karjeru, un tādējādi mūsu dzīve ļoti bieži norit atšķirtībā vienam no otra, jo es ļoti bieži ceļoju, un Pīteram, protams, jāpaliek Ņujorkā. Starp citu, Pīters vēlējas būt šeit un redzēt brīnišķīgi apsnigušo Rīgu, tomēr šonedēļ tas nebija iespējams. Taču viņš cer, ka nākošreiz tas izdosies. Tāda nu ir mūsu dzīve, un tā tiešām ir īpaša, jo mēs viens otru saprotam.

Un, kad esam kopā, tie vienmēr ir brīnumaini brīži, kas seko pēc atšķirtības,  un padara mūsu attiecības gandrīz ideālas.

Nododiet Gelba kungam lielu paldies par visu, ko viņš dara sakarā ar Metropoles operas izrāžu pieejamību visā pasaulē, tai skaitā par iespēju vērot izrādes kinoteātros, par visiem veidiem, kā tiek popularizēta un darīta pieejama opera!

Jā. Viņš bija viens no tiem, kas aizsāka šo kustību, apņēmīgi pārliecinot visus pārstāvjus un arodbiedrības Metropoles operteātrī būt elastīgiem un apgūt šo neparasto pasauli, tās  iespējas, ko sniedz augstas izšķirtspējas HD tehnoloģijas. Es arī viņam esmu ļoti pateicīga par to. Viņš ir apbrīnojams cilvēks.

Jūs abi esat ļoti gaidīti Latvijā.

Es ļoti ceru, ka tas notiks drīz un ka mēs atbrauksim kopā. Paldies!  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt