Pa ceļam ar Klasiku

Iedvesmojušies no Lidijas Auzas gleznām, Artis Gāga un Zigmārs Kirilko rada dejas izrādi

Pa ceļam ar Klasiku

Sakso fon Sīmanis un viņa mācekļi

Argentīniešu pianists Nelsons Gerners: Skaņa ir pianista balss

Argentīniešu pianists Nelsons Gerners: Skaņa ir pianista balss

17. maijā plkst. 19.00 Lielajā ģildē "Sinfonietta Rīga" koncertsezonas noslēgumā solista godā būs argentīniešu pianists Nelsons Gerners. Viņš labi atceras savu paseno koncertu Liepājā, bet par Brāmsa Otro klavierkoncertu, ko beidzamajā laikā bieži atskaņo visā Eiropā, bet tagad spēlēs Lielajā ģildē, saka tā: "Tas ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem ikvienam pianistam. Mūzika, uz kuru tiekties."

Jau ilgus gadus kopā ar ģimeni Gerners dzīvo Šveicē – viņš ir profesors Ženēvas Mūzikas augstskolā, kur pats savulaik mācījies pie Marijas Tipo un 1990. gadā uzvarējis Ženēvas pianistu konkursā. Pirms pāris gadiem  viņš izpelnījies žurnāla "Gramophone" balvu par savu Bēthovena albumu (tajā –  "Hammerklavier" sonāte un bagateles), daudzas atzinības (arī "Diaposon d’Or” balvu) – par senāk ieskaņotajiem Šopēna un Debisī albumiem. Viņa biogrāfijā ļoti nozīmīgs ir arī Lists: 1986. gadā, kad Gerneram bija 17, viņš uzvarēja Lista Starptautiskajā konkursā Buenosairesā.

Pirms diviem gadiem Nelsons Gerners kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu ieskaņojis Lista "Nāves deju" – albumam, kas izdots Francijā.

Sandra Ņedzvecka: Tīmeklī apskatāms koncerts, kurā jūs nevainojami un aizraujoši, turklāt uz brīvdabas skatuves, atskaņojat visas 12 Lista "Transcendentālās etīdes". Vai jūs ietekmē vieta, kur spēlējat, un viss, kas tai apkārt?

Lista etīdes es spēlēju Larokas–Danteronas festivālā Francijā. Kaut arī skatuve ir brīvā dabā, skaņa tur ir neticami laba un skatītāji – ļoti zinoši. Tā tiešām bija brīnišķīga pieredze!

Vai esat dzirdējis kādu citu pianistu spēlējam visas Lista etīdes vienā koncertā?

Jā. Senāk – Lazaru Bermanu un Klaudio Arrau, šodien Daniils Trifonovs tās spēlē un daži citi. Tas tomēr ir liels pārbaudījums pianistam. Īpaši tad, ja uzlūkojam šo mūziku kā ko lielāku par etīdēm.

Nelsons Gerners un Sandra Ņedzvecka

Labās atmiņas

Par koncertvietām runājot – kā tās pēcāk atnāk atmiņās? Vai atceraties smaržu, instrumentu – cik tas bijis labs vai slikts, vai cilvēkus, vai varbūt mūziku, ko tur un toreiz spēlējāt?

Man sirdī palikušas vietas, kur esmu labi spēlējis. Protams, instrumenta kvalitāti atceros un vietu, ja tā bijusi iedvesmojoša. Taču pat tad, ja tā nav tāda bijusi, labas atmiņas var būt, ja esmu darījis labāko, ko spēju.

Vai atceraties tādu vietu kā Liepāja?

Liepāju es ļoti labi atceros – vienīgo vietu, kur esmu spēlējis Latvijā: Starptautiskajā pianisma zvaigžņu festivālā.

Ko jūs sacītu tiem klausītājiem, turklāt – ļoti zinošiem, kuri uzskata, ka Lista mūzika ir tukša?

Kad to dzirdu, esmu nikns – pats neskaitāmas reizes esmu sastapies ar šādu uzskatu un to nesaprotu. Jo, manuprāt, Lists ir pilnīgs pretstats tukšumam. Lista radošais ģēnijs un personība ir tik sarežģīta un bagāta, ka vienā vārdā to neizteikt. Varbūt, ka tas rada grūtības viņu saprast. Jo Listam ir tiešām cildena mūzika – Sonāte, "Reliģiozās un poētiskās harmonijas" un dažas etīdes, kas patiešām ir transcendentālas, un tai blakus – gadījuma skaņdarbi, kādas ir "Ungāru rapsodijas", kas dažviet robežojas ar vulgaritāti un mūzikas vienkāršotību. Taču, ja tas dzirdams klausītājam, vaina ir jāmeklē pianistā, nevis komponistā.

Manuprāt, pret Lista mūziku ir jāizturas cēli. Bez sevis izrādīšanas.

Virtuozitātes elements tajā, protams, ir, kas, piemēram, parafrāzēs par operu tēmām un dažās etīdes tiek izcelts un to nevajadzētu slēpt – tam tur ir jābūt, jo Lists tā iecerējis. Ņemot vērā neticamo skaņdarbu daudzumu, ko viņš ir uzrakstījis, tie visi varbūt nav vienlīdz vērtīgi, taču Lista izcilākie skaņdarbi ir visaugstākās raudzes mūzika.

