Tie bija seši dalībnieki: Tīts Tomps no Igaunijas, mūsu Ērika Jākobsone, JVLMA profesora Sergeja Osokina klases studente, Andrejs Mārtiņš Grīnbergs, kurš JVLMA mācās pie profesora Jura Žvikova, Daniils Mickevičs, JVLMA akadēmijas 2. kursa students profesora Sergeja Osokina klasē, vēl arī Nils Hansons no Sibēliusa Mūzikas akadēmijas Somijā, kā arī Evelīna Jēkabsone, JVLMA docenta Andreja Osokina audzēkne.
Atgādināsim, ka finālā iekļuvuši divi no viņiem – Ērika Jākobsone un Daniils Mickevičs. Savukārt pārējie finālā iekļuvušie pianisti – Edvins Švaikovskis (Lietuva/Polija), Mants Šerņus (Mantas Šernius, Lietuva), Mikita Burzanica (Mykyta Burzanitsa, Ukraina) un Džuljens Čans (Julian Chan, Malaizija) – otrajā kārtā muzicēja 9. oktobra vakarā un 10. oktobra rītā, un par viņiem plašāk vēstīts konkursa dienasgrāmatas trešajā izlaidumā.
Ikvienam otrās kārtas dalībniekam bija jāspēlē nopietna, turpat stundu gara programma, kurā noteikti bija jābūt Haidna, Mocarta vai Bēthovena sonātei, kā arī Jāzepa Vītola Prelūdijai op.10 Nr.1 Simažorā. Pārējo programmu varēja veidot pēc saviem ieskatiem.
Tīts Tomps: Man ļoti svarīgs ir process – tas veicina attīstību
12. oktobra vakara cēlienu iesāka viesis no Igaunijas – Tīts Tomps, kurš studē Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Jaunais mūziķis savu uzstāšanos sāka ar Bēthovena 12. sonāti, kam sekoja Jāzepa Vītola Prelūdija un tad pēc viņa paša izvēles – Ferenca Lista "Mefisto valsis" un Sergeja Prokofjeva Sonāte, kuras interpretācijā jaunais mākslinieks, šķiet, bija ieslēdzis sevi dzelžaini nepielūdzamā ritmā, pat nepieļaujot domu par jebkādu rotaļīgumu.
Inta Zēgnere: Vai esat apmierināts ar savu spēli?
Tīts Tomps: Protams, vienmēr var labāk. Bet man ir ļoti svarīgs šis process, jo tas veicina attīstību. Arī iekļūšana otrajā kārtā ir sasniegums.
Varbūt dažus vārdus par Jāzepa Vītola Prelūdiju – kā izjūtat šo mūziku?
Vītola mūzika man bija liels un patīkams pārsteigums. Es tiešām to pirms tam nepazinu! Brīnišķīgs skaņdarbs!
Un kurš ir jūsu iemīļotākais skaņdarbs? Izskatās, ka jums ļoti patīk Prokofjevs.
Man patiešām patīk daudz spēlēt Prokofjeva mūziku, tāpēc arī izvēlējos to otrajai kārtai, un, ja tikšu finālā, arī tajā spēlēšu Prokofjevu.
Kā pavadāt laiku starp spēli un rezultātu sagaidīšanu?
Pēc otrās kārtas ir jāatpūšas, bet, protams, es tomēr fokusējos uz konkursu.
Vai iesiet klausīties arī citus kolēģus?
Kamēr esmu konkursā, negribu dzirdēt nevienu citu. Fokusējos uz sevi. Jo tomēr tas ir konkurss. Ja netikšu nākošajā kārtā, protams, klausīšos arī citus mūziķus.
Ērika Jākobsone: Saspringts brīdis ir viss mūžs
Pēc Tīta Tompa uz skatuves kāpa Ērika Jākobsone ar ļoti smalki veidotu Jozefa Haidna sonāti Mibemolmažorā, arī ar Vītola Prelūdiju, bet lielākais un skaistākais pārsteigums bija Roberta Šūmaņa "Simfoniskās etīdes".
