Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu raksturotu to finansēšanas sistēmu, kas mums šobrīd Latvijā pastāv? Kā tu uz to skaties pēc būtības?
Krists Auznieks: Tā noteikti ir laba un pareiza sistēma tādā ziņā, ka viņa vispār eksistē. Jo mūsdienu mūziku atbalstīt ir skaidrs, ka nepieciešams. Tā nevar sacensties ar popmūzikas biļešu pārdošanu, tā nevar sacensties ar slavu un spozmi, ko mēs iegūstam citos mūzikas laukos. Vienlaikus tā ir daļa no milzīgas senas, vēsturiskas tradīcijas, kura mums palīdz apzināties to, kas mēs esam, tā veicina mūsu identitāti gan kā latviešiem, gan eiropiešiem, gan vienkārši šī laika cilvēkiem. Tātad ir vērts ietērpt mūzikā šo pieredzi un to arīdzan atbalstīt, jo sabiedrībai tas ir nepieciešams. Tas ir arī aicinājums doties dziļāk iekšā savā prātā, tas nav kaut kas, kas jums sniedz vienkāršas atbildes trīs minūšu dziesmas, ko var klausīties pa radio, tā vietā tā aicina jūs iedziļināties, tā aicina apstāties, tā veicina kritisko domāšanu, estētisko izglītību, jebkāda veida arī citu izglītību, ne tikai estētisko, jo, protams, caur šo abstrakcijas līmeni tā nav reprezentatīva tādā izpratnē kā vizuālā māksla, piemēram, var būt. Tātad tā jau mums liek domāt konceptos, kādos varbūt mēs ne vienmēr ikdienā apzināti domājam. Caur to tā veicina gudrāku, viedāku, izprotošāku, iekļaujošāku sabiedrību. Tie ir tikai daži no iemesliem, kamdēļ es ticu, ka mūsdienu mūzika vispār ir jāfinansē.
Jā, lielākajā daļā Eiropas valstu šāds vai līdzīgs modelis eksistē tieši šo iemeslu dēļ, ko jau es nosaucu, ka būtu nepareizi tai likt sacensties ar šiem masu medijiem. Tā nav tādā veidā radīta, tā prasa zināmu izpratnes un pieredzes līmeni. Un, kas varbūt ir kaut kas, uz ko mums tiekties, tas, protams, ir, kā vienmēr, finansējuma palielinājums, jo citkārt, ja mēs paskatāmies to finansējumu, kas mums ir latviešu oriģinālmūzikā, es jau esmu to vairākkārt teicis, ka, piemēram, salīdzinot ar ASV vidus karjeras komponistiem, tā summa, ko mēs piešķiram vienā konkursā 30, 40, 50 cilvēkiem, tā ir tāda pati summa, ko kāds vidus karjeras komponists, nevis vēl pats top, top komponists, kā, piemēram, Stīvs Reihs vai Filips Glāss, bet vidus karjeras komponists, 40, piecdesmitgadnieku paaudze, saņem par vienu operu. Protams, man ir jāpiemin tas, ka es apzinos, ka Latvijas un Amerikas ekonomikas atšķiras, par to nav jautājumu, bet viņas atšķiras 50-60% robežās, ja mēs runājam par īri vai dzīves dārdzību. Bet tās nav atšķirības par vienu vai divām nullēm. Tātad, ja mēs proporcionāli to samazinām, mēs vienalga esam milzīgā, milzīgā attālumā. To pašu var salīdzināt ar tuvākām valstīm, piemēram, Īriju, kur tā dzīves dārdzība jau ir daudz līdzīgāka mūsējai, bet arīdzan tur mēs esam ļoti, ļoti, ļoti tālu no šī ideāla. Tātad tas nav kaut kas, kas ir tikai vienā vai otrā valstī, un nu jau mēs varam tādā pašā veidā skatīties uz mūsu kaimiņiem igauņiem un redzēt, ka arīdzan tur šīs naudas ir lielākas. Vai, piemēram, Somija, ja mēs runājam par tām mūsu gada garuma stipendijām, tad Somijā šādas stipendijas ir krietni, krietni lielākas. Šeit es vienkārši norādu uz to, ka vaina ir nevis sistēmā un tajā, kā tā ir uzbūvēta, bet vienkārši finansējuma trūkumā.
Varbūt mums katram konkursam atvēlētais naudas apjoms jāsadala nevis 30, bet pieciem komponistiem?
Es tev nepiekritīšu, jo gan jaunajiem komponistiem, gan vēl topošajiem komponistiem ir svarīga pieeja šādam finansējumam. Kur ir problēma – tā, ka Latvijā mums nav cita finansēšanas modeļa. Tas ir vienīgais jaunās mūzikas finansēšanas modelis. Tas nozīmē, ka, ja mēs to piešķiram pieciem komponistiem gadā, tad mēs kultivējam piecus komponistus gadā, bet
šis ir tāds darbības lauks, kurā ļoti, ļoti būtiski, ka tiek rakstīts daudz, ka parādās kaut kāda izaugsme un ka labākajiem ir iespēja izsisties, bet, ja šī mūzika netop, ja to rada tikai tie, kas tajā brīdī ir jau pieci labākie, tad kas notiks ar tiem pārējiem.