Paldies par jūsu Listu un par Šopēnu – gan par Noktirnēm, gan skaņdarbiem, ko esat ieskaņojis kopā ar Fransu Brigenu un viņa "18. gadsimta orķestri"!

Franss Brigens ir viens no mūziķiem, kas mani ļoti spēcīgi ietekmējis. Vispirms – kā cilvēks. Viņš bija apburošs. Runāja maz, bija kautrīgs, bet mēs sapratāmies pirmajā mirklī un muzicēt kopā ar viņu bija ārkārtīgi viegli. Nebija daudz jārunā. Tikai jākoncentrējas mūzikai. Viņš bija "sistēmas” neizlutināts – ļoti tīrs savos ideālos un attieksmē pret mūziku. Bija daudz, ko no viņa mācīties (..) Ar Fransu Brigenu muzicējot kopā, es spēlēju "Erard" klavieres – gan turnejā atskaņojot Šopēna klavierkoncertus (tos gan neierakstījām), gan ieskaņojot Šopēna nelielos skaņdarbus klavierēm ar orķestri.

Vai uz senlaiku klavierēm esat atskaņojis arī citu komponistu mūziku?

Jā – dažkārt, bet ne bieži. Šūbertu, Šūmani… Arī viņu mūziku uz Šopēna laika instrumenta – "Pleyel" firmas klavierēm.

Vai senās klavieres jums tīk un ir pieticis laika pie tām pierast?

Vēsturiskās klavieres laiku pa laikam spēlēju, bet mājās man to nav, lai vingrinātos. Taču šī pieredze man bija ļoti vērtīga – kaut vai sadarbojoties ar Fransu Brigenu, kurš nebija dogmatisks un bija ļoti atvērts tam, kas man kā klasiskajam pianistam ir sakāms mūzikā.

Nelsons Gerners un Sandra Ņedzvecka

Brāmsa periods

Lists, Bēthovens, Šopēns, Debisī un Brāmss – tie ir jums nozīmīgie komponisti. Vai jums, regulāri spēlējot koncertos, ir pietiekami daudz laika, lai šad un tad to veltītu kādam vienam konkrētam komponistam?

Savu uzmanību šad un tad cenšos veltīt dažiem komponistiem. Tas nenozīmē, ka citu komponistu mūziku tobrīd neatskaņoju, bet, piemēram, pēdējo gadu esmu īpaši koncentrējies Brāmsam, jo gatavojos ierakstam, kas nupat martā arī notika – ieskaņoju Brāmsa Trešo klaviersonāti un abas Paganīni variāciju burtnīcas. Pirms tam savos koncertos daudz spēlēju šos skaņdarbus. Brāmsa Otro klavierkoncertu, ko tagad Rīgā atskaņošu, pēdējā laikā jau esmu spēlējis daudzos koncertos visā Eiropā. Tā ka šis man ir „Brāmsa periods”. Un šādi periodi man patīk – kad ir laiks koncentrēties un iedziļināties viena komponista mūzikā, arī klausoties šī komponista citu žanru darbus – kameransambļus, dziesmas… Tā daudz labāk iespējams komponistu saprast.

Jūsu repertuārā ir abi Brāmsa klavierkoncerti. Vai uzlūkojat tos kā viena romāna divas daļas, vai tie ir savstarpēji nesaistīti stāsti?

Man tie šķiet nesaistīti. Atšķirīgi uzrakstīti, atšķirīgi savā raksturā, un ļoti ilgs laika sprīdis tos šķir. Pirmo klavierkoncertu Brāmss uzrakstīja jaunībā, Otro – būdams meistarības virsotnē. Tādēļ tos uzlūkoju kā patstāvīgus stāstus. Vieno tos klavieres, kuras Brāmss neizmanto tā, kā romantiskajā mūzikā pieņemts. Brāmss tās integrējis orķestrī. Šie koncerti ir kā simfonijas. Un tas ir brīnišķīgi.

Lasīju, ka pats esat bijis apmierināts ar Otrā klavierkoncerta ierakstu, kas izdots Japānā, bet tas ir desmit gadus sens koncertieskaņojums. Atceroties to un blakus liekot pirmo mēģinājumu, kas nupat noticis ar Normundu Šnē un "Sinfonietta Rīga", vai varat atklāt pirmos iespaidus?

Man visupirms ir liels prieks būt šeit, turklāt šajā, kā jau teicu, "Brāmsa periodā" man tas ir ļoti nozīmīgs koncerts. Brīnišķīgi sadarbojāmies ar diriģentu un orķestri. Šķita, ka varu izteikt visu, ko esmu iecerējis. Un atskaņojumam tas ir cerīgi. Protams, ieraksts pirms desmit gadiem Japānā man daudzējādā ziņā patika, taču laiks iet un mācīšanās ir nebeidzama. Turpinot iedziļināties mūzikā, var atklāt ļoti daudz jauna.

Uz viena ceļa

Ko gaidāt, aizbraucis pie kāda orķestra kā koncertsolists – ka atradīsit domubiedrus vai ka sadarbība atklās ko negaidītu?

Negaidītā elements ir tas, kas neļauj atkārtoties. Ja sanāk tā, ka diriģenta koncepcija ir līdzīga manējai (un skaņdarbā, kāds ir Brāmsa Otrais klavierkoncerts, tas ir ļoti svarīgi), šī spēcīgā saikne ir jūtama un varu tiešām materializēt visu, ko domāju par skaņdarbu – gan sajūtas, gan koncepciju. Savukārt, sastopot diriģentu, kuram ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz skaņdarbu, sadarbība ir grūta pirmajā brīdī, taču vēlāk, iespējams, atklājas aspekti, par kuriem nemaz neesmu pirms tam domājis. Protams, ērtāka jušanās ir tad, ja mūsu uzskati ir līdzīgi. Tad esam uz viena ceļa.

Vai ir kāds komponists vai skaņdarbs, kuram esat teicis "nē, nespēlēšu!"?

Nē, neatceros skaņdarbu, kam būtu teicis rupju "nē". Dažkārt esam negribīgi. Sakām: to es nesaprotu, nejūtu, varbūt labāk nespēlēšu. Taču nozīmē tas tikai to, ka neesi šo skaņdarbu izpētījis. Tāpēc nemaz nedrīksti teikt, ka to pazīsti.

Jūsu koncertā Rīgā noteikti būs daudz klausītāju, kuri jūs jau dzirdējuši – vismaz ierakstos vai "Klasikas" pārraidēs. Un daudzi būs lasījuši par jums. Visā rakstītajā jūsu vārdam blakus allaž tiek minēts Martas Argeričas vārds. Un viņas nozīme, nav šaubu, jūsu radošajā ceļā ir ļoti liela. Tomēr dīvaini, ka tas tiek uzsvērts vienmēr un visur, lai gan jūsu paša paveiktais (sveicam pianistu 50.dzimšanas dienā, kas jau nosvinēta 9.maijā!)  ir tik liels, ka šādu atbalstu nemaz vairs neprasa.

Martas Argeričas sakarā man jāatceras jaunība – es tikai mācījos klavierspēli, man bija 17, kad Marta Argeriča atgriezās Argentīnā un sniedza koncertus. Es pirmoreiz dzīvē viņu redzēju! Vispār viņas mēroga pianistu – pirmoreiz. Es toreiz Argeričai spēlēju, un viņa palīdzēja man ar stipendiju. Tas bija milzīgs atbalsts, jo, pateicoties stipendijai, varēju atbraukt uz Eiropu. Esmu vienmēr bijis ļoti iespaidots pēc viņas koncertiem un ierakstiem. Katrs jau, protams, iet savu ceļu, sekojot savām patikšanām un ideāliem mākslā. Taču man ir ļoti liels prieks, ka mums ar  Martu Argeriču ir mūža draudzība.

Nelsons Gerners un Sandra Ņedzvecka

Kuri notikumi jūsu radošajā ceļā vēl ir bijuši tik nozīmīgi, ka atskatoties tie izceļas kā virsotnes?

Mani ļoti ietekmējusi pagājības pianistu ierakstu klausīšanās. No Korto, Ignāca Frīdmana, Rahmaņinova, Hofmana un Šnābela esmu neticami daudz iemācījies. Un, tuvojoties mūsdienām – no Radu Lupu, Grigorija Sokolova un Šuras Čerkaska. Kopš bērnības šie ieraksti ir mani skolojuši. Jau toreiz centos saprast, kāpēc šim vai citam pianistam ir tikai viņam vienīgajam raksturīgs skanējums? Kas dara viņa spēli tik īpašu, ka to iespējams pazīt jau pēc dažām frāzēm, dažām taktīm? Un kļūdīties ir gandrīz neiespējami, jo viņus pazīt ļauj viņu skaņa. Viņu balss, jo skaņa ir pianista balss. Man tās bija atklāsmes – klausīties šos pianistus. Jā, skaņa ir svarīgākā. Gan ideja, gan ainava, gan koncepcija līdz ar izjūtām – viss nāk caur skaņu, kas radīta uz klaviatūras. Un man ir ārkārtīgi laimējies, ka visi mani skolotāji galveno uzmanību pievērsa skaņai. Turklāt viņi prata izskaidrot, prata palīdzēt tikt pie skaņas, kādu komponisti iecerējuši.

Mēs gaidīsim jūsu skaņu piektdien Brāmsa Otrajā klavierkoncertā.

Godīgi teikšu, ka, klavieres spēlējot, mūziku spēju labāk izteikt, nekā runājot. Pat tad, ja koncertā viss nenorit, kā gribētos. Taču Brāmsa Otrais klavierkoncerts (līdz ar Rahmaņinova Trešo, ko atskaņoju, kad jaunībā uzvarēju Ženēvas pianistu konkursā) ir koncerti, kas mani aizkustina visvairāk.

Brāmsa Otrais vienmēr man ir bijis īpašs. Tas ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem ikvienam pianistam. Mūzika, uz kuru tiekties.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti