Kad ierados festivāla teritorijā, “Galaxy Bosons” bija nospēlējuši. Uz skatuves bija uzkāpuši “Doni Tondo”, kas pati kā grupa ir jauna, taču ar rokmūzikā zinošiem dalībniekiem, kas spēlēja instrumentālu stonerroku (gandrīz psihedēliskais roks, tikai ar skaļākām ģitārām). Šī mūzika mani atmeta atpakaļ 15 gadu tālā pagātnē, kad biju aktīva rokmūzikas festivālu apmeklētāja un aizsākās arī manas “mūzikas apskatnieces” gaitas.
Gadiem ejot, par rokmūziku aktuālāks īpaši jauniešu auditorijai kļuvis hiphops, tāpēc “Enkurfesta” publika bija visnotaļ pieaugusi, savus tīņu gadus pavadījusi andergrounda rokfestivālos. Tolaik nebija sociālo mediju un straumēšanas platformu – iespējams, ballīte bija trakāka, jo netika dokumentēta, un mūzikas klausītāji vairāk sadalījās interešu grupās, jo visus albumus nenopirksi, bet tagad tie ir klikšķa attālumā.
Katram laikam savi tikumi, negaužos – drīzāk esmu pārsteigta, cik ļoti viss mainījies.
Arī nākamā grupa uz skatuves – liriskais roka kamerorķestris “Sonntags Legion” – vislabāk zināma tiem klausītājiem un koncertu apmeklētājiem, kas pazīst divtūkstošo gadu latviešu rokmūzikas skatuvi. Grupas sastāvā spēlē tādu grupu kā “Soundarcade”, “S.I.L.S.”, “Band versus Music” mūziķi, bet pēdējos gadus plašākas publikas uzmanību ar savu solo darbību ieguvusi čelliste Madara. Pagājušajā gadā “Sonntags Legion” izdeva albumu “Gute Nacht In The Middle Of The Sea”, bet koncertu “obligātais” skaņdarbs, šķiet, ir un paliks “Sonntag Morgen, Nachmittag und Abend” ar savu pakāpenisko dinamikas attīstību.
Tad pienāca laiks uz skatuves kāpt pankiem “PND”. Festivālu pēdējo dienu jeb svētdienas rītu vai pēcpusdienu vienmēr varēja raksturot, citējot jebkuru no “PND” dziesmām, kas arī visā savā vienkāršībā ir sava veida andergrounda “himnas” (piemēram: "Vakar, šodien, rīt, dzert man neapnīk. Vakar, šodien, rīt, dzīvot man neapnīk"; "Ei, tu skaistā meitene, es tev būšu pudele. Dzer no manis asinis, cik man vēl ir atlicis"). Grupa kopā sanāca deviņdesmito gadu beigās un aktīvākie bijuši divtūkstošajos gados – 2008. gadā iznāca grupas pirmais un vienīgais albums “Kas tas ir PND?”, bet laika posmā no 2010. gada grupa kopā ar ska grupu “All Day Long” decembrī rīko “Ziemassvētku Jampadračus”. Grupas “PND” pankrokam piemīt rokenrolu raksturojošs grūvs, kuru veido divu vokālistu Agra un Pavasara ritmiskā sabļaustīšanās.
Ja arī ir tehniskas problēmas – tas piederas pie lietas, kopā skanot absurdi priecīgi un patiesi dauzonīgi, un vēl joprojām liek atplaukt smaidā.
Lai gan šīs programmas kontekstā Katrīna Gupalo ir visjaunākā, viņai piemīt rokmūzikai raksturīgā jauda. Arī mūziķes iedvesmas avoti meklējami klasiskajā rokmūzikā un, spriežot pēc skatuves tērpu izvēles, arī glemrokā. Viņas varonis – Fredijs Merkūrijs, un simpātijas saista arī Džims Morisons. Koncertu sākumā solo ar klavierēm, noslēgumā – kopā ar pavadošo grupu, festivālam piešķirot arī sievišķības šarmu.
Festivāla dienā tapa zināms, ka vakara galveno mākslinieku godā būs “Mazais princis”, kuri vienmēr azotē tur kādu pārsteigumu.
Šoreiz viesu godā ir Katrīna Gupalo, estrādes leģenda Žoržs Siksna, un “Mazajam princim” atbalstu sniedza arī koris “Juventus”. Apbrīnojama ir “Mazajam princim” piemītošā gaumes un humora izjūta – cik meistarīgi mūziķi pielieto visiem zināmus stereotipus, pat klišejas, un ar veselīgu pašironiju rada patiešām izklaidējošu šovu, no šlāgeru klasikas un mūsdienu jaundarbiem, aizkustinot arī skaudrākā rokera sirdi.
“Enkurfesta” pēcgaršu jutu arī nākamajā dienā – nē, ne paģirās, bet gan garderobē. Skapī atradu un uzvilku savu veco “Metallica” kreklu, kura valkāšana man bija aktuāla 2008. gadā, un uzliku tā laika panka, roka, metāla pleilisti. Labi, ka mūzika dod mums iespēju ceļot atmiņās, vēl jo vairāk ņemot vērā šobrīd aktuālos nosacījumus. Savukārt Matīsa ielas laukumam pie “Enkurfesta” ir liels potenciāls – tas ir ietilpīgs un labi nožogots.
Vai festivāls kļūs par tradīciju, to šajos laikos patiešām ir grūti prognozēt.