Tātad tas nav, manuprāt, pareizais virziens. Bet noteikti ir jārod veidi, kā kultivēt izpratni, pirmkārt, sabiedrībā par to, ka šāda mūzika ir jāfinansē, un jāatrod veidi, kā to finansēt vai caur citām institūcijām, kurām ir pašām savs finansējums un kuras jau var neatkarīgi no kultūrkapitāla fonda pieņemt lēmumu kaut ko finansēt. Tad, protams, privātie sponsori, privātie producenti, šāda prakse mums, īpaši mūsdienu mūzikā, faktiski Latvijā vispār neeksistē. Tad, protams, ir mecenāti, mecenātisms kā tāds. Tie visi būtu virzieni, kuros skatīties. Un tad, protams, vēl šādas jaunās prakses, fund raising, līdzekļu savākšana, kur savācas kopā cilvēku loks, kuri tad kopēji mēģina atbalstīt kaut kādu projektu. Arī tas ir virziens, kurā, es domāju, mēs varētu mēģināt doties. Bet es gribu uzsvērt, ka tie visi ir virzieni papildus tam, kas jau notiek ar kultūrkapitāla fondu, jo tas piešķirs lielāku brīvību arī estētiski, jo, protams, kad savācas cilvēku grupa, neatkarīgi, cik viņi ir brīvi domājoši, viņiem jau ir savs uzstādījums un skatījums, un jo vairāk šādus finansējuma avotus mēs varētu savākt no dažādiem skatu punktiem, jo daudzveidīgāka šī pasaule kļūtu, un tas, protams, ir arī sabiedrības interesēs.
Ja mēs skatāmies mūsu komponistu lokā, ir arī tādi, kam ir vai veidojas plaša starptautiska sadarbība – tu pats, Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Jēkabs Jančevskis, vēl citi. Varbūt mūsu skaņražiem ir vairāk jāstrādā ar ārvalstu partneriem, ja Latvija neatbalsta jaunradi pietiekami?
Jā, kā cilvēks, kurš ir pēdējos 12 gadus dzīvojis un visu savu izglītību ieguvis ārzemēs, es pilnīgi piekrītu. Protams, tas ir labs ceļš un labs veids, kādā paplašināt savu klausītāju loku, bet man jāpiemin, ka Latvija dara ļoti, ļoti, ļoti, ļoti maz, lai tas notiktu, faktiski nedara neko. Kultūrkapitālam ir maza sadaļiņa, kur jums dod stipendiju izglītībām, kas atkal nav summas, kam ir jebkāda ietekme, īpaši domājot par izglītības sistēmu Rietumeiropā vai Amerikā. Tātad, ja tas ir tas ceļš, kuru mēs vēlamies iet, man nav nekādas pretestības, bet tad darīsim tā, kā Somija dara, ka katrs, piemēram, pirmatskaņojums tiek finansiāli apmaksāts – ja man ir, piemēram, pirmatskaņojums rītdien Kalifornijā, tad man Latvijas valsts apmaksātu manu ceļu turp atpakaļ, jo viņi saprastu, ka mans kontaktu tīkls, ko es veidoju, tur esot klāt, tas ir būtisks Latvijas attīstībai, Latvijas vārda nešanai pasaulē. Tas ir tieši tāds modelis, kāds ir Somijā. Respektīvi, katru reizi, kad jums ir pirmatskaņojums, komponistu savienība vai līdzīga organizācija piešķir līdzekļus, lai jūs būtu klāt pirmatskaņojumā. Man šajā gadā ir bijuši jau kādi 20 pirmatskaņojumi – lielāko daļu es neapmeklēju, tāpēc ka man uz ASV vai Rietumeiropu vienkārši finansiāli nav iespējams. Savukārt jebkurš somu komponists to darītu, tātad viņu iespējas turpināt šo izaugsmi ir daudz lielākas. Jo, aizbraucot uz pirmatskaņojumu, tu esi klātesošs, tu apmainies ar kontaktiem ar cilvēkiem, ar ko tu visdrīzāk tālāk nākotnē būvēsi tiltus, turpināsi paplašināt šo tīklu. Un to visu mēs palaižam garām, neatbalstot šādas iespējas. Jā, kāds teiks, ka VKKF ir vienu vai divas reizes gadā iespēja pieteikties radošam braucienam, bet labi, tas ir sākums, mums ir jādodas tālāk.
Domājot par izaugsmi un izaugsmes iespējām, šobrīd ir tā, ka gan vecākās paaudzes, gan jaunākās paaudzes komponisti faktiski sacenšas par vieniem un tiem pašiem resursiem, un tad man, domājot kā jaunam cilvēkam, redzot šīs mazās naudiņas, ko saņem arī ļoti, ļoti, ļoti pieredzējuši komponisti, man tas ir absolūti neiedvesmojoši.
Man kā jaunam cilvēkam redzēt, ka, ja es turpināšu vēl 50 gadus strādāt šajā laukā, tad vienīgais, uz ko es varu cerēt, ir tāda pati summa kā šobrīd – tajā ir kaut kas apkaunojošs, droši vien.
