Sadaļas Sadaļas

Pa ceļam ar Klasiku

Par Klusās mūzikas koncertu "Stikls. Skaņa. Dievnams" vēsta Paula Ābele un Andrejs Grimms

Pa ceļam ar Klasiku

Dziedātāja Inga Kalna: Dzīvajai mūzikai jāieskauj gan izpildītājs, gan klausītājs

Diriģents Sigvards Kļava: Vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas

Iekšējais pasūtījums. Par Imantam Kalniņam veltīto koncertuzvedumu stāsta Sigvards Kļava

"Mūzika, kas nepadodas racionālam izskaidrojumam," par Imanta Kalniņa daiļradi sarunā LR3 "Klasikā" saka Latvijas Radio kora vadītājs Sigvards Kļava. Kalniņam nule apritējuši 80 gadi. Sigvarda Kļavas vadībā Latvijas Radio koris komponista jubilejā veicis koncertierakstu ar Imanta Kalniņa mūzikas stāstiem, izdziedātiem caur dzejniekiem.

Koncertierakstā, kas 10. jūlijā pulksten 22.00 tiks translēts TV kanālā ''ReTV'' un tā mājaslapā, skanēs dziesmas, kas tapušas ar Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Broņislavas Martuževas dzeju. Dzejnieki atšķirīgos Kalniņa daiļrades posmos  kalpojuši par māksliniecisku impulsu, iekšēju pasūtījumu, lai taptu paša komponista mūzika. Tiekšanās pēc skaistuma, mīlestība, dumpinieciskums, filozofiska vertikāle, poētiskas ilgas sasaista dzejas pasauli ar kalniņisko garu. Koncertā būs dzirdami paša Imanta Kalniņa ierunātie teksti par šiem dzejniekiem.

"Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pamatos ir radīta dziedāšanai,"

 Imants Kalniņš teicis grāmatā "Jauno mūzika". Dzirdēsim tādus skaņdarbus kā Kalniņa kora dziesmas no cikla "Desmit dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem", roka balādi "Septiņas skumjas zvaigznes", no kuras melodijas vēlāk izauga Ceturtā simfonija, "Es atnācu klusēdams", "Kur zvaigzne tā", "Marija, Aglonas māte" un citus.

Inta Pīrāga: Savā kopīgajā ceļā ar Latvijas Radio kori tu vairākkārt esi piestājis un pasmēlies no akas, ko pildījis Imants Kalniņš. Viens no jūsu pirmajiem kopīgajiem projektiem jau tālajos deviņdesmitajos gados bija cikls ar Jāņa Poruka tekstu. Pie jaunākajiem veikumiem noteikti daudzi atceras jūsu brīnišķīgos iestudējumus "Imants un Ziedonis", "Dzejnieks un Nāra" un, protams, arī koncertuzvedumu ar Broņislavas Martuževas vārdiem. Saki, vai joprojām ir kas tāds, par ko tu, atverot Kalniņa notis, esi spējīgs brīnīties?

Sigvards Kļava: Tas, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tā brīnišķā lieta, ka Imanta Kalniņa mūzika nepadodas racionālam izskaidrojumam. Nevaru pateikt, kas tajā ir tāds, ka tā stāv pāri kaut kādām prognozētām veiksmēm vai neveiksmēm.

Kāpēc ir skaņdarbi, kas dzīvo cilvēku atmiņās ārpus noteikta notikuma?

Es te varētu saukt daudzas jo daudzas dziesmas, kuras dzīvo savu dzīvi, arī pašam Imantam Kalniņam nespējot izskaidrot, kāpēc tas tā ir.

Kaut gan Imants pats skaidri un gaiši pasaka – ja kādas dziesmas nedzīvo cilvēku atmiņās, tad tā viņām arī vajag. Ka tās pelnījušas to, ka nav spējušas uzrunāt.

Līdz ar to atbilde par to brīnīšanos – ka mūzika ir caur un cauri smēlusies no kāda ļoti jaudīga pirmavota; pārsvarā tā ir izcila dzeja. Varbūt atbilde ir tāda, ka mēs barojamies no viena pirmavota – dzejas, kas Imantam Kalniņam ir ārkārtīgi būtiska. Viņš arī nekautrējas to skaitīt no galvas un nekautrējas par to runāt, bet – vai tas ir izskaidrojums tam, par ko ir jābrīnās? To es nezinu. 

Bet par ko noteikti ir jābrīnās – ka iekšējā sajūta ļoti dažādos laikos prasa atgriezties pie šīs mūzikas, un cik ļoti jauki, ka šis lielais karastāvoklis jeb pārmaiņu stāvoklis atnāca ar Imanta dzimšanas dienas brīdi,

kad mēs varējām visu lielo maiņu un pārmaiņu jūklī atgriezties un mēģināt apsveikt Imantu dzimšanas dienā. Un uz viņa mūziku, uz viņa personību paskatīties no dažādiem rakursiem.