Inta Zēgnere: Liels paldies jums par niansēto spēli! Bija arī ovācijas. Vai mājas sienas šajā konkursā palīdz?
Ērika Jākobsone: Jā, noteikti! Paldies maniem skolotājiem, maniem mīļajiem draugiem, visiem, visiem par atbalstu – es to noteikti jutu, un esmu neizsakāmi laimīga šeit spēlēt.
Cik brīva bijāt programmas izvēlē otrajai kārtai?
Es noteikti zināju, ka gribu spēlēt Šūmani, jo ļoti mīlu šo komponistu. Taču otrajā kārtā vienmēr obligāta ir klasika, un izvēlējos Haidnu, jo viņš ļoti labi kontrastē ar Šūmaņa ciklu.
Šūmaņa "Simfoniskās etīdes" patiesībā ir megaskaņdarbs, tas nav vienkāršs ne dramaturģiski, ne pianistiski.
Noteikti! Tas ir ļoti sarežģīts darbs, un Šūmanis jau vispār ir viens no vissarežģītākajiem komponistiem.
Par ko jūs viņu mīlat?
Par to, ka viņš ir ļoti bagāts ar tēliem, par to, ka viņš ir tik cilvēcīgs: tur ir asaras, tur ir traģika, tur ir prieks. Man pašai tūlīt birs asaras! (smejas) Tā ir fantastiska mūzika.
Vai iesiet klausīties arī savus kolēģus?
Jā! Noteikti gribēšu dzirdēt savus draugus un kolēģus.
Kurš ir tas saspringtākais brīdis – starp nospēlēšanu un rezultātu paziņošanu vai arī pirms iziešanas uz skatuves?
Saspringts brīdis ir viss mūžs, jo visu laiku jādomā, kā tu spēlēsi. Konkurss ir tikai tāda iziešana, bet tās sajūtas – tās vienmēr ir ar mani.
Bet uz skatuves izskatījās tā, it kā jūs nemaz nebūtu uztraukusies!
Es vienmēr esmu satraukusies un ļoti, ļoti par visu domāju.
Juris Žvikovs: Vispār temperatūra ir laba!
Gatavs nelielai sarunai ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, žūrijas loceklis Juris Žvikovs, kurš labprāt dalās iespaidos par konkursa norisi.
Inta Zēgnere: Kura kārta ir visinteresantākā tev kā žūrijas loceklim? Kuru ir visinteresantāk vērtēt?
Juris Žvikovs: Visinteresantākā ir otrā, jo tas ir gandrīz kā koncerts: programma ir diezgan brīva. Lai gan ir divi nosacījumi, tie ir diezgan globāli – tur arī ir liela izvēle. Un tad ir pavisam brīvā izvēle – piepildīt tās piecdesmit, sešdesmit minūtes. Pirmā kārta ir skola, skolas parādīšana – ko tu kā pianists spēj, kādā līmenī un meistarībā esi. Bez šaubām, muzikalitāte arī ir svarīga. Bet otrā kārta – tas patiešām ir koncerts.
Konkurss rit uz priekšu, temperatūra lēnām uzkarsējas. Bet kāda ir vidējā temperatūra šim konkursam? Kāds ir tā dalībnieku līmenis? Daudzi jau ir nospēlējuši.
Vispār temperatūra ir laba! Un līmenis ir patiešām labs! Konkursam kopumā atlasījām 33 dalībniekus, bet daudzi, arī ļoti labi mākslinieki, diemžēl atkrita, un konkursā piedalās 21 jaunais mākslinieks: viņu līmenis ir ļoti labs, ļoti, ļoti cienīgs.
Kā žūrija savstarpēji saprotas? Vai jums ir lielas diskusijas, vai arī vienkārši katrs individuāli izvērtējat konkursantu sniegumu, nododat rezultātus, un nekādu diskusiju?
Šajā konkursā patiešām ir tā, ka uzrakstām savu vērtējumu, balsis tiek saskaitītas un paziņoti rezultāti. Varbūt kāda apspriede būs pēc fināla kārtas, grūti pateikt. Bet citādi mums ir ļoti draudzīga atmosfēra, visi esam uz viena viļņa, mums ir labi, interesanti un smieklīgi – visvisādi.
