Liene Jakovļeva: Iznācis tā, ka – vai nu tu Latvijā ciemojies ļoti reti, vai arī vairākkārt burtiski dažu nedēļu laikā. Pavisam nesen tu kolēģei Marutai Rubezei stāstīji par "BBC Singers" koncertu, ko diriģēji Bārbikena centrā Londonā, tad uz īsu brīdi tevi satikām Dziesmu svētku laikā. Savukārt tieši pirms gada uz plašāku sarunu Latvijas Radio "Klasika" nāci, lai stāstītu gan par savu dzīvi ārpus Latvijas, gan par gaidāmo satikšanos ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Koncerts, lieliski novērtēts, nu jau ir pagātne, un pie durvīm klauvē jau 26. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kura atklāšanas koncertu diriģēsi tieši tu. Uz interviju esi nākusi no pirmā mēģinājuma. Vai tagad ar kora dziedātājiem jau satiecies kā ar savējiem?
Krista Audere: Droši vien... Zinu, ka atgriezīšos atkal tajā mīļumā – nedēļu skatīšos savu bijušo kolēģu un arī kursabiedru acīs, un tā ir pilnīgi cita sajūta. Nevar noliegt, ka šīgada programma manī vieš mieru, un ir tāds prieks šeit atkal atgriezties – tāda ģimeniska sajūta. Pat tāda svinēšanas sajūta!
Programma ir krasi atšķirīga. Pirms gada bija Bahs, Brāmss, Engelmanis, Mendelszons, Mesiāns. Šogad vadmotīvs ir klusums. Kas zem tā slēpjas?
Caurviju vadmotīvs šoreiz ir amerikāņu komponista Deivida Langa (David Lang) mūzika no viņa cikla "The Writings", no kura esmu paņēmusi četrus skaņdarbus. Tie ir jūdaisma svēto rakstu teksti, kas ir tāda meditatīva mūzika, kas, iespējams, arī iekšēji mūsos radīs mierīgu atmosfēru un klusumu. To visu caurvīs mūsu mīļie latviešu komponisti. Andris Dzenītis savu skaņdarbu "Pianissimo" savulaik rakstījis tieši Valsts akadēmiskajam korim, bet kādu brīsniņu tas nav dzirdēts – esam priecīgi to pacelt no putekļu kaudzītes: šis darbs tika pirmatskaņots 2007. gadā. Andris bija ļoti priecīgs, kad paziņoju, ka ļoti labprāt to vēlētos atskaņot. Un mana mīļā Maija Einfelde, kuras mūziku līdz šim vēl neesmu paspējusi atskaņot: šī būs pieskaršanās vienam no maniem mīļākajiem viņas darbiem ar Friča Bārdas dzeju. Tur tiešām man ir grūti savaldīties – šajā brīnišķīgajā dzejā un harmonijās, kuras Maija ir ielikusi. Tad ir jauna slovēņu komponiste Nana Forte, kuras daiļradi pēdējo gadu laikā esmu diezgan daudz apzinājusi. Viņa pavisam nesen uzrakstījusi skaņdarbu "Miserere Mei" ("Apžēlojies par mani") ar 51. psalma tekstu – tas kontrastam ievieš ļoti romantisku noti, bet klusuma vadmotīvs – tas šoreiz ir Deivids Langs un atmosfēra, ko radīsim, visu laiku pie viņa atgriežoties.
Jūs arī atgriežaties Svētā Pētera baznīcā. Vai tavās sajūtās tā ir laba vieta, kur skanēt korim?
Man ļoti patīk atmosfēra, kas rodas Svētā Pētera baznīcā! Pirmkārt, skats augšup mums gan intonatīvi, gan garīgi ļauj savādāk justies šajā vasaras karstumā. Skaidrs, ka pie dikcijas jāpiestrādā un ir dažas tehniskas lietas, par kurām jāpadomā. Varbūt šoreiz palīdzēs lēnie tempi, jo pagājušogad Baha motetēs mums bija diezgan, ko pastrādāt. Es, protams, neesmu no tiem, kuri grib mainīt tempa vīziju tikai tāpēc, ka atrodamies citā vietā. Taču šoreiz, veidojot programmu, domāju tieši par Pēterbaznīcu, tās akustiku un gaismām, kuras arī šogad, cerams, tur būs.
