Ilgi gaidītā atkalsatikšanās
Nesen Kristīne Opolais atgriezusies no Dmitrija Šostakoviča operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" koncertuzvedumiem Bostonā un Ņujorkā, kuru muzikālais vadītājs bija Andris Nelsons. Tā nebija pirmā operprīmas satikšanās ar Katerinas Izmailovas lomu – Kristīne Opolais to tepat Rīgā divas reizes izdziedāja jau 2006. gadā. Kopš šī notikuma pagājuši jau 18 gadi, un nu Kristīne šo lomu iznesusi vēlreiz – šoreiz ASV slavenākajās koncertzālēs.
"Man šķiet, ka cilvēki nemainās, bet mainās dzīves apstākļi un pieredze. Balss arī mainās, un labi, ka man tā vēl ir. To es sapratu tagad ar lēdijas Makbetas atskaņojumu, ka viss ir kārtībā, jo, protams, daudz kas ir nodziedāts un daudz kas ir noticis dzīvē, bet šī atgriešanās… Pēc tik daudziem gadiem atgriezties pie lomas, kura jau ir nodziedāta, un šī loma ir nenormāli bīstama – visi to zina, visi baidās no lomas un maz ir to, kas uzdrošinās to dziedāt," pauda Kristīne.
Viņa atzina, ka tieši Šostakoviča lēdiju Makbetu solisti biežāk izvēlas dziedāt, jau tuvojoties karjeras beigām, bet operdziedātāja no šīs domas nebaidās, jo labi atceras, ka 2006. gadā šai lomai vēl nebija līdz galam gatava.
"Man ir tāds prieks, ka tik forši un tik viegli man tagad bija dziedāt šo lomu, jo es atceros, ka pirms 18 gadiem, kad es nodziedāju divas izrādes, es sapratu, ka man šī loma jānoliek malā uz vairākiem gadiem, jo tas tiešām bija ļoti bīstami.
Arī balss ziņā noteikti, jo loma ir viena no visbīstamākajām – tai ir vajadzīga tehnika un pieredze. Pieredze arī tāpēc, lai emocijas netraucē vokālam," stāstīja Kristīne.
Operdziedātāja atklāja, ka tolaik vēl bija pārāk emocionāla, pārāk daudz no šīs lomas izlaida caur sevi un nemācēja kontrolēt savas emocijas, bet šoreiz viss jau bijis citādi.
Dvēsele uztvēra lomu citādi
"Es atceros, ka Andrejs [Žagars] toreiz man ieteica nolikt šo lomu malā, jo tas bija ļoti bīstami tajā vecumā – man bija tikai 26 gadi. Tad viņš teica – varbūt mēs atgriezīsimies pie šīs lomas kādreiz, bet vēlāk. Protams, mēs nedomājām, ka būs jāgaida tik ilgi. Vispār man šķiet, ka projektam bija jānotiek ātrāk, bet Covid-19 izmainīja plānus visā pasaulē, – šķiet, ka jau 2021. gadā tas tika plānots. Pēc tam, kad sākās karš Ukrainā, es biju pārliecināta, ka šis projekts nenotiks nekad, bet tomēr, ņemot vērā Šostakoviča pozīciju, šis projekts saglabājās," atklāja Kristīne.
Turklāt ar uzvedumiem Bostonā un Ņujorkā vēl nekas nav beidzies. Paredzēts, ka Kristīne Opolais no jauna iejutīsies Šostakoviča lēdijā Makbetā jau nākamgad, kad kāps uz skatuves Leipcigā.
"Tas ir tiešām jauki. Tur mainīsies nedaudz sastāvs, bet es dziedāšu Katerinu, un man ir liels prieks, jo tieši uz tām izrādēm būs "Gewandhaus" orķestris. Tā būs pavisam cita, bet vēl viena paradīze, es tā to saucu, jo dziedāt operas uzvedumus ar tāda līmeņa simfoniskajiem orķestriem – tas ir kaut kas īpašs," atzina Kristīne.
Operdziedātāja uzsvēra, ka viņas karjera bijusi patiešām brīnišķīga, bet koncertuzvedumi Bostonā un Ņujorkā viņai paliks atmiņā kā skaistākie un īpašākie vismaz pēdējo 10 gadu laikā.
"Protams, ka es saprotu, par ko es dziedu, kad mācos jebkuru savu lomu, es zinu katru vārdu, bet šajā gadījumā tas bija kaut kas īpašs, jo mana dvēsele savādāk uztvēra katru to līniju. Es, protams, esmu vecāka tagad un savādāk uztveru Katerinas raksturu – es viņu saprotu un attaisnoju. Es viņu traktēju kā jūtīgu, emocionālu sievieti," pauda Kristīne.
To Kristīnes veikumā atzinīgi novērtējuši arī kritiķi savās recenzijās – viņas pieeja Katerinas Izmailovas lomai ievērojami atšķīrusies no citu dziedātāju veikuma, patīkami pārsteidzot un atklājot jaunu lomas šķautni.
Aktierspēles nepietrūkst
Kristīne Opolais pasaulē zināma kā viena no tieši aktiermākslā spožākajām dziedātājām, bet šajos uzvedumos mākslinieku izpildījums bija akadēmisks, nevis teatrāls. Kristīne pati atklāja, ka par to ļoti priecājās, un aktierspēles viņai absolūti nav pietrūcis.
"Man šobrīd šis stils patīk vairāk, jo pēdējos gados man bija problēmas atrasties ilgāku laiku mēģinājumos, jo es sapratu, ka lielākā manas enerģijas daļa aiziet tam, ka es nepiekrītu kaut kam, un man ļoti daudz nākas runāt ar režisoriem, un neviens režisors īstenībā neko negrib dzirdēt.
Faktiski mēs esam tādas lelles, mums tikai jāizpilda uzdevumi. Karjeras sākumā tas ir ļoti forši – tu vienkārši klusē un dari to, ko tev liek. Ar gadiem kļūst grūtāk. Man tas ir ļoti grūti šobrīd," skaidroja Kristīne.
Operdziedātāja uzskata, ka iestudētajos teatrālajos uzvedumos bieži vien neattaisnojas viņas ieguldītais laiks, spēks, balss un veselība. Ieguldītais darbs pēc tam uz skatuves var nebūt redzams.
"Man šobrīd ļoti patīk un piestāv šis darba stils, kad es iznesu savu lomu absolūti pilnvērtīgi, neskatoties uz to, ka man priekšā ir notis. Vismaz šajā Šostakoviča darbā es sajutu, ka man netraucē tas, ka man ir notis priekšā. Tas raksturs, tas tēls iet caur balsi. Man nebija nevienu mirkli sajūtas, ka pietrūktu tieši tās aktierspēles uz skatuves," norādīja Kristīne.
Viņa atklāja, ka šobrīd rūpīgāk kā jebkad iepriekš izvēlas režisorus un darbus, pie kuriem strādā, jo viņas meitai jau ir 12, un šis vecuma posms prasa daudz vecāku uzmanības.
"Protams, man kā mammai ir svarīgi būt biežāk mājās, un ņemt līdzi [uz darbu] es viņu vairs nevaru, jo mēs nevaram izlaist skolu. Līdz ar to es ļoti uzmanīgi ķeros pie projektiem," atklāja Kristīne.