Protams, mums ir izņēmums, mums ir Pēteris Vasks, kuru spēlē vis kaut kur, bet mums ir vesela kaudze ar Pētera Vaska paaudzes komponistiem, kuriem būtu jāsaņem daudz, daudz, daudz, daudz lielāki resursi par to darbu, ko viņi dara, bet tas kaut kādu iemeslu pēc nav noticis. Tā būtu varbūt mana visskarbākā kritika laikam. Skatīties uz to, kā dzīvo vecākās paaudzes komponisti šeit un kā viņi netiek atbalstīti par to, kādu ieguldījumu viņi ir nesuši gan Latvijas kultūras dzīvei, gan Latvijas izglītības sistēmā.
Viens no viedokļiem, kas mēdz izskanēt vairāk vai mazāk neformālās sarunās – mums nav jāfinansē vienreiz atskaņoti darbi. Darba atskaņojuma biežums gan ne vienmēr nosaka tā kvalitāti – Andra Dzenīša simfonija tika atzīta par labāko aizvadītā gada jaundarbu un apbalvota ar Lielo mūzikas balvu, taču arī tā pagaidām izskanējusi tikai vienu reizi.
Kāpēc, tavuprāt, šo darbu spēlē vienreiz? Tu domā, tam ir kāds sakars ar darbu? Pilnīgi nekāds. Tam ir sakars ar sabiedrības izglītotību, ar sapratni par to, kas šis lauks ir, kas tur notiek. Tāpēc to darbu atskaņo vienreiz. Uzreiz jāsaka, ka šis ir pavisam nesens darbs, tas ir pirms gada vai diviem rakstīts, ja tu runā par Andra Dzenīša simfoniju. Un, kā tu pieminēji, tā saņēma augstāko mūzikas apbalvojumu Latvijā, Lielo mūzikas balvu. Tur arī jāpiemin, ka gandrīz visi pēdējo 10, 20 gadu jaundarbi, kas ir saņēmuši šo balvu, visi ir tapuši ar kultūrkapitāla atbalstu. Tātad atkal šeit nav runa par kvalitāti, ja mēs izvēlamies to kā sabiedrības nozīmīgāko darbu tajā gadā, tad tas noteikti nevarētu būt iemesls, kāpēc šos darbus nefinansēt. Par to vienreizīgumu – tas ir kultūras jautājums, tas ir kultūras institūciju jautājums, kur ir ļoti viegli vai vieglāk mārketēt, pārdot darbu, biļetes uz darbu, ja tas ir pirmatskaņojums, lūk, pasaules pirmatskaņojums. Bet neveidot nekādu sistēmu, kura kultivē otratskaņojumus, trešatskaņojumus, piecatskaņojumus, desmitatskaņojumus. Šeit kritiķi varētu norādīt uz to, ka, jā, šie jaunie darbi bija ļoti sarežģīti, tie prasa lielus resursus domāšanā, vai ir grūtāk paskaidrot cilvēkiem, kāpēc mēs nespēlējam Bēthovena 9. simfoniju atkal, vai 5. simfoniju, tie taču ir klasiski darbi. Bet nu šeit atkal man jums jānorāda, ka tajā brīdī, kad Bēthovens šos darbus rakstīja, arī tā bija jaunā mūzika, un tajā brīdī arī lielu daļu no viņa darbiem neuzņēma tā, kā mēs tos uzņemam šodien. Tas ir kultūras jautājums, vides jautājums, izglītības jautājums, tas viss mums ir jāveido kopā, tai skaitā mūzikas žurnālistiem, kultūras žurnālistiem, kuriem būtu daudz aktīvāk jāiesaistās mūsdienu mūzikas, mūsdienu kultūras aizstāvēšanā, parādīšanā, ka tas, ko mēs darām, ir vērtīgi pats par sevi, neatkarīgi no atskaņojumu skaita, neatkarīgi no naudas un finansiālajām lietām. Šai izpratnei būtu jāveidojas, un tam būtu jāpalīdz atspoguļoties finansiālajā aspektā.
Ja mēs vēl paliekam pie jaundarbu atskaņojumiem, arī tev pašam nesen bija simfonijas pirmatskaņojums, kas notika koncertzālē "Cēsis". Vai mēs Latvijā varam iedomāties par reālu situāciju, kad šis darbs tuvākajā laikā izskanētu arī citās Latvijas akustiskajās koncertzālēs?
