Šobrīd to var apgūt teju katrā mūzikas vidusskolā, vairāk nekā desmit gadus – arī Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA). Daudzi mūziķi, kas mācījušies ārvalstīs, ar savu pieredzi atgriezušies Latvijā, daudz aktīvāk džezs skan koncertzālēs un neformālākās kultūrtelpās, džezu pamana arī Lielās mūzikas balvas žūrija, top aizvien jauni ieraksti, turpinās ilggadēji festivāli, džezs dažādās formās tiek atbalstīts ar valsts finansējumu, un šī gada 29. jūnijā nodibināta arī Latvijas Džeza asociācija.
JVLMA Džeza katedras vadītājs, profesors, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Mūzikas nozares komisijas loceklis un mūziķis Indriķis Veitners bilst: "Man patlaban ir sajūta, ka mēs piedzīvojam tādu jauku augšupejošu līkni, jo ir tik daudz labu spēlētāju, ir vairākas jaunas paaudzes, kas ir reāli ļoti aktīvas, džezs nāk modē, parādās ar vien vairāk vietas, kur spēlēt. Šī lieta reāli iet plašumā."
Kāda ir aktuālā situācija džeza nozarē šobrīd, kas jādara, lai veicinātu starptautisku džeza pārstāvniecību, un kā rosināt dažādu paaudžu sadarbību? Anete Ašmane-Vilsone un Inga Saksone uz diskusiju aicinājušas Māri Briežkalnu, Indriķi Veitneru, Latvijas Džeza asociācijas valdes locekli, LRBB izpilddirektoru, mūziķi Dāvi Jurku, mūzikas menedžeri, JVLMA pedagoģi, džeza žurnāla JAZZin.lv līdzdibinātāju Aleksandru Lini, kā arī mūziķi, komponistu un pedagogu Tomu Rudzinski.
ĪSUMĀ:
- Kas finansē džeza mūzikas nozari Latvijā, un kāda ir meistarklašu nozīme džeza izglītībā?
- Džeza mūzikas eksports un starptautiskā pārstāvniecība – kas par to ir atbildīgs?
- Jaundibinātā Latvijas Džeza asociācija, tās intereses, plāni un uzdevumi.
- Vai džeza žanram nepieciešams sava balva?
Cīņa par finansējumu un meistarklases
Anete Ašmane-Vilsone: Sāksim ar esošās situācijas apzināšanos un nelielu ieskatu pagātnē. Māri, tu esi vairāk nekā 20 gadus organizējis festivālu, esi nodibinājis "Mūsdienas mūzikas centru". Kāpēc šāda organizācija reiz radās, un kā tavs ceļš tieši džeza mūzikas veidošanā ir gājis?
Māris Briežkalns: Tas sākums bija komisks, teiksim tā. Spēlējot Radio bigbendā [Latvijas Radio bigbends], mums bija paredzēta liela tūre ar Egīla Straumes trio pa Eiropu un Lielbritāniju, kas bija gandrīz pusotru mēnesi. Tā laika vadītājs Alnis Zaķis teica – labi, tu vari braukt, bet ieliec savā vietā mūziķi. Es sāku meklēt un neko neatradu. Tad parādījās doma, ka kaut kas ir jādara, jo mēs nevaram braukt spēlēt uz ārzemēm, jo nav vietnieka. Tas bija tālie 90. gadi un mēs, domubiedri, – Tālis Gžibovskis, Raimonds Kalniņš un es – sākām ar 1997. gada Baltijas bundzinieku saietu. Tas ātri pārauga festivālā, un no 1997. gada mums katru vasaru nav vasaras, jo "Rīgas ritmi" ir jūlija pirmā un arī visa sagatavošanās. Tas viss attīstījās strauji, jo noorganizējām arī "Riga Jazz Stage" konkursu, tikai žēl, ka tas ātru beidzās, jo kapitālfonds neredzēja perspektīvu šim konkursam vairākas reizes. Džeza mūziķi šobrīd ir daudz, bet lielākā problēma ir, kur tad viņi spēlēs? Un vēl otra problēma – kas viņus klausīsies? Es domāju, ka, ja skatāmies tādā Baltijas kontekstā, tad mēs esam diezgan nožēlojamā stāvoklī šobrīd, jo koncertzāles mums nav, līdz ar to nevienu labu mākslinieku mēs nevaram šeit uzaicināt, paliek tikai mazie klubiņi. Ceru, jaunā, nodibinātā asociācija kaut ko darīs lietas labā, lai mēs vismaz Baltijas kontekstā atgrieztu savas pozīcijas, jo mums tiešām ir super mūziķi, nevienā tuvākajā valstī nav valsts atbalstīts bigbends, tas vien jau ir sasniegums, ko kopīgi esam izdarījuši. Ar to mums ir jālepojas un tā mūzika jāceļ saulītē. Tas ceļš ir iets ļoti garš, diemžēl katru gadu skatāmies, vai darīt nākamgad, vai nedarīt. [..]