Cik ilgi un kā tapusi šī programma?
Šoreiz man tika dota artistiska brīvība! Ja pagājušogad mums bija sadarbība ar Liepājas Simfonisko orķestri, tad šogad saku paldies abiem Māriem, gan Ošlejam, gan Sirmajam, par to, ka viņi man pilnīgi uzticējās un ļāva man domāt un lidot, kā nu es gribu. Tad nu, ar sevi klusumā esot, divu nedēļu laikā šo programmu "sastiķēju". Tas jau ir mans grūtākais darba pienākums – visu laiku domāt par oriģinalitāti, par saturiskumu, par vietu, par valsti, kurā esmu, par instrumentu, ar kuru strādāšu, un vienmēr jau gribas kaut ko jaunu atklāt gan klausītājiem, gan arī sev. Taču
šī programma ir tāda konfekte man pašai! Ar ļoti lielu otu zīmēju visu to, ko vēlos, bet ne vienmēr varu atļauties.
(..) Deivids Langs ir mans ļoti iemīļotais komponists, bet lielās devās atskaņot viņa mūziku ir ļoti sarežģīti – zinot, kādi ir dziedātāju parametri un publikas pacietības pakāpe, dažubrīd varbūt nobīstos to darīt. Šoreiz uzticējos gan sev, gan klausītājiem Latvijā, un beigu beigās pēc šodienas mēģinājuma saprotu, ka nevajadzēja baidīties nemaz, jo krāsu un noskaņu šeit ir tik daudz, ka par kaut kādu vienkrāsas paleti vispār nevar runāt. Šis būs ļoti krāsains koncerts.
Lai gan tajā skanēs laikmetīgā mūzika, tā taču nebūs biedējoša, nesaprotama, nesagremojama un neuztverama, vai ne?
Absolūti ne! Būs gan mažora un minora akordi, gan klusums, gan saprotamas melodijas, gan atkārtojumi, gan smeldze, gan romantisks patoss. Tur būs pilnīgi viss, ko varētu iedomāties jebkurā klasiskā kormūzikas koncertā. Taču man vienmēr ir prieks atskaņot dzīvu komponistu mūziku.
Vēl par Deividu Langu. Tu saki – viņš tev ir mīļš komponists. Vai daudzkārt esi atskaņojusi viņa mūziku?
Jā, šur un tur ar saviem amatierkoriem esmu to atskaņojusi. Vienu no viņa skaņdarbiem pagājušā gada septembrī atskaņoju kopā ar Zviedrijas Radio kori – saņēmām ļoti lielas ovācijas! Esmu iepazinusi viņa daiļradi arī no "Cappella Amsterdam", kurā dzied mana māsa: viņi izdevuši disku ar Langa mūziku.
Kā jaunam cilvēkam man ir diezgan grūti nomierināties, uzkavējoties un pasakot ko svarīgu tādā ilgstošāka laika mūzikā. Šis man ir ļoti labs treniņš, un es sevi speciāli tādā ūdenī gremdēju.
Vai pašu komponistu esi satikusi?
Viņš dzīvo Ņujorkā, esam bieži sarakstījušies, un, kā viņš man saka – esot man vienu alu parādā. Tā ka jābrauc uz Ņujorku! (smejas)
Ar Nanu Forti, kas mūsu klausītājiem ir gluži svešs vārds, esi personiski pazīstama?
Jā, man ir tā laime, ka kopš uzvaras Ērika Eriksona konkursā daudzi komponisti ar mani vēlas kontaktēties... Nana ir ļoti ražīga komponiste. Es pati mēģinu klausītājiem Latvijā parādīt komponistus, kuri varbūt nav šeit dzirdēti, bet viņu kormūzikas daiļrade ir ļoti bagāta. Nana Slovēnijā un arī Nīderlandē ir tiešām pazīstama, viņas partitūrās ir, ko meklēt, tur ir visas iespējamās noskaņu gammas. Skaņdarbs "Miserere Mei" ir tikai viena viņas daiļrades lappuse. Nana ļoti labi raksta korim, viņa ir komponiste, kura tiešām sapratusi vokālo rokrakstu un atradusi arī savu stilu: viss, ko viņa uzraksta, skan, un tā ir liela bauda! Viņai vēl daudz kas priekšā. Sazinos ar Nanu diezgan bieži, un man prieks, ka viņa uzklausa manas domas par to, kā vajadzētu darīt kaut ko nākotnē.