Nē, es domāju, ka tas nav tas veids, kādā par to ir jādomā. Protams, ka publika ir tik liela, cik ir. Tu pieskāries vairākām problēmām. Protams, no vienas puses, publika ir jāaudzina, tas sākas ar bērnu mūzikas skolu tīklu un turpinās ar visiem pārējiem līmeņiem, kamēr kāds kļūst par mūzikas doktoru. Vai nekļūst par mūzikas doktoru, bet kļūst, piemēram, par ārstu, bet viņam mūzika ir nozīmīga. Pie tā mums ir jāturpina strādāt mūžīgi mūžos. Vienlaikus es nedomāju, ka tas modelis ir tāds, kurā būtu jābūt "Goram", pēc tam Cēsīm, pēc tam Liepājai vienā nedēļā vai divās nedēļās. Es domāju, ka tam būtu jānotiek tādā mērā, ka, piemēram, šogad tāds milzīgs darbs izskan, un tad nākamgad viņš izskan Liepājā, tad pēc gada vēl varbūt viņš izskan tur vai tur, respektīvi, šāda tūrēšana – arīdzan ar Bēthovena simfonijām to nedara ne Latvijas Nacionālais orķestris nekā, jo tā ir tā pati publika, kas nāks uz Lielo ģildi vai Cēsīm, vai lielā mērā tur tā pārklāšanās notiek daudz vairāk, nekā mēs domājam, mēs tomēr neesam milzīga valsts. No otras puses skatoties, ja mēs salīdzinām ar mazām, reģionālām koncertzālēm, piemēram, Francijā, mēs redzam, ka tur daudz vieglāk ir izpārdot zāles. Un tas nav tāpēc, ka viņiem ir labāks mārketings, labāki orķestri vai labāks vēl jebkas. Viņiem vienkārši ir lielāka izpratne par šo kultūru, par kultūras nozīmību, par to, ko nozīmē jaundarbs, kāpēc uz viņu vispār iet.
Es kā šī gadsimta ceļu redzu dažādu žanru apvienošanu, ko jūs redzat arī manā daiļradē, lai mūzika vispār turpinātu darboties tādā veidā, kādā tā ir darbojusies līdz šim.
Mums jāsaprot, ka dalījums starp augsto un zemo mākslu ir miris, un man šķiet, ka tas ir labi.
Vienlaikus tas nenozīmē, ka visa mūzika ir vienāda vai viss ir vienlīdz labs. Man šķiet, ka tā ir otra kļūda, otrs grāvis, kurā ielekt. Katrā žanrā, katrā laukā mums var būt izcilība, un tas ir kaut kas, uz ko vajadzētu tiekties. Šeit arī redzu mazliet paradoksu Kultūrkapitāla fonda sakarā, jo mēs redzam, ka oriģinālmūzikas nolikumā vai kādā citā dokumentā parādās šis vārds izcilība. Nu tad, ja mēs vēlamies izcilību, tad izcilība ir adekvāti arī jāfinansē.
Kāds šodien ir komponista dzīves modelis – vai zini piemērus, kad komponēšana cilvēkam ir vienīgais iztikas avots, ar ko ir pietiekami?
Es domāju, ka cilvēki ir dažādi un vajadzības ir dažādas. Mēs redzam, ka lielākā daļa pasaules veiksmīgāko komponistu pārsvarā dara citas lietas arīdzan, piemēram, viens no maniem pasniedzējiem Deivids Langs, kas ir šībrīža veiksmīgākais noteikti Ņujorkas komponists, iespējams, arī viens no veiksmīgākajiem ASV komponistiem, Pulicera balvas ieguvējs, arīdzan viņš pasniedz Jeila universitātē. No otras puses, mēs varam paskatīties uz citiem modeļiem. Tomass Adess, piemēram, viņš ir izcils diriģents, tātad viņiem visu laiku šī otrā faktiski profesija, kas dod kaut kādu stabilitāti, jo tas, kas jums ir jāsaprot, kas kompozīcijā ir sarežģīts, ir tas, ka mēs šo darbu uzrakstām, bet tas, kā mēs par to saņemam naudu, finansējumu, ir tikai un vienīgi no pasūtījuma. Jā, var teikt, autortiesības no atskaņojumiem, bet tā ir tik šausmīgi maza tā naudiņa, tie nav īsti ienākumi. Tas, kur mēs saņemam ienākumus, ir pasūtījuma brīdī. Kur šeit ir atšķirība starp, piemēram, džeza lauku vai popmūzikas lauku. Kā popmūziķis es varu uztaisīt tūri, nospēlēt 15 koncertus, es šīs dziesmas, ko es esmu sarakstījis, varu spēlēt nākamajos koncertos, nākamajos, nākamajos, nākamajos. Tiklīdz man nepieciešami resursi, es varu aiziet un uztaisīt koncertu Talsu kultūras namā vai uztaisīt to kādā citā institūcijā. Komponistiem nav šādu iespēju, mēs esam atkarīgi no mūziķiem, mūsu ienākumi faktiski ir pirmajā reizē, kad šis darbs tiek uzrakstīts, tas arī viss. Pēc tam, jā, mēs varbūt saņemam nelielu atlīdzību autortiesībās, bet tie nav dzīvošanas ienākumi, tā ir tāda simboliska samaksa, ja neskaitām teātri un operu, kur ir mazliet cita tiesību struktūra. Tas ir jāpatur prātā, kad mēs šos laukus salīdzinām. Un, ja mums ir divi oriģinālmūzikas konkursi gadā, katrā no viņiem var saņemt honorāru par vienu, maksimums, diviem darbiem, līdz šim tie ir bijuši vienmēr varbūt pāris tūkstoši eiro labākajā gadījumā, tas ir tad, ja jūs esat jau izsitušies līdz šī lauka augšai, tad tie ir tie ienākumi. Tad jā, protams, ka šī izdzīvošanas sajūta nav pārāk liela. Atkal kāds teiks, kas ir tas, ko jūs vēlaties, nu, tā nav zaļa dzīve, tā ir izdzīvošanas dzīve, to var izdarīt. Jā, es varētu būt komponists un izdzīvot Latvijā bez problēmām. Bet es domāju, ka lielākā daļa cilvēku vēlas sajūtu, ka viņiem ir iespēja izaugsmei. Man ir 31 gads, es negribu dzīvot šādi visu savu dzīvi, es gribu turpināt justies, ka mana karjera aug, ka mana dzīve aug, mans dzīves līmenis aug… Es pats, protams, pilnveidojos, tas pārējais, viss ir atkarīgs no manis, ar to man nav nekādu problēmu, bet visa šī ārējā daļa, nu, tur man gribētos redzēt, ka arī valstiskā līmenī ir izpratne par to, kas tad ir tas, ko mākslinieki dara un kādu pienesumu viņi veic Latvijas kultūrai, Eiropas kultūrai un pasaules kultūrai.
Tu iepriekš runāji par sabiedrības izpratnes un izglītības līmeni par kultūru un tās nozīmi. Jā, kultūras žurnālisti ir tie, kas var skaidrot šīs lietas, bet vai arī pašiem komponistiem tas nav jādara vairāk?
Ir cilvēki, kuriem gluži vienkārši šādas spējas vai nu nav dotas, vai viņi ir kautrīgi un introverti. Un es domāju, ka mums ir vienmēr jāļauj telpa šādiem māksliniekiem, kuri grib dzīvot mežā un nesarunāties, un tāpat var izdarīt kaut ko neticamu. Es domāju, ka tas ir pirmais punkts. Otrs, es neesmu no šiem māksliniekiem, man ir būtiski sarunāties ar sabiedrību, būt sabiedrībā, veicināt diskusijas un arīdzan, ja jūs paskatāties uz to, ar ko es nodarbojos pēdējos pāris gadus, es visu laiku runāju par to, ko es daru. Tikko pagājušonedēļ man bija lekcija Latvijas Mākslas muzejā par to, ko es daru. Pirms pāris nedēļām es biju "Gorā" Liepājas koncertzāles projektā, kur viņi dodas uz Latgali un savukārt būvē saiknes starp cirku un mūziku. Tātad tas ir tas, ko es daru visu laiku, es arī pasniedzu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ja jūs man sakāt, ka man ir jādara vairāk, lai skaidrotu sabiedrībai, nu tad kaut kādā brīdī arī mani resursi tiek izsmelti. Jā, es esmu jauns, un man ir daudz enerģijas un man patīk to darīt, bet es varu iedomāties, ka kāds, kuram vairs nav 31, bet jau ir 32, varbūt viņiem ir daudz mazāk šīs enerģijas. Un man šķiet, ka tas ir darbs tieši šeit kultūras žurnālistiem, muzikologiem, sabiedriskās domas veidotājiem parādīt, ka arī viņi saprot, pirmkārt, ka tas, ko mēs darām, ir nozīmīgi un vērtīgi.
Vai tas varētu būt arī Latvijas Komponistu savienības darbības lauks, ko pilnveidot?
Atkal tas ir jautājums par resursiem. Ja Komponistu savienība tiktu tādā veidā finansēta un tai tiktu doti tik milzīgi ienākumi, lai būtu šādi resursi, kāpēc ne.
Vai finansējuma palielinājums atrisinās visas problēmas, par kurām runājam?
Protams, ka nē, nauda pati par sevi tā nestrādā, tai ir jānāk kopā ar adekvātu izpratni un izpratnes līmeni, un izglītības līmeni. Tas būtu labs solis, tas būtu pareizs un laipni lūgts solis no manas puses, domāju, no lielas daļas Latvijas komponistu. Bet, protams, ka tam būtu jānāk roku rokā ar lielāku izpratni un varbūt, ka daļai no viņas, piemēram, būtu jāiet tieši skaidrošanā, kaut kādiem resursiem būtu jāiet tajā virzienā, lai mēs arīdzan palīdzētu saprast to, lai varbūt tiktu izveidotas programmas skolām, līdzīgi kā ir "Skolas soma". Mums vajag atrast šī lauka pārstāvjus, kuri var iedvesmojošā veidā stāstīt par šo profesiju, jo, man šķiet, ka tas ir arī jautājums par ne tikai mūsu profesijas nākotni, bet vispār mūsdienu mākslas, mūsdienu mūzikas nākotni. Jo, ja mums šādas izpratnes nav, tad visu laiku šis svaru kauss pārveļas, un mēs visu laiku ejam šo vieglo ceļu, šo mazākās piepūles ceļu, kurā mēs vienkārši sagaidām baudu, kura tiek dota par brīvu tādā veidā, kā mums mājās ir televizors. Šis ir hipotētisks scenārijs, jo man šeit nav televizora, bet es mēģinu iztēloties, ka tad mēs atnākam mājās pēc garas darba dienas, mēs esam noguruši un mēs vienkārši gribam atpūsties. Bet es domāju, ka tas nav mūsdienu mākslas uzdevums.