Inga Saksone: Tātad šo gadu laikā valsts atbalsts Radio bigbendam, Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts, kāds vēl atbalsts ir no valsts puses bijis džeza žanram?
Māris Briežkalns: Džeza žanram mēs katru gadu rakstām projektu Kultūras ministrijai, rakstām kapitālfondam, Rīgas Dome atbalsta festivālu, tas arī ir viss. Tad ir privāti atbalstītāji, pie kuriem katru gadu jāiet, un tur tu ej kā lūdzējs, tas viens. Otrs ir tas, ka tev jāstāsta par džeza žanru, kā tad jūs izskatāties un vai brauc ārzemju tūristi, tas viss ir tādā sakarībā. Par "Rīgas ritmiem" varu teikt, ka faktiski vienīgā vieta, kur to varam darīt tādā pieklājīgā līmenī, tas ir Rīgas Doma dārzs. Tā atmosfēra ir par miljonu gan vēsturiski, gan labi skan, bet diemžēl tikai 500 vietas. Atbalstītāji mums katru gadu vairāk vai mazāk mainās, bet cīņa par finansējumu ir katru gadu.
Anete Ašmane-Vilsone: Kultūras ministrijas aktuālākajā konkursā, kur pieteikumi tiek gaidīti līdz šī gada decembrim, no nolikuma ir izņemts punkts par meistarklašu nodrošināšanu. Kā jums klātesošajiem šķiet, vai tas ir gana nozīmīgs punkts, kas būtu jāatstāj, vai varbūt Mūzikas akadēmija ar saviem resursiem gana labi veic šos pienākumus?
Indriķis Veitners: Es domāju, ka tas ir tāds interesants moments, jo, no vienas puses, protams, taisnība, ka ir ļoti daudz skolu, tās ir septiņas, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Būtībā tikai Daugavpils mūzikas vidusskolā nav džeza nodaļas. Tās meistarklašu aprites ir ļoti intensīvas, pilnīgi noteikti. Tur ir citas problēmas – ja Mūzikas akadēmijai ir Erasmus iespējas, kas ir salīdzinoši vienkārši un efektīvi, tad pārējām skolām ir grūtāk šo lietu darīt, bet tāpat eksistē Erasmus+, kas tiek plaši izmantots. Patiesībā tas ir diezgan nosegts variants. No otras puses, piemēram, "Saulkrastu džeza festivāla" būtiska un neatņemama sastāvdaļa ir meistarklase, pa lielam tā ir nometne. Mārim arī vienmēr festivālā ir bijušas meistarklases kā neatņemama sastāvdaļa, un tas ir labs jautājums, ko tas ir vai nav sniedzis. Es varu runāt no Mūzikas akadēmijas perspektīvas, mēs nejūtam meistarklašu trūkumu, reizēm grūtāk ir to visu organizēt tā, lai paliek laiks arī mācīties un studēt, jo tās meistarklases ir ļoti blīvas. Ir jāskatās arī ļoti pēc jēgas, ko tad mēs gribam, jo meistarklase ir laba lieta, bet, manuprāt,
ir jāsāk skatīties stratēģiski, uz ko mēs ejam, kāda veida meistarklases, kas mūs tieši interesē, jo labu mūziķu ir ļoti daudz un visi viņi ir ļoti labi pedagogi, un visi ir aizraujoši, un mēs iekrītam beigās vienā okeānā un noslīkstam.