12. oktobra rītu, otro kārtu turpinot, iesāka Latvijas pārstāvis Andrejs Mārtiņš Grīnbergs. Ļoti pārliecinošs sniegums, laba tehnika, un bija sajūta, ka Andrejs Mārtiņš Grīnbergs pārvalda spēles laukumu. Varbūt nebūtu kaitējusi lielāka emocionalitāte, bet konkursā laikam svarīgi ir sevi kontrolēt.
Daniils Mickevičs: Šis ir mans pirmais nopietnais konkurss
Pēc Andreja Mārtiņa Grīnberga uz skatuves kāpa vēl viens Latvijas pārstāvis – pianists Daniils Mickevičs, kurš savu uzstāšanos sāka ar Ludviga van Bēthovena Trešo sonāti op. 2 Domažorā. Taču vēl pirms Bēthovena – ievads ar Vītola Prelūdiju, kas sagatavoja Bēthovenu, pēc tam – Olivjē Mesiāna "Jaunavas pirmā komūnija" no cikla "20 skatieni uz Jēzus bērnu" pilnīgi citās noskaņās, ar stila izjūtu un kādu sevišķu noskaņu. Un tad sekoja Sergeja Rahmaņinova Otrā sonāte op. 36 ar savu vētrainumu. Visa programma, sākot ar Vītolu un noslēdzot ar Rahmaņinovu, šī jaunā mūziķa sniegumā pārliecina. Viņu sastopam tūlīt pēc nospēlēšanas.
Inta Zēgnere: Daniel, apsveicu jūs ar izcilo sniegumu otrajā kārtā! Ovācijas un bravo saucienus jūs saņēmāt, bet kāda jums pašam ir sajūta pēc nospēlēšanas? Man radās sajūta, ka jums ir gluži vienalga, vai tas ir koncerts vai ir konkurss.
Daniils Mickevičs: Patiešām, maksimāli to uztvēru kā koncertu, bet, protams, uztraukums bija liels. Bet nu – centos maksimāli atbrīvoties un klausītājiem sagādāt baudu.
Un bauda bija! Jums ir liela konkursu pieredze, esat saņēmis arī Grand Prix. Bet ar ko atšķiras šis konkurss?
Ar to, ka šis ir mans pirmais nopietnais konkurss ar trim kārtām… Pirms tam vairāk bijuši tādi bērnu konkursi, un šis ir pirmais nopietnais. Līdz ar to ir liela atbildība un jauns izaicinājums.
Par programmas izvēli: vai tā bija tikai jūsu vai arī skaņdarbus izvēlējāties kopā ar pedagogu?
Tā bija faktiski mana izvēle, vairāk vai mazāk tie visi ir mani mīļākie skaņdarbi, kas man ļoti patīk un kas man ir sirdij tuvi.
Acīmredzot Rahmaņinovs ir viens no mīļākajiem, ja jau arī trešajai kārtai esat to izvēlējies.
Rahmaņinovs patiesi ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem, tas redzams arī pēc manas programmas izvēles. Viņš man tiešām ļoti patīk, un vēlos atskaņot šo mūziku pēc iespējas vairāk.
Esmu pārliecināta, ka jūs to spēlēsiet arī konkursa trešajā kārtā. Bet jums taču pirms konkursa bija arī kārtīgs koncerts: vai tā bija kā papildu slodze, vai arī gluži otrādi?
Tas ļoti nāca man par labu, jo tā bija iespēja uz lielās skatuves izspēlēt visu konkursa programmu, kas nepārprotami bija labi un veselīgi.
Turpat zālē sastopam Emīla Dārziņa mūzikas skolas klavierspēles skolotāju Ilzi Treiju: pie viņas mācījies gan Daniils Mickevičs, gan arī Evelīna Jēkabsone.
Inta Zēgnere: Daniilu jūs pazīstat jau kopš mazotnes!