Mūsdienu mākslas uzdevums ir izraut mūs no šīs vietas, kurā mēs esam, izraut mūs no rutīnas,
likt mums uzdot lielus jautājumus gan par šo lauku kā tādu, kas vispār viņā ir iespējams, gan arī par dzīvi kā tādu, kā dzīvi nodzīvot labāk, kā dzīvi nodzīvot vērtīgāk, kā mums palīdzēt pašiem sev, bet pat caur to palīdzēt sev kalpot citiem un kalpot sabiedrībai, kā mūsu profesija var to vispār izdarīt, un tas ir tas uzdevums un šī misijas apziņa, kas manī noteikti ir, jo es zinu to vērtību, kādu māksla manā dzīvē ir ienesusi, tāpēc manī netrūkst pārliecības, ka tā var to ienest arī citos cilvēkos.
Bet ir tomēr gana liela cilvēku daļa, kas izvēlas nodoties vieglai izklaidei, nevis piedzīvot to mākslu, par kuru runā tu.
Jā, ja mēs runājam par Holivudu, piemēram, visi šie masu producētie produkti mums rāda kaut kādu dzīves modeli, kurš pats sevi kultivē, bet tā jau nav mūsu dzīve. Tie visi ir producēti vienā noteiktā vietā, kur ir vesela kaudze ar šausmīgi bagātiem cilvēkiem, kuri iztēlojas dzīvi šādā diezgan seklā veidā. Es nedomāju, ka kāds eiropietis vispār var sevi atpazīt šādās filmās. Tās filmas neuzdod jautājumus par to, kādā virzienā mūsu dzīvi mēs varam vispār pavērst. Tās nav vizionāras, viņas atspoguļo realitāti tādu, kāda tā ir diezgan šaurā sabiedrības lokā, bet liekot mums sajusties, ka mēs esam daļa no šī loka, bet mēs patiesībā neesam un nekad neesam bijuši, tā vietā, lai piedāvātu mums kaut kāda veida ideālismu. Un tas ir tas, kas man pietrūkst arīdzan kompozīcijā un citās mākslas formās, bet pilnīgi noteikti Holivudas filmās, jo tās mums nepiedāvā labāku dzīvi, tās mums piedāvā tādu kā savas dzīves interpretāciju veidā, kurā mēs varam mazliet labāk justies par to, kas mēs esam, jo izrādās, ka ir arī citi cilvēki, kas cieš tikpat daudz.
Un tomēr cilvēki to izvēlas, nevis meklē atbildes uz mūsdienu mākslas uzdotajiem jautājumiem.
Es domāju, ka jebkurš cilvēks, kurš jūtas droši savā dzīvē, viņi meklē izaicinājumus, viņi ir ziņkārīgi. Es domāju, ka jebkurš cilvēks, viņam iekšā ir, jā, ziņkārība, piedzīvojumu meklējums, interese par dažādo, par citādo, par kaut ko, kas nav tikai viņi paši. Vienkārši, ja mēs būvējam sabiedrību neiekļaujošā, izslēdzošā, nogurdinošā veidā, kurā mums katram ir jāstrādā garas "deviņi līdz pieci" stundas piecas dienas nedēļā, nu tad mēs nevaram brīnīties, tad tas ir skaidrs, es saprotu, ko tas nozīmē – atnākt mājās un būt nogurušam. Un ja mūsu darbs nav piepildošs. Šīs visas ir milzīgas problēmas, kam nav īsti nekāda sakara ar mākslu, tās ir mūsdienu sabiedrības problēmas. Bet tiklīdz jūs cilvēkam dodat iespēju, jūs dodat viņam brīvu laiku, jūs dodat viņam iespēju izdarīt izvēles – cilvēki grib jaunas lietas, cilvēki grib ceļot, cilvēki grib pieredzēt kaut ko, ko viņi nekad nav pieredzējuši, jo dzīve ir pārāk īsa, lai mēs visu laiku atgrieztos pie "Hameleonu rotaļām". Es nesaku neko radikālu, tā ir pavisam vienkārša patiesība, ko jebkurš, kurš uz mirkli apstāsies, vienkārši mums nav iespējas apstāties bieži vien, mums kā māksliniekiem šāda iespēja ir. Bet, ja mēs esam šajā dzīves-karjeras-ģimenes ritenī, tad to ir daudz grūtāk izdarīt, un es to ļoti, ļoti labi saprotu, bet vienlaikus es arī zinu, ka katrā brīdī, un es to esmu redzējis, man ir liela ģimene, piemēram, un neviens cits manā ģimenē nav mākslinieks, gandrīz. Lielākā daļa no viņiem strādā "īstus" darbus, lai mazliet paironizētu par mūsu lauku nevis tāpēc, ka es tā domāju, bet tāpēc, ka citkārt sabiedrība lieto šādu valodu, kurai es, protams, nepiekrītu. Tad es redzu to, ka katru reizi, kad viņiem ir dota iespēja mazliet apstāties un uzdot jautājumus, tas ir tas arī, kur viņu prāts dodas. Tās nav tikai manas iegribas, man vienkārši dzīve ir devusi iespēju kultivēt šādu stāvokli daudz apzinātākā, lielākā, ilgstošākā mērā, un es redzu, ka cilvēki vēlas lielā mērā vienas un tās pašas lietas – mēs gribam būt izaicināti. Ja mēs jūtamies droši, tiklīdz mēs jūtamies nedroši, ja mēs pieredzam augstprātību, vai ja mums ir sajūta, ka mēs nezinām kaut ko, vai mēs esam nolikti pozīcijā, kur uz mums norāda, ka mēs kaut ko nezinām, bet tas nav tas, ko māksla dara, tas nav tas, kas mākslai jādara, mākslai ir jāaicina visu laiku, jāsaka, lūk, šeit ir vēl citi modeļi, dzīves modeļi, citi realitātes izpratnes modeļi.