Šī programma pilnībā būs a cappella. Tev kā kordiriģentei tā ir bauda?
Pilnīgi noteikti! Nevaru aizbēgt no savas kormūzikas mīlestības. Ir ļoti daudz projektu arī šogad vēl gan ar orķestriem, gan instrumentālajiem sastāviem, bet es neatkāpjos no savas mīlestības pret tīru cilvēka balsi un akustikas klausīšanos, īpaši baznīcā – tā ir tāda bauda, tā ir mīlestība, no kuras tu vispār nevari aizskriet projām, un arī nevajag!
Tieši pirms gada, kad svinēji Kristus vecuma dzimšanas dienu, intervijā Ilgai Augustei tu atzinies, ka, iespējams, rit tavas dzīves labākais gads. Vai tā tu varētu teikt arī par šo gadu? Ka vienkārši tas labais laiks turpinās?
Es tiešām nevaru sūdzēties, un
dažreiz man pat grūti atklāt, cik ļoti laimīga esmu, ka varu būt mūzikā. Protams, kolektīvi, ar kuriem varu strādā – tā ir īsta bauda! Kaut kādā ziņā tas laimes mirklis turpinās un to var arī vieglāk noķert, jo ir mazāk stresa no tā visa…
Pirmie projekti, pirmās lielās koncertzāles, pirmie koncerti ar "BBC Singers" un tā tālāk – tas viss ir jau aizvadīts. Tagad plānoju atkārtotas ciemošanās reizes, tieši tāpat kā tagad. Sajūtu ziņā tas ir pilnīgi cits process – tā ir kā iemīlēšanās miera stadija, kurā laimi var noķert bez eksaltācijas trakuma. Tu dzirdi lietas savādāk, un tu tām vari pieķerties pamatīgāk. Arī atļauties pateikt, kuras lietas ir īstas. (..)
Vai tev izdevās noķert laimi Dziesmu svētkos? Jo mēs abas satikāmies burtiski pirmajā dienā, Koru karu finālā, kur tu biji žūrijā. Mēs tā ātri, ātri parunājām, un tu teici, ka biļetes uz koncertiem tev jau kabatā un esi gatava baudīt. Izbaudīji?
Es visu izbaudīju! Mans vīrs, nabags, beigās atteicās no dažiem koncertiem, jo viņam bija par traku. (smejas) Jo aizgāju arī uz Rīgas Projektu kora koncertu, vēl uz ansambļu koncertiem un savu mazo puiku aizvedu uz bērnu koncertu. Es tiešām biju visos koncertos, arī deju koncertā. No visām pusēm biju sapotēta ar latviešu garu un zīmēm! Vēl joprojām šī enerģija manī ir uzkrājusies – to mēs visi vēl joprojām jūtam. Tāpēc Garīgās mūzikas festivāla koncerts man nāk ļoti labā laikā, jo tas ir tik ļoti liels kontrasts tai prieka un arī sāpju devai...
Kā cilvēkam, kurš nedzīvo Latvijā, Dziesmu svētki man nāk gan ar lielu prieku, gan ar tādu kā sēru sajūtu par to, ka neesmu šeit visu laiku. Tas ir tas "iņ" un "jaņ", tas balti melnais kontrasts: ilgas, kuru īstenojums nāk ar lielu prieku, bet dažreiz arī ar lielām sāpēm.
Kur šo uzkrāto enerģiju izmantosi pēc 18. augusta koncerta? Kurp vedīs tavi ceļi?
