Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Dzejkoncertam "Dzeltens trotuārs" tiks izmantota Montas Kromas dzeja. Kā viss sākās, kā jūs satikāties?
Jānis Semjonovs: Sākumā laikam klāt biju arī es. Mums ir tāds lielisks ansamblis "Trio Momentum", kurā muzicē pianists Rihards Plešanovs, flautiste Maija Zanberga un fagotists Jānis Semjonovs – tas esmu es. Lūk, mums bija mēģinājumu process, spēlējām, kaut ko mēģinājām, kā parasti ļoti jaukā atmosfērā, tad radās ideja, ka varētu uztaisīt kādu projektu, kurš būt ne tikai ar mūziku, bet arī klāt vēl kaut kas, mums ienāca prātā ideja par aktieri. Protams, uzreiz pirmā bija Guna Zariņa, godīgi sakot, es uzreiz neuzdrošinājos, ieminējos Maijai šo ideju, viņa teica: Guna Zariņa, nu, Jāni, viņa taču…Guna Zariņa, ja?! Domāju, labi, okej, noliekam to malā, tad mēs ar Rihardu…
Guna Zariņa: Var, es izstāstīšu tālāk, kā bija? Mēs savukārt ar Rihardu Plešanovu spēlējam vienā izrādē kopā,un pēc izrādes viņš man tumšā pagalmā vaicāja, kā man liekas, vai kāds negribētu, arī par materiālu un tā. Es teicu: es labprāt! Tad es laikam arī biju tā, kas nāca ar dzejas piedāvājumiem, kas tas varētu būt, kāda dzeja. Bija vairāki varianti, bet Annai vislabāk patika no mana piedāvājuma, no manas paciņas, Kroma.
Un arī man tas liekas ļoti būtiski, ka Kroma netiek aizmirsta, jo viņa ir tik īpaša, tādas dzejas neviens cits nav rakstījis Latvijā, gan formas ziņā, gan arī satura ziņā.
Tāpēc ļoti priecājos, ka strādājam ar Kromu.
Guna, jūs Montas Kromas dzeju pastiprināti pētījāt viņas simtgadē, 2019. gadā. Bet mēs vēl nenoskaidrojām, kurā brīdī trijotnei un Gunai Zariņai piepulcējās Anna Veismane?
Jānis Semjonovs: Par Annu savukārt ir tā, kolēģiem minēju, ka man ir bijusi ļoti laba sadarbība jau pirms tam ar Annu, ka viņa ir superīgs cilvēks, ļoti jauki raksta, ļoti interesanti raksta, ir viņai savs oriģināls redzējums, un visi bijām vienisprātis, ka varētu uzrunāt Annu. Un viņa piekrita!
Anna Veismane: Un cik labi, ka uzrunājāt!
Bet tas nebija tumsā un kaut kur vārtrūmē?
Jānis Semjonovs: Nē! (visi smejas)
Pēc visa spriežot, mēģinājumi rit ļoti pozitīvā gaisotnē! Anna, kāds ir tas kopējais ritējums, tā taču nebūs montāža, tava kompozīcija un Gunas lasītā dzeja, un atkal tavs skaņdarbs, un atkal dzeja?