Ilze Treija: Jā, es viņu pazīstu jau daudzus gadus, un man pat grūti šodien runāt tāpēc, ka es viņu neklausījos kā savu skolnieku – es viņu klausījos kā mākslinieku! Un man ir tāds prieks – tā ir tāda izaugsme! Tikko viņam bija koncerts, bija labi. Bet konkursa otrā un jau arī pirmā kārta bija pavisam citā līmenī – viņš ir cilvēks, kurš ar mūziku grib kaut ko pateikt, un viņš to arī dara. Protams, ir visādas lietas, ko vienmēr var vēlēties, bet šodien man bija tāda sajūta, ka tas ir tik ļoti pa īstam. Pat kādu asaru nobirdināju... Repertuārā daļēji ir tas, ko esam spēlējuši jau skolā, bet redzu, kā tas viss ir attīstījies, kā viņš ir audzis visādā ziņā. Man liekas, Daniilam ir viss, lai kļūtu par īstu mūziķi.
Talantu dod Dievs un vecāki, bet tas, ko tu pats paveic ar savu darbu – tas beigās izveido cilvēku par mākslinieku. Un Daniilam ir gan darbaspējas, gan vēl viena lieta: viņš ir brīnišķīgs, sirsnīgs cilvēks, kuram absolūti nav raksturīga zvaigžņu slimība.
Mēs kādreiz abi runājām – būdams mākslinieks, tu vienmēr esi kā Blumberga kalpotājs. Starpnieks un kalps mūzikai.
Jau uzejot uz skatuves, Daniils raisa asociācijas ar Listu – roka, tvēriens, garie pirksti.
Dievs viņam devis daudz visādā ziņā – gan fiziski, gan emocionāli, gan mentāli. Viņam ir brīnišķīga galva, kas spēj visu aptvert. Man ir milzīgs prieks.
Bet vēl jau ar to viss nav beidzies, nākošajā grupā spēlēs mana audzēkne Evelīna! Arī par viņu man jāuztraucas un jātur īkšķi. Esmu tiešām laimīga!
Jo – kas ir konkurss? Tas ir tikai viens ceļa etaps – tas jau nav mērķis un gala rezultāts. Galvenais jau nav saņemtā vieta, bet tas, ko tu izdari un kā tu audz. Tāpēc konkursi ir vajadzīgi. Vieta ir tikai tāds skaists bonuss, bet ne mērķis. Mērķis ir pavisam cits.
Vēl konkursa otrajā kārtā spēlēja Nils Hansons no Zviedrijas, bet otro kārtu noslēdza Evelīna Jēkabsone.
Sandra Jalaņecka: Konkurss nav tas formāts, kurā varētu izklaidēties
"Šis konkurss ir jauks, un atminēsimies pianistus, kuri to izveidoja: tā ir profesore Ilze Graubiņa un profesors Arnis Zandmanis. Atcerēsimies savus grandus," vedina Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas Klavierspēles nodaļas pedagoģe Sandra Jalaņecka, kura 1993. gadā Jāzepa Vītola II starptautiskajā pianistu konkursā ieguva ne tika trešo vietu, bet arī speciālbalvu par labāko latviešu mūsdienu komponista opusa interpretāciju. Nopietni iedziļinoties otrās kārtas dalībnieku sniegumā, viņa ir gatava dalīties savos profesionālajos novērojumos.
Inta Zēgnere: Kurš ir tas brīdis, kad vajag startēt konkursā? Tad, kad esi pilnīgi pārliecināts par visām trijām kārtām, vai arī riskēt un iet, lai iegūtu jaunu sparu? Jo var būt tā, ka cilvēks pēc neveiksmīgas uzstāšanās salūst. Bet tikpat labi var būt arī tā, ka izdodas uzvarēt!
Sandra Jalaņecka: Konkurss nav tas formāts, kurā varētu izklaidēties vai kuru varētu izbaudīt. Tur tomēr tas psiholoģiskais spiediens ir, un domāju, ka uz konkursu vajag iet tad, kad esi gatavs uz visām trim kārtām – tas būtu ideāli. Jo kritieni ir sāpīga pieredze, un nākošajā reizē, kad tev atkal jākāpj uz skatuves, negatīvā pieredze drusciņ velkas līdzi. Jāpaiet zināmam laikam, kamēr atkal vari justies labi.