Tu jau gandrīz atbildēji uz manu nākošo jautājumu, vai gadu gaitā tu esi kļuvis pragmatiskāks attiecībā uz Imantu Kalniņu, bet tu jau atbildēji, ka tomēr absolūti – nē, ka tas emocionālais joprojām ir labā līdzsvarā.

Noteikti! [Labprāt] iestudētu jeb pāriestudētu man ļoti labi zināmus Kalniņa opusus, jo vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas.

Man Imanta mūzika pašlaik piešķir vairāk spēka lidināties, nenovecot – kas ir ļoti svarīgi.

Tā laikam ir atbilde par to brīnīšanos. Varbūt fiziski mēs pārvēršamies – ar citiem vaibstiem, citu matu krāsu, tomēr tas gars... Toreiz tas bija hipijiskais gars, šodien – brīvības gars, nenofrizētās attiecības un varbūt speciāli pret noteikto likumu konstruētās muzikālas lietas – tās caur un cauri ir interesantas. Bet man nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc ir milzīga vilkme pret šo mūziku, pret šo personību. Kā līdzās visiem meinstrīmiem ir lietas, kas ik pa laikam vienkārši ir ļoti vajadzīgas.

Tas, ko tu saki – ka Kalniņš tev neļauj novecot – tas tomēr arī ir ļoti daudz. Gan tu, gan es piederam paaudzei, kas izaugusi ar "Smilšu rausi", "Princi un ubaga zēnu", "Dziesmu, ar ko tu sācies". Un tomēr – apņemoties šodienas kontekstā veidot Kalniņa jubilejas programmu, ir skaidrs, ka tur nevar ietilpināt visu, kas gadu gaitā uzslāņojies. Tev kā koncerta idejas autoram un mākslinieciskajam vadītājam tas sīpols bija jāpaloba nost un jāizvēlas ceļš, kuru gribi iet ar šo koncertuzvedumu...

Katrs manas radošās dzīves posms saistīts ar kādu radošo draugu, radošo pielūgsmes objektu. Un šis brīdis ir saistīts ar Imantu Kalniņu – es domāju par viņa mūziku, personību, par viņa devumu, un šis ir ne ar ko nesalīdzināms mirklis manā radošajā dzīvē. Tieši šādā veidā arī gribēju rādīt dažādos Imantus Kalniņus ne tikai laika griezumā –

gribēju parādīt, cik ārkārtīgi labi Imants iekļaujas radošajā draudzībā "komponists un dzejnieks".

Tāpēc būs pieci dažādu attiecību stāsti. Tā es vēlējos rādīt Imanta mūziku – kā Imants un dzejnieks. To, kā Imants Kalniņš pasvieda ideju Imantam Ziedonim par to, cik skaists tandēms ir dzejnieks un nāra, kas pēc tam tik skaisti realizējās abu kopdarbā. Bet šādi paši stāsti šoreiz būs Imants un Jānis Poruks, Imants un Broņislava Martuževa, Imants un Ojārs Vācietis, Imants un Māris Čaklais, Imants un Ziedonis. Katra šī radošā draudzība nāk ar savu jaudu, savu iekšēju spridzekli, ļoti specifisku nošu rakstu. Protams, nevienu brīdi nevaram pazaudēt "kalniņisko" skanējumu, viņa muzikālo rokrakstu. Tāpēc, veidojot šo koncertuzvedumu, vēlējos, lai Imants pats stāsta par šiem dzejniekiem – ne tik daudz sarunājamies par mūziku vai laikmetiem, bet lai Imants pats atklāj, ko viņa dzīvē nozīmē attiecības ar vienu vai otru dzejnieku. Kā viņu ietekmē vai kāda ir viņu radošā un arī cilvēciskā draudzība. Man pašam likās ļoti interesanta šī saruna! Priecājos, ka Imants atdevās šai spēlei – par to, kā mūs ietekmē radošais gars, vārds, ideja.

Tu biji viens no tiem laimīgajiem, kuram Imantu Kalniņu, kurš nemēdz publiski atklāties, izdevās pierunāt. Un apmēram ap dzimšanas dienas laiku izdevās aizbraukt uz Liepāju. Tad, saprotu, arī tapa šie stāsti par viņa attiecībām ar dzejniekiem. Es tā aizdomājos – laikam Poruks šajā kompānijā ir vienīgais, kurš pieder 19. gadsimtam. Ir gan vēl Kalniņam pāris dziesmu ar Raiņa tekstu, bet pamatā viņu saistījuši vienaudži un laikabiedri. Vai Imants tev atklāja, kas tam par iemeslu? Un vispār – vai šie stāsti būs vairāk interviju formā, vai tās būs Kalniņa esejas – atmiņas par dzejniekiem?

Kā būs – to varēs noklausīties koncertā. Skaidrs, ka formāts ir tāds, ka runāšanās, dziedāšana un spēlēšana ir viens koncertstāsts, un viss ies pamīšus. Vēl atklāšu, ko mēs ar Rihardu Plešanovu esam vienojušies – kamēr Imants runās, Rihards klusiņām spēlēs brīnišķīgās Imanta Kalniņa invencijas, kuras varbūt daudzi piemirsuši. Tāda nedaudz rotaļa, spēle – bet ar ļoti nopietnu un, ceru, piepildītu sajūtu.