Mums ir jāatrod laiks pašiem sev. Man ir tāda duāla attieksme pret šo.
Māris Briežkalns: Meistarklasēm tiešām ir daudz veidu, tas, ko mēs darām festivālā, mēs prezentējam mākslinieku. Mākslinieks ar savu meistarklasi nemācīs, kā pareizi pūst vai kā pareizi spēlēt, bet viņš savu koncepciju, savu ideju un personību parāda. Kas ir interesanti, ka tajā koncertā, tur jau ir šis kontakts, un koncerts paliek ar pavisam citu pievienoto vērtību. Tie, kas ir bijuši meistarklasēs, viņi jau saprotas, dzied līdzi. Meistarklases ne tikai izglīto skolniekus, bet arī pedagogi nāk uz meistarklasēm, ko mēs taisām, bet arī koncerta publikai tas IQ paliek augstāks.
Indriķis Veitners: Šeit ir vēl viena lieta, ko es aizmirsu piebilst. Viena lieta ir pasniedzēji, kas ir saistīti ar kādu no skolām, tas ir Erasmus. Ir vesela rinda pasniedzēju, kas nav saistīti ar skolām, kur nevar šo Erasmus izmantot, kas ir brīvprātīgi spēlētāji. Ar tiem gan ir milzīga problēma, kādā veidā apmaksāt, un man vienmēr ļoti ir uzrunājis un licies jocīgi, kāpēc šie lielie džeza mākslinieki, kas brauc pie mums, kāpēc nav tā sistēma, ko mēs Amerikā redzējām – viņš paliek dienu ilgāk un darbojās ar studentiem vietējā augstskolā. Tas ir kā papildu bonuss. Tā ir tāda kā sistēma Amerikā un šai lietai gan vajag naudu no malas.
Māris Briežkalns: Tie ir rezidējošie mākslinieki.
Indriķis Veitners: Jā, bet ne tikai. Arī tā, ka viņš atbrauc un viņam ir izdevīgi palikt vēl nedaudz ilgāk, bet toties ir brīnišķīgs pasākums.
Dāvis Jurka: Ja varu šajā brīdī pievienoties ar komentāru, tad, man liekas, ka mēs ar Bobu Minceru pagājušajā gadā šo tradīciju mēģinājām aizsākt arī ar Latvijas Radio bigbendu, lai ir tieši tā, kā Indriķis saka, lai viņi nedaudz parādās un iedod to savu inputu (ieguldījumu no angļu val. – red.) arī tiem studentiem. To viņi parasti arī ar lielāko prieku dara, un īstenībā tas beigās ne tik ļoti ir naudas jautājums, tā ir vienkārši tāda savstarpējā komunikācija un vienošanās ar mākslinieku, un viņi parasti ir ļoti atsaucīgi to darīt.
Anete Ašmane-Vilsone: Tom, un tu jau arī pavasarī aicināji vairākus džeza mūziķus uz Latviju, un arī viņi sniedza ne tikai koncertus dažādās Latvijas pilsētās, bet arī meistarklases jaunajiem mūziķiem.
Tomu Rudzinskis: Jā, kaut kādā ziņā mēs izmēģinājām šo modeli, kur ir meistarklase plus koncerts. Modelis, ko mēģinājām bija tāds, ka ir kaut kādas meistarklases, mums veiksmīgi izdevās sadarbība ar akadēmiju, ar Ventspils mūzikas vidusskolu. Tas, ka ir tās mūzikas izglītības iestādes, tas palīdz noorgnizēt kaut kādu koncerttūri, kaut vai nelielu. Tie cilvēki īstenībā ir priecīgi aizbraukt, satikt cilvēkus, pabūt kopā un paspēlēt kopā.
Indriķis Veitners: Tāpēc, ka tas ir standarts, normālā prakse visur.
Tomu Rudzinskis: Un tādām izglītības iestādēm ir arī budžets. Ir, piemēram, "M/darbnīca", kas ir fantastiska vieta, kur spēlēt, bet budžets viņiem ir tik, cik tas ir.
Anete Ašmane-Vilsone: Tātad, vismaz esam uz pareizā ceļa, kas jāturpina sadarbībā ar mūzikas vidusskolām, [Mūzikas] akadēmiju.
Tomu Rudzinskis: Jā, tas, ko mēs mēģinājām arī pagājušajā gadā, kas man liekas tāda ļoti laba ideja, tad tās mūzikas skolas būtu savā starpā apvienotākas, un varētu piedāvāt ne tikai koncerttūri pa Latvijas pilsētām, bet varētu piedāvāt arī meistarklasess pa Latvijas pilsētām. Kā jau Indriķis teica, mums ir septiņas skolas, tas nozīmē, ka mums sanāk faktiska Latvijas tūre ar meistarklasēm. Ja mēs visi novienojamies, ka gribam šo darīt, tā būtu laba ideja.
Džeza eksports
Inga Saksone: Par konkursa uzdevumu veidot un attīstīt starptautiskos sadarbību un pārstāvēt Latvijas džeza nozari starptautiskās sadarbības organizācijās un projektos, un arī dažādu asociāciju un fondu statūtos tas jau ir iekļauts. Kā zināms Latvijas Mūzikas informācijas centrs arī ar to nodarbojas. Aleksandra, par dalību starptautiskajos gadatirgos un varbūt citās sadarbības iespējās?
Anete Ašmane-Vilsone: Tu vairākus gadus esi to kūrējusi.
Aleksandra Line: Vismaz džeza nozarē, jā. Mūzikas informācijas centrs daudz gadus tika pārstāvēts etniskajos mūzikas gadatirgos, klasiskajos, un džezam šis ir bijis septītais gads. Principā tā ir lieliska iespēja, mēs braucam uz Brēmeni, kur tas katru gadu notiek, pārstāvam visu, kas mūsu valstī notiek džeza nozarē, visus mūziķus, visas organizācijas, visas koncertvietas, izglītības iestādes, visas iespējas kaut kādā veidā veidot kontaktus. Atvedam atpakaļ čupu ar kontaktiem, masu medijiem, vai kaut kādu klubu cilvēkiem, kas interesējas par kaut kādām specifiskākām lietām, piemēram, bigbendiem vai vokālo žanru Latvijā, un nodrošinām kaut kādu apriti. Tas tieši ir nākotes attīstības un sadarbību labā, ka tas notiek katru gadu pēc kārtas.
Anete Ašmane-Vilsone: Kā jum šķiet, kā mums veicas ar šo mūzikas eksportu? Tas ir sadalīts vairākās institūcijās, un katra nozare, katrs žanrs cenšas sevi pa savam eksportēt. Cik zināms, Igaunijā ir vienota mūzikas eksporta aģentūra, kas nedala žanros, kas iet vienoti un strādā kopā. Kā jums šķiet, kāds modelis labāks, un kā sokas mums?
Dāvis Jurka: Man šķiet, ka ļoti trāpīgi tu saki, ka tieši džeza žanrs ir tas, kurš šajā kontekstā nedaudz cieš. Ja, piemēram, skatāmies Skandināvijas praksi, kur ir ļoti tiešs un mērķēts atbalsts, lai savus mūziķus no valsts eksportētu un palīdzētu viņiem braukt un spēlēt citās valstīs. Mūsu gadījumā tas gandrīz nemaz nav iespējams, piemēram, Toms [Rudzinskis], kurš ir aktīvs salīdzinoši maza izmēra ansambļa koncertu organizēšanā, viesu piesaistīšanā, un es domāju, ka tas būtu arī ļoti labs atbalsts nākotnē gan lieliem, gan maziem ansambļiem, lai no valsts tiktu ārā. Tā ir tāda globāla problēma, un, par bigbendu runājot, tās ir pavisam citas izmaksas un citi apmēri, bet arī mazam ansamblim braukt uz Vāciju nospēlēt pāris koncertus, tas kaut ko maksā. Ne vienmēr Džeza klubs, lai cik slavens nebūtu, viņiem nav finansiālas iespējas to apmaksāt. Tas būtu ļoti liels stimuls arī mums pašiem mūziķiem par to finansējumu cīnīties, lai mēs varētu kaut kādā veidā nonākt uz āru. Es pieļauju, ka, ja to deleģētu vienam pārstāvim, kas to visu organizētu, vai tā būtu eksporta aģentūra vai kaut kas cits, iespējams, ka tas būtu labi, es nezinu.