Tad nu parunāsim par konkrētajiem dalībniekiem, un sāksim ar 11. oktobra vakaru, kad spēlēja jaunais igauņu mūziķis Tīts Tomps un mūsu pašu pianiste Ērika Jākobsone.
Tīts Tomps. Gados jauns mūziķis, viņam ir deviņpadsmit. Manuprāt, repertuārs, kuru viņš bija izvēlējies otrajai kārtai, viņa šībrīža pianistiskās meistarības līmenim bija ļoti, ļoti sarežģīts. Latiņa ir ļoti, ļoti augstu pacelta ar Prokofjeva Septīto sonāti, ar Lista "Mefisto valsi" un Bēthovena 12. sonāti. Ārkārtīgi komplicēti uzdevumi, un to ir ļoti daudz, kurus daļēji arī izdevās realizēt. Man šķiet, ka viņš ļoti rezonē tieši liriskajā sfērā, jo "Mefisto valša" nelielās liriskās epizodes viņš izvērta [tik plaši]... Prokofjevā savukārt viņš drusciņ "iemehanizējās", jo tur vienkārši ir ārkārtīgi sarežģīts pianisms un tik daudz uzdevumu, kurus realizēt nav vienkārši.
Un Ērika Jākobsone?
Ļoti kvalitatīvs pianisms, kvalitatīva spēle, kas ir vērtība pati par sevi. Kas ir ļoti simpātiski – Ērikai raksturīga ļoti dzīva muzicēšana! Tiešām – manu uzmanību viņa noturēja visas stundas garumā, jo programmas otrajā kārtā ir ļoti apjomīgas. Šūmaņa "Simfoniskajā etīdēs" laba formas sajūta, kā lielo ciklu kopā izveidot. Vēl ļoti simpātisks bija improvizatoriskums Haidna sonātes otrajā daļā. Varbūt klasiskajā sonātē šur un tur būtu gribējies noturīgāku metroritmu, pēc rubato atgriežoties atpakaļ precīzajā pulsācijā, taču kopumā – visnotaļ ļoti labs iespaids!
Un kādi iespaidi par Andreja Mārtiņa Grīnberga uzstāšanos?
Simpātiska ir viņa ļoti rūpīgā, nopietnā attieksme, kas caurvij visu programmu, turklāt visās detaļās – vai tas ir pedālis, vai tie ir skārumi. Tāda simpātiska lieta. No Debisī "Attēliem" viņš spēlēja otro burtnīcu, kurā bija ļoti daudz jauku momentu. Arī stilistiski viņš to dara labi. Varbūt mazlietiņ [būtu gribējies] nebēdnīgumu tajās pašās "Zelta zivtiņās", jo vairāk priekšplānā bija rūpīgums. Sniegumā daudz rubato – uz lēno pusi tas izklausās ļoti labi, taču arī uz ātro pusi to vajadzētu, lai būtu ieelpa un nepazaudētu klausītāju uzmanību. Lists pieprasa iekšējo viļņošanos – ne tikai kulminācijas punktus; Viņa mūzika ir kā dvēsele šķērsgriezumā. Jāspēlē tā, lai justu, ka tajā visu laiku notiek iekšējs process.
Kā nākošais uz skatuves kāpa Daniils Mickevičs, šobrīd Mūzikas akadēmijas students – ar savu pienesumu, savu pārliecību.
Daniils Mickevičs ir cita svaru kategorija. Domāju, ka mums konkursa gaitā jau izkristalizējušies, kuri ir meistari pie klavierēm. Ja salīdzinām ar daiļslidošanu, tie nu reiz ir tie, kuri tos četrarpus pagriezienus lec un dara to brīvi, pārliecināti un ar šiku.