Nākamnedēļ būšu Itālijas pilsētā Areco, 40 grādu temperatūrā, kopā ar savu amatieru kori, kurš izdomājis mani aizvest uz konkursu, jo man, acīmredzot, nav ko darīt. (sirsnīgi smejas) Tad būšu Ķelnē: tur ir viens ļoti interesants multimediju projekts ar WDR Radio kori – ierakstīsim mazas dziesmiņas, arī Jāņa Zālīša "Kad vakars". Cerams, ļoti labā latviešu valodā. Šogad vispār ir lieli projekti: septembrī ar Ungārijas Radio kori atskaņosim Rosīni mūziku – tas būs kas pilnīgi cits, un to gaidu ar ļoti lielu satraukumu un prieku. Decembris būs viens no aktīvākajiem mēnešiem manā līdzšinējā karjerā. Būšu gan Štutgartē ar "SWR Vocal Ensemble", kas ir modernās mūzikas topkoris, kas dzied visu to, ko citi nevar izdziedāt – un tur man būs vienreizēja programma, kurā būs arī viens Gundegas Šmites skaņdarbs, gan
pirmoreiz kā diriģente kāpšu uz "Concertgebouw" skatuves, lai kopā ar Nīderlandes filharmonisko orķestri un "Capel Amsterdam" atskaņotu Hendeļa oratoriju "Mesija". Par stresu, kas ar to saistīts, parunāsim decembrī! (smejas) Tāds liels, liels, liels uznāciens gaidāms!
Pirms gada teici, ka viss ir diezgan skaidrs par 2024. gadu. Kāds šobrīd izskatās tavs kalendārs?
Tiek plānots jau 2026. gads. Tā ir tā problēma un specifika, ka tu kaut ko plāno ļoti, ļoti uz priekšu, un tad pēdējā brīdī vēl kaut kas uzkrīt, un tad, ja gribi vēl savus amatierus "izklaidēt"... (smejas) Ceru kādā brīdī arī nomierināties, un septembrī jūs no manis varbūt sagaidīsiet kādas jaunas ziņas. Jo aizvien vairāk gribu būt kaut kur uz vietas, nevis tikai "trubadūrēt" pa Eiropu, ceļojot no viena punkta uz otru. Tas ir vienreizēji, izklaidējoši un kaut kādā ziņā arī viegli, jo būt viesdiriģentam, manuprāt, ir vienkāršāk. Vienā brīdī ceru kaut kur piezemēties. Tur gan neko vēl nedrīkst atklāt! (smejas)
Tomēr nojaušu, ka arī no sava amatieru kora tu tā īsti neesi gatava atteikties.
Nē, nekad – nemūžam! Abi mani mīļie kori vienkārši ir tik vienreizēji... Tur varbūt arī par to stabilitāti ir runa: jo vairāk esi uz koferiem, jo vairāk gribas savu kolektīvu. Nekad arī neesmu teikusi, ka gribu strādāt tikai ar profesionālajiem koriem – kur nu par tādu sapni...
Par visām varītēm spirināšanos un vienmēr mēģināšu kaut kā to amatieru koru kultūru celt gan Latvijā – nezinu gan vēl, kādā veidā, gan arī turpat uz vietas Nīderlandē, jo tas ir mans sirdsdarbs. Tas ir tas, kāpēc esmu tur, kur esmu – šie cilvēki dzied ar pilnīgi citu smeķi!
Vari sevi iztēloties arī virsdiriģentes statusā?
Ja nevar iztēloties, tad arī neko nevar izdarīt! (smejas) Visus savus jaunos gadus, mācoties Rīgas Doma kora skolā, par to tikai sapņoju. Man liekas, tas ir visu latviešu diriģentu sapnis! Tāpēc jau arī tās asaras tek, redzot Ikaunieces [Agita Ikauniece-Rimšēviča – red.] skaistos, baltos svārkus un iedomājoties, kā man tā roka trīcētu... Vienkārši esmu iegriezusies citā taciņā. Nekad nesaku nekad, bet arī neko nenožēloju.
Taču sapņus tu tik vienkārši pie malas nemet?
Nē! Taču nevienam e-pastu nerakstu un pie nevienām durvīm neklauvēju. Es vienkārši novērtēju manu kolēģu darbu Latvijā: viņi strādā piecpadsmit reižu grūtāk un ražīgāk nekā es, un es arī zinu savu vietu.