Nedomāju, ka man Imantu būtu vajadzējis dikti pierunāt, jo mēs patiesībā esam tādi mūziķi, ka tad, ja zvanām viens otram, ceļam telefonu. Nekad pa tukšo netraucējam viens otru.

Jā, es ļoti priecājos, ja Imants attaisa durvis un varam parunāties par lietu. Protams, tam ir arī daudz personisku nianšu – ne tikai radošā darba sakarā. Un tādas pašas personiskas nianses ir arī Imantam komponējot. Jo pārsvarā

Imants ir komponists, kurš raksta tad, kad viņam ir iekšējs pasūtinājums, ne ārējs – kā tagad izteiktāk.

Un tad, kad ir šis iekšējais pasūtījums – ka tieši šajā brīdī vēlies rakstīt Poruku – un kad redzam, kādas Poruka dzīves nianses aizskārušas Imantu vairāk, un kā tas ietekmē radošo garu –, bijis liels vajadzības mērs komponistam to rakstīt. Tā ka nav vienas konkrētas atbildes. Speciāli no dažādām dzīves epizodēm izvēlējos tos Imanta opusus, lai redzētu, cik viņa laikmets ir sasodīti bagāts, vajadzīgs un ietekmēt spējīgs..

Kaut vai "Četri balti krekli" – tas bija ļoti aktīvs laiks, varbūt pat daudz aktīvākas un laimīgāks nekā tagad, domājot par radošo garu.

Man pašam pieskaršanās viņa dažādajām muzikālās dzīves epizodēm noteikti nes daudz svaiguma, daudz jaunu sajūtu. Un nevienu brīdi nepieķeru sevi pie domas, ka, lūk, šo nevajadzētu atskaņot Latvijas Radio 3 "Klasika", Latvijas Radio 1 vai citā – respektīvi, teātris, kino, koris, orķestris, Imantdienas vai opera – tas viss nonāk ļoti labā kodolā, kas liecina par to, ka Imants Kalniņš nav ikdienišķa parādība lielajā komponistu plejādē. Viņš ir ar savu ļoti atpazīstamu un specifisku radošās dzīves stāstu.

Varbūt arī tāpēc tas ir labs vidusceļš – ka šo koncertuzvedumu varēs nevis klausīties kādā vienā kanālā, bet skatīties televīzijā. Savu pieredzes bagāto rokrakstu te ielicis arī režisors Roberts Rubīns. Būs arī mūziķi, un nebūs arī tikai un vienīgi standarta kora repertuārs, jo, piemēram, "Septiņas skumjas zvaigznes" kora faktūrā nav rakstītas. Tāpat "Es atnācu klusēdams" bija cikls, ko savulaik izpildīja "Turaidas Roze". Žanru mijiedarbība šeit būs no visām pusēm.

To žanru jau var "piearanžēt" tā, kā vajag. "Septiņas skumjas zvaigznes" ir laiks, kad – varbūt nokļūdīšos ar to "bizbizmārīšu bigbītu" – dzimst tāāādi muzikāli graudi, kas pēc tam pārvēršas Ceturtajā simfonijā, kas atkal parauj jaunu klausītāju pulku un kas arī ļoti spilgti parāda, kā savienojas akadēmiska un neakadēmiska mūzika. Un galu galā šīs robežas – tas, ko mēs arī ikdienā mēģinām darīt un par ko esmu caur un cauri pārliecināts, – ka iekšējā prasība ir nojaukt robežas, jo bieži vien tieši tās traucē mūs pilnvērtīgi nogaršot vienu vai otru ļoti svarīgu, dzīvē nepieciešamu detaļu. Tāpēc labi, ka ir tādi skaņraži un muzikālās partitūras, kas pakļaujas dažādām vidēm: no intīmas personiskas muzicēšanas šaurā lokā līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei.

Tās pašas dziesmas, ko dzied Austra Pumpure, dzied arī lielais kopkoris. Ar tādu pašu vajadzības mēru!

Tā ir lieta, kurā savienojas ļoti spēcīgi impulsi, kas veido mūziku, ko cilvēki vēlas atskaņot un dzirdēt.

Jūsu šībrīža mērķis ir veidot vizuālu koncertierakstu, bet vai tālākā vai tuvākā nākotnē tam varētu būt arī kāds audio variants? 

Ir skaidrs, ka koncerti un stāsti vispirms uztverami ar ausīm. Videostāstā pienākas paspilgtināt vizuālās detaļas. Pašlaik esmu apņēmības pilns, lai šis koncertstāsts būtu klausāms ne tikai kā audioceliņš, bet arī dzīvotu savu koncertdzīvi. Domāju, tā būs programma, kuru mēs ar lielu prieku rādīsim un uzstāsimies ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā, jo Imanta Kalniņa mūzikas mūsu koncertdzīvē nav par daudz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt