Tarmo Peltokoski mūsu orķestra vadībā stājās pirms pusotra gada. Abi mūziķi ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri kopā muzicēja jau 2022. gada janvārī, un toreiz koncerts izvērtās emocionāli piesātināts un eksplozīvs. To var teikt arī par sestdienas koncertu, kurā izskanēja Sergeja Prokofjeva Otrais klavierkoncerts un Dmitrija Šostakoviča 11. simfonija.
Kā saka paši mākslinieki, esam parasti puiši – vienam garšo sāļā lakrica, otram sālīti gurķi. Tieši tik cilvēcīgi un vienkārši!
Taču līdz ar pirmajām taktīm jādomā par to, kāds apbrīnojams un neierobežots spēks piemīt gan pianistam Antonam Ļahovskim, gan diriģentam Tarmo Peltokoski.
Savu Otro klavierkoncertu Prokofjevs radījis kā piemiņu draugam, un tas ir traģisma piesātināts. "To stāstu, ko stāstu es, es to daru caur skaņu. Dabiski, es atstāju vietu klausītāja interpretācijai, kurš to uztvers saistībā ar paša dzīves pieredzi. Tā nav izklaide – šo mūziku klausīties. Tas ir darbs. Vajag kopā ar izpildītāju censties iedziļināties sarežģītajā mūzikā," skaņdarbu raksturo pianists.
Koncerta klausītāja Ilze Treija atzīmē: "Viņš ir tāds nobriedis mūziķis, un šis koncerts ir viens no grūtākajiem visādā ziņā – teksta, virtuozitātes, satura ziņā. Tas, kā viņš to iznes, man liekas brīnišķīgi! Vispār tie ir svētki! Es tiešām jūtos kā svētkos!"
Diriģēt Prokofjeva Otro klavierkoncertu un Šostakoviča 11. simfoniju bijis Termo Peltokoski ilgs sapnis, kurš beidzot piepildījies. Kādas izjūtas rodas, diriģējot šo mūziku? "Es diriģēju ļoti daudz – pagājušajā gadā bija vairāk nekā 80 koncerti un šogad būs vēl vairāk.
Es nevaru katrā koncertā pārāk spēcīgi pārdzīvot, citādi es sajukšu prātā.
Tāpēc es pārsvarā domāju par praktiskām lietām, piemēram, par nākamās daļas tempu. Runājot par šo repertuāru, es esmu īpaši emocionāls, jo šī simfonija ir viens no mežonīgākajiem skaņdarbiem, kas jebkad ir sacerēts."
"Zāle un katrs cilvēks, un katrs mūziķis elpoja kopā ar diriģentu! Tas ir tik reti, un tas ir tāds mākslas brīnums, un man ir ārkārtīgs prieks, ka mūsu orķestris tik ļoti labi spēlē!" pēckoncerta sajūtas raksturo Ingrīda Vilkārse.
"Ir satriecošs iespaids, ir šausmīga diskomforta sajūta iekšā. Tāpēc, ka šis darbs un šis vakars ar šo Šostakoviču raksturo šī brīža pasaules ārprātu. Es vienkārši apbrīnoju šo jauno cilvēku! Ģēnijs – ko lai saka! Brīnišķīgi, ka tādi cilvēki ir uz pasaules!" saka koncerta klausītājs Ojārs Rubenis.
Vērojot diriģentu, jūtams viedums, kurš parasti nav raksturīgs 23 gadu vecumā. Vai Peltokoski kādreiz pats sev jau neliekas vecs? "Paldies par to! Es gribētu būt vieds un vecs kādu dienu… Es, protams, nevaru sevi salīdzināt ar kādu, bet ļoti gribētu būt vieds un vēl viedāks!" uz jautājumu atbild diriģents.
Drosmīgs, pārliecināts vai varbūt – nekaunīgs? Kā Tarmo raksturotu pats sevi? "No šiem trim es izvēlos būt drosmīgs!"