Anna Veismane: Diezgan ilgs periods pagāja, kamēr mēs tās idejas bumbojām viens otram. Vēl bija arī Velga Krile, no dzejniecēm, kuru arī mēs apcerējām, ka varbūt varētu būt divas dzejnieces, bet tomēr palikām pie Montas Kromas, jo viņā ir tāda muzikalitāte un ritmiskums. Un mazāk latviskā sentimenta, ko esmu bieži pamanījusi latviešu dzejā, kas ir daļa no mums, ļoti būtiska daļa. Bet Montas Kromas dzejā ir vitalitāte un pašrefleksija, pašironija. Viņa apraksta tādas lietas kā pilsēta, trokšņi, man mūzikā tas uzreiz sāka skanēt. Ritms ir tas, kas pilnīgi noteikti ir viņai raksturīgākais, tāpēc arī ir pilsēta, ir dzeltens trotuārs, ir melns trotuārs, it tro tro tro, viss, kas saistīts ar ritmu un pulsāciju. Mani tas mudināja arī mūzikā domāt ritmiskāk. Varētu teikt, ka tie ir vieni no maniem ritmiskākajiem skaņdarbiem, savā ziņā. Es arī nevairījos nemaz no kaut kādā ziņā veselīga ilustratīvisma, jo tā dzeja, pie kā mēs nonācām, visi kopā domājot, tā dzeja ir mūzikā iekšā. Nav dzeja pati par sevi, un nav mūzika pati par sevi, bet dzeja ir iekomponēta, ierakstīta partitūrā lielākoties, ir atsevišķi dzejoļi, kurus lasa Guna, bet arī mūzikā tās vietas dzejai ir paredzētas. Tas viss ir viens. Un Guna jau ne tikai runās dzeju, bet darīs arī vis kaut ko citu.
Jānis Semjonovs: Ko, to mēs neteiksim.
Anna Veismane: Ai, nu, kaut ko jau jāpasaka. (visi smejas)
Guna, vai jūs mākat spēlēt klavieres?
Guna Zariņa: Es protu tik neritmiski spēlēt klavieres kā neviens mūsu kompānijā, varbūt vēl varētu konkurēt ar daudziem citiem. Man ir fantastiska neritma izjūta.
Anna Veismane: Bet tā ir iekomponēta, paredzot tieši šīs īpašās spējas.
Tas nozīmē, ka neviens cits šo dzejkoncertu pēc tam nespēs iestudēt?
Jānis Semjonovs: Tieši tā jau nu nē.
Guna Zariņa: Nē, nē, nē.
Ko tajā laikā Rihards Plešanovs dara?
Jānis Semjonovs: Apbrīno.
Guna Zariņa: (smejas) Apskauž. Cita lieta, ka ir tur viens moments, kurā mums ir jāspēlē kopā. Viņam ir jāspēlē ritmiski, un viņš atzinās, ka es viņam sagādāju zināmas problēmas ar savu neritmiskumu.
Tā kā mums ir cīņa par to, kurš ir galvenais mūziķis šai kompānijā.
Dzejkoncerta nosaukums "Dzeltens trotuārs" – no tā var secināt, ka tā būs Montas Kromas pilsētas tēmai veltīta dzeja, vai iziesiet arī ārpus pilsētas trotuāriem dažādu krāsu?
Guna Zariņa: Fons, uz kura Monta Kroma dzīvo, ir pilsēta. Skaidrs, ka viņa ir pilsētas apdziedātāja, pilsētas izaugsmes, attīstības apdziedātāja, progresa apdziedātāja. Viņa jūsmo par jaunajiem masīviem, par tādām lietam, kurām neviens cits tiešām nav [jūsmojis], bet tajā pašā laikā uz tā fona notiek ļoti kaislīga iekšējā dzīve, jūtu dzīve, un tas viss ir kopā. Tas uzbudinājums no pilsētas, viņš iet roku rokā ar tādu arī emocionālu un, varētu pat teikt, seksuālu uzbudinājumu kaut kādā ziņā. Viņa ir ļoti, ļoti pilnasinīga un kaislīga sieviete un dzejniece.
Jāni, vai jums arī nācās iedziļināties Montas Kromas jūtu, dzejas pasaulē līdzās tam, ka Annas Veismanes radītā partitūra ir jūsu priekšā – jauns skaņdarbs, tajā vajag iedziļināties? Cik daudz mūziķiem ir nepieciešams saprast arī vārdu?
Jānis Semjonovs: Jā, pilnīgi noteikti, tas notika dabiski. Guna, mums ir tā laime klausīties, kā viņa lasa dzeju mēģinājumos, pirms katra skaņdarba vai skaņdarba laikā, vai pēc, viņa mums nolasīja vienus dzejas paraugus, tad šaubījās, varbūt tomēr šis… Tāpēc dabūjām dzirdēt vēl ekstra izpildījumā no Gunas Montas dzejoļus. Protams, papildus iegādājos grāmatu par Montas Kromas dzīvi, lai labāk saprastu. Tas viss palīdz, ja gribam šo mūziku atskaņot, kas ir rakstīta, iedvesmojoties no dzejas.