Šī ir jau daudz plašāka tēma, par kuru mēs varētu runāt un runāt. Bet, ja atgriežamies pie praktiskām lietām, vai finansējuma sadalē palīdzētu, ja paši komponisti būtu vienojušies un VKKF iesnieguši tādu kā izmaksu tarifu – kora skaņdarbs maksā ne mazāk kā tik, simfonija – vismaz šādu summu utt.
Es domāju, ka tāds solis ir vēlams, vismaz runājot par šiem minimumiem. Man šķiet, ka arīdzan kaut kādu kritēriju neskaidrība citreiz ir tā, kas mulsina komponistus un kas rada kaut kādu pretestību un viļņošanos katru reizi pēc šiem konkursiem. Tamdēļ, ka nav skaidri noteikts, kā tad mēs to vērtējam. Tas, kā es to redzu, pirmkārt, ir jābūt kaut kādām absolūti minimālajām likmēm, kas ir saistītas ar diviem lielumiem – skaņdarba garumu un skaņdarbu instrumentāciju. Skaidrs, ka vienai balsij uzrakstīt vienkārši tīri fiziskā laika izpratnē prasa mazāk laika, nekā uzrakstīt orķestrim. No otras puses, es arī negribu iekrist vēl vienā grāvī, kur mēs pieņemam, ka uzrakstīt solodziesmu ir viegli un orķestra darbu ir grūti, tam nav nekāda sakara. Tad otrs, šajā finansējuma modelī noteikti, manuprāt, būtu jāņem vērā tādi lielumi kā izglītība, pieredze, reputācija, un tad mēs varam skatīties, kādi vēl varētu būt tie lielumi, bet šie, manuprāt, ir pamatlielumi, lai ir šī, pirmkārt, iespēja augt, izaugsmes iespēja dzīves laikā, lai mēs redzam, ka tu vari tikt labāk finansēts tad, kad tev ir lielāka pieredze, kur tu esi ieguldījis vairāk šajā laukā. Man šķiet, ka tas ir adekvāti, bet nevis pēc vienkārši cilvēka vecuma. Tu mazliet smejies, bet es esmu šādu izpratni pieredzējis, tā varbūt nāk no Padomju Savienības, tāda vecuma hierarhija. Ja tu esi vecs un neesi izdarījis neko sabiedrības labā, tad es nezinu, vai tev pienākas kaut kas vairāk kā citam cilvēkam. Jā, tev jāpienākas minimumam, lai vienkārši tu varētu būt dzīvs. Bet, ja tu esi šos 50, 60, 70 gadus kalpojis profesijai, tajā ieguldījis, nu tad tam būtu kaut kādā mērā jāparādās arī finansējumā. Un, ja šie kritēriji būtu skaidri, tad tālāk pāris citas problēmas. Katru gadu ir divi oriģinālmūzikas mērķprogrammas konkursi, kur tu vari iegūt finansējumu vienam, maksimums diviem darbiem, un bieži vien darbi tiek finansēti nepietiekami. Kā mēs rīkojamies šajā gadījumā – vai tad mēs to darbu nerakstām, vai mēs atsakāmies? Protams, ka komponistiem visiem šie līdzekļi ir nepieciešami, komponists norij aizvainojumu un saka, nu labi, es uzrakstīšu atkal kārtējo darbu par pāris simts eiro, lai gan viņa vērtība ir pāris tūkstoši eiro. Nu jā, mēs varam teikt, komponisti varētu boikotēt un to nedarīt, bet nu tad jūs atkal ieliekat komponistu šajā nepatīkamajā situācijā. Es domāju, ka tam būtu jātiek reglamentētam jau kaut kādā augstākā līmenī. Nu un tad, ja ir šie minimumi, tad vismaz mēs zinām – ok, ir tik naudas, cik ir, ja mēs nevaram finansēt šo projektu, tad mēs viņu nefinansējam vispār, ja mēs varam, tad mēs vismaz viņu finansējam kaut kādā minimālā līmenī, un tad šim minimumam arī būtu jāpielāgojas vismaz procentuāli jau varbūt manis minēto kritēriju iespaidā – pieredze, reputācija un izglītība, un varbūt pienesums laukam vispār. Un to arī vajadzētu skatīt ar nelielu distanci. Ir ļoti viegli iedomāties, ka, lūk, tur šis darbs, to atskaņo Dziesmu svētkos, un tas patīk visiem amatieru koriem… Vai tas ir tas, kā mēs šo vērtību noteiksim? Es domāju, ka tā būtu milzīga kļūda, skatīties šādā populistiskā veidā. Es domāju, ka tieši tas modelis, kāds mums ir, kurā ir ekspertu loks, kas nāk no dažādām vidēm, kur vienam otru ir droši vien jāpārliecina, ka tas ir pareizais ceļš.
