Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā pāri uz skatuves un arī dzīvē – grupas "Kautkaili" dziedātāji Kristīne Pāže un Didzis Bardo. Noklausoties jūsu albumu "Personas kods", man radās iespaids, ka tas ir ļoti personisks un privāts. Cik tas iespaids ir pareizs?
Kristīne Pāže: Tas iespaids ir pareizs, jā, jo stāsti ir autobiogrāfiski. Es komponēju tikai no savām pieredzēm, jūtām, konfliktiem un attiecībām – gan skatuves, gan dzīvē.
Vai nebija bail? Jo cilvēki, kuri mīl apspriest svešas dzīves, var diezgan daudz ko izsecināt no šī albuma arī par jums personiski – tāda personiska atkailināšanās. Vai tā arī ir tā mākslas būtība?
Kristīne Pāže: Es domāju, ka tā ir mūsu grupas kā tādas būtība un tā ir mana izpausme, citādi es neprotu – vai nu es daru šādi, vai nedaru vispār. Tas pašmērķis noteikti būtu iedvesmot cilvēkus būt atklātiem pašiem pret sevi un pret saviem līdzgaitniekiem.
Didzi, kas šajā albumā ir no tevis?
Didzis Bardo: Papildinot Kristīni, jāteic, ka viss mūsu stāsts ir sācies gana publiski. Mēs esam iepazinušies televīzijā, līdz ar to tas viss, ko tu minēji – šī cilvēku līšana cita dzīvē –, to mēs esam izdzīvojuši jau pirmsākumos. Mēs tiešām no tā distancējāmies sākumā, un viss, kas sekoja pēc tam, ir centieni būt tiešām tā, kā mēs esam – nemēģināt dzīvot vienu dzīvi mājās, citu tad, kad esam cilvēkos. Reizumis tas, protams, nav viegli – būt kolēģiem gan uz skatuves, gan partneriem dzīvē, bet tieši šī ir tā īstākā lieta, ko mēs varam parādīt. Ja mēs mēģinātu to izpušķot, tas cilvēkos, visticamāk, nerezonētu.
Manī tas ļoti rezonēja. Jūsu albumu klausījos, staigājot pa Rīgu, un man liekas, ka jūsu mūzika ārkārtīgi piestāv Rīgai, īpaši centram ar tā tornīšiem un iedegtām gaismām māju logos, kur tu iztēlojies, kas notiek aiz šiem logiem un tieši skan jūsu mūzika.
Kristīne Pāže: Es domāju, ka mūsu mūzikā ir ietvertas arī mūsu ilgas pēc pilsētas, jo mēs šobrīd nedzīvojam Rīgā. Mēs jūtam lielu piederību Rīgai, un to pilsētu mūsu dziesmās var just, lai gan albums ir ierakstīts lauku mājās.
Didzis Bardo: Viena lieta ir tas saturiskais, tie teksti un doma, bet tīri muzikāli tur ir ļoti daudz sakausējumu gan no mūsu laika Rīgā, gan dzīves Kopenhāgenā. Tur mēs labu laiku pavadījām džeza vidē, gājām uz Kristiāniju un džeza mūzikas koncertiem. Gribas ticēt – ja tu staigātu pa Kopenhāgenu vai Latvijas laukiem, arī tur mūzika skanētu iederīgi.
Urbānā mūzika… Jānis Žilde par albumu rakstīja šādi: "Pāžes īpašais balss tembrs, rūpīgi izstrādātie dziesmu aranžējumi, kas tapuši kopā ar grupas biedriem Didzi Bardo un Kristu Krūskopu, emocionālie un atkailinātie teksti rada īpašu skaņas recepti, aizpildot līdz šim Latvijā patukšo tā dēvētās inteliģentās jeb pieaugušo popmūzikas (adult pop) nišu." Vai jūs domājāt par konkrētu auditoriju, rakstot šo albumu?
Kristīne Pāže: Nē, mēs nedomājām par konkrētu auditoriju. Mēs noteikti jutām, ka tai ir savs klausītājs, bet nedomājām par konkrētiem vecumiem vai citām kategorijām.
Didzis Bardo: Jā, noteikti tā apzināti nekas netika tēmēts, vairāk, tieši procesam notiekot un mūzikai rodoties, mēs atpazinām paši, kāda ir tā nokrāsa, tā estētika, kas veidojas. Mēs devām tai tādu žanrisku formulējumu, ka tas ir "nostalģiskais pops". Tādi apzīmējumi kā "inteliģentais" – tas ir jauki, ka Jānis mums to ir piedēvējis, un mēs jūtamies pagodināti būt šādā mazpārstāvētā nišā Latvijā, bet…
mums ir daudz dziesmu par mīlestību, un mīlestība nepazīst vecumu, kā zināms. Tāpēc – šī mūzika ir visiem.
Jūsu dēliņš Bruno – viņa balstiņa arī esot dzirdama šur tur albumā. Varbūt jūs varat pateikt priekšā, kurās kompozīcijās, jo es nesaklausīju.
Kristīne Pāže: Viņš ir veiksmīgi paslēpies divās no albuma dziesmām – "Personas kodā" un "Ļauj man". Iespējams, ka vēl kaut kur viņš iepīkstas, bet tajās divās viņš parādās noteikti un tiks ietverts arī otrajā albumā un trešajā, jo labprāt piedalās visos procesos un mēs viņam to ļaujam.
Didzis Bardo: Visa mūzikas radīšana un ierakstīšana, tas viss notiek lauku mājā, kurā mēs ar Kristīni dzīvojam kopš kovida laika. Tur viss ir tik daudzslāņaini – tur ir dēls, mūsu studija, mājas darbi – viss, viss tiek iemūžināts. Man šķiet, ka tas ir kaut kas, par ko mēs esam patiesi gandarīti un lepni – ka esam šo darbu paveikuši. Būtībā mēs divi, bet tad vēl ir mūsu mīļais grupas biedrs Krists un vēl Kaspars Vizulis, kas sākotnēji ar mums darbojās… esam tiešām gandarīti.
"Kautkaili" tātad esat jūs divi plus Krists Krūskops?
Kristīne Pāže: Jā, šobrīd jā.
Un "Personas kods", kas tapa jūsu lauku mājā Stukmaņos, tapa ar Kaspara Vizuļa līdzdalību, un Žildes recenzijā minēts, ka tajā piedalījies arī Rūdolfs Daņiļevičs un Rinalds Maksimovs ar bungām, Gunārs Gaumigs ar vokālu un "Baltic Groove Orchestra" Jāņa Ivuškāna vadībā. Kā tas ir – vienot viņus visus tādam ļoti konceptuālam skanējumam, kāds ir jūsu albumā?
Didzis Bardo: Tā visa loģistika būtībā ir gaužām vienkārša, atskaitot "Baltic Groove Orchestra", tas izpaužas tā: cilvēki brauc pie mums ciemos, mēs liekam viņiem strādāt. (smejas) Ir sakrājusies doma, teiksim, ka pietrūkst ģitāras partiju vai kādas balss un tamlīdzīgi. Protams, bīdot un virzot mūziku, kurā tu vēlies saglabāt konceptualitāti, bieži vien sanāk veikt darbu, kas ierakstā savu dalību tā arī nepiedzīvo. Bet viss šis process ir tas, kas galu galā novedis līdz albumam. Tā laikā mums ir bijušas arī šķiršanās no kolēģiem, ar kuriem nespējām rast vienotu vilkmi, lai virzītos tālāk. Tie bija kādi divi trīs gadi.
Jūs nesteidzāties.
Didzis Bardo: Mēs nevarējām steigties.
Kristīne Pāže: Šim visam materiālam kā tādam vajadzēja nobriest. Manī tā galvenā problēma bija ar ticību sev un šīm dziesmām, man vajadzēja tām noticēt, lai es vispār būtu gatava kādam vai plašākai publikai to parādīt.
Plašākai publikai jūs to parādīsiet arī 22., 23. martā fon Stricka villā – ar vienu koncertu tātad nebija gana, tas tika ātri izpārdots.
Didzis Bardo: Jā, tas mums bija ļoti patīkams pārsteigums, un būtībā tur paldies jāsaka šim albumam, kas mums iespēju deva, jo, protams, esot tādas šķietami nezināmas un jaunas grupas statusā, ir salīdzinoši grūti rast cilvēku uzmanību. Es domāju, šī atsaucība sakņojas tajā patiesumā, ko mēs izdzīvojam ikdienā un kuru Kristīne caur vārdiem ieliek arī mūzikā.
Tie cilvēki, kuri klausās šo mūziku, ir mūsējie,
un mēs pavisam noteikti ar katru no viņiem varam būt draugos un iet kā Marģers ar Madaru mežā filmēt klipus.
Kristīne, tev ir aktuāls arī kāds cits projekts, kurš piesaistīja manu uzmanību, – tā ir meiteņu grupa "P.S.PMS" kopā ar Eviju Vēberi un Elīnu Silovu. Vai vari mazliet pastāstīt par šo savienību, un kad būs gaidāms kāds plašāka apjoma materiāls no jums?
Kristīne Pāže: Manā pasaulē tas bija ļoti vienkārši. Manī bija spēcīga vēlme pēc sievietēm savā dzīvē, jo pārsvarā es dzīvojos ar puišiem no grupas "Kautkaili" un dēlu. Man gribējās vienoties vienā kopīgā stāstā ar tieši šīm divām brīnišķīgajām meitenēm, jo viņas ir manas draudzenes un es ļoti cienu un fanoju par katru no viņām un visu, ko viņas dara savā solo darbībā. Tad nu vienu dienu es viņas abas uzrunāju un teicu – hei, taisām grupu, spēlējam! Meitenes atnāca pie manis ciemos, mēs padžemojām, paspēlējām un sajutām. Mums pašām kļuva ārkārtīgi interesanti, jo šī skaņa, kas radās, bija kaut kas nedzirdēts. Un tad, kad tu piedzīvo kaut ko nebijušu, tu esi iedvesmots. Tā nu mēs turpinām iet, kā saka.
Kāpēc "P.S.PMS"?
Kristīne Pāže: Jo tas ietver gan to, kādas mēs esam – jūtīgas, ļoti sarežģītas sievietes ar visu, ko tas apzīmē – bet arī mūsu uzvārdus. Un daudz ko citu, kas slēpjas zem šiem burtiem.
Drīzumā būšot mini albums.
Kristīne Pāže: Jā, mēs rakstām albumu, šobrīd mums ir piecas kompozīcijas. Mēs turpinām savā tempā darboties, lieki nesatraucoties un nesteidzoties.
Varbūt varat pastāstīt par dziesmas "Kāda jēga?" saturu un tapšanu?
Kristīne Pāže: Dziesma tapa jau pirms pieciem gadiem, šis piedziedājums. Es atceros, toreiz mēs vēl dzīvojām Rīgā un es biju ļoti dzīves nomākta jauniete, garlaikota līdz nāvei, bēdīga. Es domāju, ka dziesmas vārdi jau paši par sevi diezgan daudz stāsta par to, kādā sajūtā esmu dzīvojusi ilgu laiku un ar kādu sastopos joprojām brīžos, kad neredzu jēgu pati sev un savām dziesmām. Un, lai arī cik labi man ietu, tāpat tas velniņš, tas depresīvais jaunietis mēdz izlausties – tas ēnas bērns, kas neredz ceļu. Sākotnēji šī dziesma bija mūsu albuma tituldziesma, mēs pat albumu gribējām tā saukt – "Kāda jēga?". Bet "Personas kods" uzvarēja.
Bet, protams, tā jēga – man liekas, ka latvietim vispār ir raksturīgi bieži teikt – kāda jēga šam un tam, tas man izskatās pēc tāda latvieša koda.