Palīdz, ja zini arī vēsturi, kāda ir bijusi viņas dzīve, redzējums, vērtības, tas palīdz atskaņot šo mūziku, iejusties laikā, laikmetā.
Guna, kad ir iespēja klausīties jūsu balsī ieskaņotos dzejoļus, vienalga, kāda autora, no malas vērojot, šķiet, ka tas ir absolūti vienkārši, brīžiem ir pat tāda sajūta, ka tās ir jūsu radītas un izjustas rindas, kuras jūs brīvā plūdumā runājat. Cik liels darbs ir, lai tā vienu dzejoli, līdz niansēm atšifrētu, līdz kaulam saprastu un pēc tam dāvātu klausītājiem?
Guna Zariņa: Domāju, tur ir zināma radniecība ar to, ko mūziķi dara ar notīm. Un tikšana iekšā dzejolī prasa laiku un piepūli, vienkārši tu kādu laiku dzīvo ar to. Ar Kromu man joprojām ir daži dzejoļi, kur es nevaru atrast to, kur kaut kas cīnās vai es negribu pieņemt to, ko viņa tur ir likusi, bet tā jau nedrīkst darīt. Paldies par to, ko sakāt, tas man ir liels kompliments, ka izklausās, ka tas ir viegli. Tam ir jāizklausās, ka tas ir viegli, tāpat kā mūzikai jāizklausās, ka tas ir viegli, visam, mākslai jāizklausās un jāizskatās, ka tas ir pats no sevis, tur nedrīkst būt nekāda smaguma, bet tas prasa laiku, turklāt tas darbs nekad nebeidzas. Ja, teiksim, pirms tiem pāris, jau vairāk gadiem, kad bija Kromas simtgade un lielais tai veltītais "Punctum" festivāls, tad tagad ir pagājis laiks, un es, atgriežoties pie Kromas dzejas, kaut ko pilnīgi citu lasu vai tieku kaut kādā citā līmenī iekšā. Tas kā jebkurš teksts, tas ir laiks. Kromas dzeja vēl ir izaicinoša ar to, ka tur bez naratīva ir arī vēl ritms. Un man kā īsti ritmiskam cilvēkam (smejas), nedrīkst palaist garām rindā iekšā ritmu, saprast, kur rinda ir principāla dzejniecei, kur tā ir nejaušība, kur varbūt tas ir no maketētāja bijis atkarīgs. Bet, jā, tikt iekšā kaut kādā sajūtā un arī ritmā. Šajā gadījumā tiešām tas, ko Anna piedāvā, savu ritmu, man reizēm ir daži komentāri par to, tad atrodam, kā viņus var salikt kopā. Patiesībā jau mēs nezinām, varam nojaust, kāds ir Kromas ritms, un es, tāpat kā Anna, cenšos iet pa savu ceļu pie tā Kromas ritma. Un tad mums ir jāatrod tas džezs tur iekšā.
Anna Veismane: Gribēju teikt, ka īstenība jūtos ļoti laimīga kā komponiste, jo šis ir tas retais gadījums, ka mēs varam kopā dzīvot tajā mūzikā, ka mūziķi ir tik atsaucīgi, arī Guna. Zinu, kā tas ir, kad ir mēģinājums, mēģinājums, ātri, ātri, visam jābūt gatavam, un tad ir tas, ko tu esi izdarījis, un viss, un nav tā prieka. Bet šis ir tas brīdis, kad mēs varam priecāties par procesu, varam radīt kopā, un tas ir vienkārši skaisti!
Vai Dzintaros būs vienīgā iespēja redzēt šo dzejkoncertu "Dzeltens trotuārs"?
Jānis Semjonovs: O, nē, "Dzeltens trotuārs" tiks uzvests vai atskaņots arī Balvos vasarā un septembra nogalē "Devonā", un gan jau vēl kaut kur.