Anete Ašmane-Vilsone: Vai jūsuprāt nav kaut kādi riski, ka vieglāk eksportējamas lietas, piemēram, popmūzika, tad ņemtu virsroku?
Dāvis Jurka: Es neesmu tik drošs, vai popmūziku ir vieglāk eksportēt, man liekas, ka džeza valoda ir universāla valoda, kuru saprot visās valstīs vienādi.
Anete Ašmane-Vilsone: Popmūzikai ir lielāks tirgus.
Dāvis Jurka: Popmūzikai ir lielāks tirgus, bet lielākā daļa popmūziķu uz vietas dzied arī diezgan daudz latviešu valodā, ar latviešu valodas eksportu kaut kur uz ārzemēm mums ir kā ir.
Indriķis Veitners: Ir daudz lielāka konkurence.
Dāvis Jurka: Ir lielāka konkurence, īpaši ar lielajām valstīm, kas strādā uz popmūziku.
Indriķis Veitners: Un tas Latvijas popmūzikas līmenis, manuprāt, mani tūlīt nositīs, bet…
Dāvis Jurka: Ar to mums jābūt uzmanīgiem.
Indriķis Veitners: Runājot par džezu, man šķiet, ka šis varētu būt labs laiks patiešām bīdīt lietas.
Man patlaban ir sajūta, ka mēs piedzīvojam tādu jauku augšupejošu līkni, jo ir tik daudz labu spēlētāju, ir vairākas jaunas paaudzes, kas ir reāli ļoti aktīvas, džezs nāk modē, parādās ar vien vairāk vietas, kur spēlēt. Šī lieta reāli iet plašumā.
Dāvis Jurka: Dažus gadus atpakaļ mēs bijām aizbraukuši uz Berlīnes džeza festivālu, vienkārši kā klausītāji. Tas vidējais publikas vecums, kas bija koncertā, bija salīdzinoši augsts, ļoti uzkrītami bija redzams, ka tur nav jauniešu. Mēs, manuprāt, šobrīd esam labā izejas punktā, jo uz koncertiem nāk gan jaunieši, gan ir darbspējīgā vecumā un ir finansiāli aktīvi. Tā kā, man liekas, ka mums ir visas iespējas.
Indriķis Veitners: Jā, es domāju, ka, protams, ka tās lietas ir cikliskas, bet patlaban mēs esam tādā jauna pieauguma posmā. Kas man šķiet svarīgi, lai jebkurš žanrs attīstītos, tam ir vajadzīga izglītība, jaunā paaudze, ir vajadzīga vieta, kur spēlēt, respektīvi, izpausme un publika. Un, protams, atbalsts. Tās pirmās lietas ir diezgan, lai ietu uz priekšu, pietrūkst tas viens.
Aleksandra Line: Gribētu piebalsot par publiku, par komunikāciju arī ir runa, jo, apmeklējot daudz vietu un runājot ar daudz cilvēkiem, es šobrīd nevēlos aizskart visus džeza mūziķus. Man pretim sēž Toms, kurš ir viens no labiem piemēriem, kā starptautiski darīt lietas un kā par tām komunicēt, bet latviešiem ļoti pietrūkst citiem cilvēkiem stāstīt pienācīgā veidā par labām lietām, ko viņi dara. Mēs esam ļoti maza valsts, un daudzi no latviešu mūziķiem uzskata, ka viņi ļoti labi dara savu lietu, tā arī ir taisnība, un ar to viņi ir malači. Mums ļoti trūkst katra individuāla cilvēka iespējas un arī organizāciju iespējas un vēlmes par tām lietām stāstīt daudz vairāk un plašāk.
