"Klausīties vai spēlēt pašam – tas vienmēr ir atšķirīgi. Klausītājs vienmēr ir baudītājs. Mēs uz skatuves darbojamies, un mums šis process jāorganizē tā, lai tiem, kas klausās, šis baudījums rastos, un tās ir divas atšķirīgas lietas," uzskata Normunds Šnē. "Bet kopumā ir diezgan daudz mūzikas, kuru atskaņojot nedrīksti ļauties tās radītajam kaifam - jābūt konstruktīvam, lai stratēģiskais plāns īstenotos tieši tā, kā iecerēts."
Šnē dzirdējis un arī spēlējis Glāsu daudz, un pārliecinājies par, lūk, ko: "Viņa mūziku man vienmēr gribas saistīt ar tēlainām bildēm – nevaru izmest no galvas viņa saistību ar kino. Tas ir tik organiski!
Dzirdot Glāsa motīvus, acu priekšā vienmēr ir kāda no lieliskajām filmām, īpaši jau dokumentālajām.
Tāpēc manā skatījumā tā ir ārkārtīgi precīzi notēmēta mūzika ar sasaisti ar mūsdienām, pasauli mums apkārt, steigu, miera meklējumiem."
Diriģents spriež, kas Čellkoncerts Glāsa daiļrades kontekstā ir atšķirīgs un savrups opuss. Par to liecina jau pats vīrišķīgais sākums, vīrišķīgā tēma, kam asociatīva saistība ar rokmūziku. "Tāpēc šis darbs man šķiet rakstīts ar pamatīgu tvērienu, tam ir dziļa dimensija.
Partitūrā jau viss ir uzrakstīts, un mūsu uzdevums – tai sekot un izpildīt. Un tas nemaz nav tik vienkārši!
Bet, ja kaut ko sāc izgudrot, ir viegli iebraukt grāvī," pasmaida Šnē.
Čelliste Guna Šnē piekrīt savam dzīvesbiedram, ka spēlēt un klausīties Glāsu ir divas dažādas pasaules. "Kad klausos Glāsa mūziku – tās ir ainavas, kad spēlēju – tie ir sarežģīti ritmiskie uzdevumi. Ir komplicēti vienā buķetē salikt skaistumu un tehniski visgrūtākās lietas, kas sākotnēji šķiet vienkāršas, – trijskaņus, gammas, oktāvas. Pagaidām vēl mācos sajust Glāsa ainavismu, vīzijas, plūdumu un savienot to visu ar smagu darbu."
Normunds Šnē gan atzīmē, ka orķestrim Glāss rakstījis parocīgi, taču piekrīt, ka viņa darbi vijolei un arī čellam ir grūti spēlējami: "Trijskaņi un arpēdžijas pārcelti dažādās tonalitātēs un reģistros, un dažkārt tas kļūst ļoti neērti spēlējams. Mums ļoti jādomā par to, lai tehniskā puse neaizēnotu mūzikas plūdumu, prieku un atmosfēru, kāds ir šīs mūzikas uzdevums."
"Kamēr klausījos ierakstus, likās – solistam nav, ko darīt, viss vienkārši. Tas bija līdz brīdim, kad dabūju notis un sāku mācīties… Autors labi parūpējies, lai solists kārtīgi izvingrinātu pirkstus un pavingrinātos fitnesā," smejas čelliste.
Līdzās Glāsam sestdienas koncertā skanēs arī Jāņa Ivanova "Sinfonietta" stīginstrumentu orķestrim un Žana Sibēliusa Piektā simfonija.
"Sibēliusa simfonijas nav metamas pār vienu kārti, un Piektā ir lūzuma punkts,” atzīmē Normunds Šnē, atgādinot, ka tās sacerēšanas laikā Eiropā uzvaras gājienu svinēja modernisms un Šēnberga sistēma: "Triumfē viss, kas mūziku virza nost no tonalitātes. Sibēliusam virzīties šajā sfērā nebija pieņemami.
Piektā simfonija ir unikāls darbs Eiropas un mūzikas vēstures kontekstā – otra tāda nav.
Kaut vai fakts, ka līdz šim brīdim mūzikas zinātnieki nav vienojušies par tās formu. Lai gan es brīnos, kāpēc skaņdarbu, kas veidots kā brīva fantāzija, cilvēki var gribēt ielikt rāmjos! Simfonija ir kolosāli organizēta fantāzija, kur autors ļāvies domas plūdumam un fantāzijai. Un paliekot sev uzticīgs."