Kopumā ļoti labs sniegums – tas būtu teikts tā vienkārši, bet sajūta ir tāda, ka tu sēdi un viņa spēli klausies kā koncertā. Programma ir ļoti sarežģīta! Daniils ir liela auguma, šķiet, ka viņš jau ir pieredzējis mūziķis, taču viņš ir divdesmitgadīgs puisis, tāpat kā pārējie. Bet tā viņa romantiskā iekšējā būtība... Atceros, kā man profesore Ilze Graubiņa savulaik teica: tos, kuri labi spēlē Bahu un Bēthovenu, publika ciena, bet mīl tos, kuri labi spēlē romantiku... Tad nu es tā skatījos uz Daniilu un atcerējos šo frāzi. (smejas) Rahmaņinova Otrā sonāte. Viscaur [lieliska]. Bēthovena it kā agrīnā sonāte, bet viena no pašām sarežģītākajām tehnoloģiskajā ziņā. Trešajā, ceturtajā daļā – temps jau uz riska robežas. Bet ļoti brīnišķīgi, ka jauns cilvēks riskē un spēlē! Man tas liekas aizkustinoši, un viņš visu realizē! Brīnišķīga Mesiāna skanējuma kvalitāte. Visā, ko Daniils dara, ir īpaša atmosfēra, iekšēja inteliģence, un tas izpaužas skaņā. Piemēram, Rahmaņinovā. Nevienā brīdī tie nav rupji forte – tie ir izbalansēti, ļoti meistarīgi veidoti. Vislabākie vārdi par viņu.
Klausieties un skatoties Daniila uzstāšanos, sapratu, ka viņš ir riska moments tiem, kuri spēlē vai nu pirms, vai pēc viņa, jo viņa personība ir tik spilgta, ka diezgan viegli ir palikt ēnā. Un tad nāca zviedru pianists Nils Hansons – ko tu par viņu varētu sacīt?
Vienā vārdā – aptuvens. Aptuvenība visā, ko dzirdēju. Mazlietiņ arī neveiksmīgas realizācijas un pedalizācija. Viss tādā pedāļu mērcītē – gan Bēthovens, gan Debisī "Estampi". Man visā pietrūka skaidrības – nodomos, pedalizācijā, piesitienā. Varbūt arī šī uzstāšanās reize nebija tā veiksmīgākā pianistam – arī tā var būt.
Un noslēgumā – Evelīna Jēkabsone. Trausla, tik smalka – tāda poētiska dvēsele viņa šķita pie klavierēm.
Noteikti.
Un tāds maigums, šarms – tas ir stāsts par viņu. Patiesībā jau arī programmas izvēle bija ļoti trāpīga. It kā jau bija drusciņ cīņa – vai tas bija uztraukums, vai kādas koordinatīvas lietas. Protams, ka viņai pašai tas arī patraucēja – visas programmas gaitā Evelīna cīnījās kā lauva, bet, ja tā var teikt, tad varbūt šī nebija viņas diena – kaut kas patraucēja labi justies uz skatuves.
Jo mēs dzirdam, ka viņai ir ļoti atzīstams, labs pianisms, arī laba skaņas kultūra un veiklība, viss ir. Tā ka man drusciņ žēl. Bet nu – man gribas teikt jaunajai mūziķei, lai šo lietu nevispārina, nekrīt izmisumā. Visi lielie mūziķi ir teikuši, ka katram karjeras laikā bijusi kāda aptuveni šāda reize, kad īsti neesi tu pats. Un Evelīnai tā reize nu ir bijusi, un tālāk viss būs labāk. Tas arī pieder pie mūsu profesijas, ka dažreiz apstākļi un iekšējā sajūta var tādus jokus nostrādāt.
Jebkurā gadījumā varētu sacīt, ka Evelīnai ir viss, lai viņa uz skatuves būtu veiksmīga, jo viņai ir, ko teikt. Interesanta pianiste.
Jā, noteikti. Vēlam veiksmīgu nākošo uzstāšanos!
Mūsu raidījums skanēs tad, kad finālisti būs jau paziņoti, tāpēc šobrīd ar savu spriedumu nevienu neietekmēsim, tāpēc gribētos zināt, kuri ir tavi trīs favorīti, kuriem tu novēli iekļūt finālā?
Teikšu tiešām ļoti subjektīvi: tas ir Mikita Burzanica no Ukrainas, Daniils Mickevičs no Latvijas un Edvins Švaikovskis no Lietuvas/Polijas.