Un vēl tas ir jautājums par sadarbību ar kultūras organizācijām. Tas domāšanas veids pašlaik ir tāds – sniegsim VKKF, ja neiedos, tad skatīsimies, varbūt sāksim domāt. Šim modelim būtu jābūt jau saknē atšķirīgam, kur koncertzāle ir gatava teikt "labi, šis ir minimums, ko mēs dodam neatkarīgi no tā, vai kultūrkapitāls iedod vai nē". Un tad, ja kultūrkapitāls iedod – brīnišķīgi, mēs esam palīdzējuši kādam Latvijas komponistam pakāpties soli augstāk savā karjerā. Ja viņi neiedod, tad, lūk, mēs vismaz dodam šo minimumu kā institūcija. Tas būtu tas ideālais modelis, bet atkal es nevaru uzlikt spiedienu uz institūcijām, es arī zinu, ka Latvijas kultūras institūcijām neiet tik viegli. Nu tad šeit atkal mēs atgriežamies pie paša pirmā jautājuma par finansējuma lielumu.
Ja finansējums kādai tavai idejai netiek piešķirts, kas ar to notiek? Tā tiek realizēta, transformēta vai aizmirsta?
Latvijas kontekstā šis darbs visbiežāk vienkārši netop. Ir darbi, kas man personīgi ir svarīgi, tad es šādu darbu radīšu neatkarīgi no tā, vai tas ir vispār finansēts. Es tā gribētu darīt, bet es arī esmu cilvēks un man ir jāmaksā īre un augošie gāzes rēķini, līdz ar to es nevaru atļauties vienkārši no savas brīvas gribas darbus rakstīt.
Vai šī tevis minētā frāze, ka ir darbi, kurus komponists radītu neatkarīgi no finansējuma, sabiedrībai nerada maldīgu iespaidu – jūs taču paši gribat rakstīt, jūs rakstīsiet tāpat, kāpēc gan lai mēs jums par to maksātu.
Vai tad mēs tā sakām juristiem un ārstiem – jūs taču gribat būt par ārstu, tas ir brīnišķīgi. Lūk, nemaksāsim mūsu ārstiem, mūsu veselības sistēmai. Nu neviens tā nesaka.
Bet mākslinieku atalgojums mēdz būt diskutabla lieta. Ja tipogrāfijā grāmatu nodrukāt maksā tik, tad tā tas maksā. Skatuves uzbūves izmaksas – konkrētas, par tām neviens neieslīgs diskusijās. Bet radošo cilvēku atalgojums – par to biežāk nākas pacīnīties.
Tās ir garas sekas. Mēs Latvijā atbalstām amatieru kustību, bet lielākā daļa mūsdienu mūzikas nav amatieru kustība, to nevar izdarīt amatieru kustībā. Redziet, man ir 31 gads, es pavadīju visu savu dzīvi, mēģinot iegūt doktora grādu mūzikā, ko es arīdzan pagājušogad ieguvu, tātad es esmu skolojies šajā profesijā ilgāk nekā lielākā daļa citu cilvēku. Varbūt izņemot ārstus, tā būs viena profesija, kur viņi visdrīzāk skolojas apmēram tikpat ilgi. Un tad es esmu ieguvis neskaitāmu pieredzi vēl dažādos papildkursos, nevienu vasaru es neesmu pavadījis, sēžot mājās un domājot, ko darīt. Un tātad es vienkārši gribu, lai cilvēki par to arī domā adekvātā veidā, un
es domāju, ka tā ir citreiz varbūt pašu mākslinieku vaina, ka mēs pietiekami neuzstājam uz šīs profesijas īstenību.
Varbūt mums pārāk ir iegūlušies dažādu filmu attēli par to, ka ir bohēmiskā dzīve, kur cilvēki iet uz ballītēm. Nu, redziet, mana dzīve šāda nav bijusi pēdējos piecus gadus nevienu mirkli, man ballītes neinteresē, man tās pat nepatīk visdrīzāk. Es pavadu lielāko dienas daļu strādājot, es strādāju 7 dienas nedēļā, nevis piecas, es nestrādāju no 9 līdz 5, es strādāju visu laiku. Jā, es to mīlu, pilnīgi noteikti, to nevar apšaubīt, bet vai tāpēc ir mani jāsoda, man liekot par to nesaņemt atalgojumu? Man liekas, ka tas arguments ir ļoti aizdomīgs.