Anete Ašmane-Vilsone: Tom, tu noteikti apliecināsi, ka tas ir gana liels darbs arī kā mūziķim atvēlēt tam laiku.
Toms Rudzinskis: Vispirms gribēju pateikt paldies jums, Latvijas Radio, ka veidojat šādus raidījumus, jo bez tā to publiku un iepazīstināt klausītājus ar šāda veida mūziku būtu ļoti sarežģīti. Protams, ir sociālie tīkli un viss pārējais, bet katram ir savs kanāls, savi sekotāji. Milzīgs paldies jums, ka vispār stāstāt par džeza mūziku, mēs to ļoti novērtējam. Tas ir liels darbs, un tas prasa kaut kādas laika investīcijas, bet mēs esam laikmetā, ka šis ir lētāk nekā jebkad. Ja pirms 20 gadiem mums būtu jāpērk radio, televīzijas reklāmas vai jāiespiež afišas, kas īstenībā joprojām strādā, bet lielās līnijās ļoti daudz kas ir lēti un bez maksas. Tā ir laika investīcija un kaut kāda plānošana, laicīga promotēšana, ko ar mainīgām sekmēm mēģinu darīt. Es domāju, ka iespējas ir un arī tādā starptautiskā tirgū ir iespējas reklamēties un komunicēt. Latviešiem ar to ir varbūt sarežģīti, bet domāju, ka ir jātiek pāri, lai patiešām cilvēki uzzinātu par to mūziku.
Indriķis Veitners: Te ir tas, kur rodas zināms disbalanss, no vienas puses, ir tā masa, kas varētu realizēties, pietrūkst tā kanāla, tā atbalsta. Ja runā par kaut kādām industrijām, tad te jau tā lieta ir, tam tā ir domāta.
Anete Ašmane-Vilsone: Ja vēl paliekam pie starptautiskā līmeņa, tad šķiet, ka galvenais notikums, kur Latvija savu džezu prezentē kopš 2016. gada, ir "Jazzhead". Runājot ar Mūzikas informācijas centra vadītāju Egīlu Šēferu, sapratu, ka viņam ir apņēmība turpināt ik gadu braukt uz šo gadatirgu, forumu. Laba ziņa ir, ka 2027. gadā "Jazzhead" fokusā būs tieši Baltijas valstis, kas nozīmē vairākas uzstāšanās mūsu mūziķiem un lielāku interesi. Kā jums šķiet, kā līdz šim ir veicies ar šo pārstāvniecību starptautiski?
Dāvis Jurka: Diemžēl no Baltijas valstīm tikai igauņi ir spēlējuši showcase [pasākumi jaunu talantu parādīšanai un atklāšanai – red.], Aleksandra var mani palabot.
Aleksandra Line: Tā ir taisnība, bet mēs jau runājam par visu pārstāvniecību kopumā, showcase ir viena no būtiskām sastāvdaļām.
Dāvis Jurka: Protams, es to arī kā daļiņu gribēju pārcilāt, tāpēc, ka tā arī ir tāda liela daļa no "Jazzhead" notikuma.
Inga Saksone: Varbūt vajag paskaidrot kāpēc.
Dāvis Jurka: Tāpēc, ka tā ir diezgan laba platforma, tā tiek labi organizēta, kvalitatīvi filmēta, labi apskaņota un tam ir pietiekami liels klausītāju skaits, līdz ar to, attiecīgais ansamblis, kas tur uzstājās, nonāk reklāmās, visos uzskates materiālos. Tā ir lieta, kas līdz ar 2027. gadu varētu tikt lauzta. Toms pieteicās droši vien arī šogad?
Toms Rudzinskis: Es neesmu pieteicies, nē. Tas mazliet arī dārgi sanāk, aizlidināt, noorganizēt, samaksāt mūziķiem.
Aleksandra Line: Vēl viena lieta, ka tur bez menedžmenta arī nav ko darīt, jo viena lieta ir tur nospēlēt, skaisti nofilmēt un apskaņot, otra lieta ir kaut ko dabūt sev.
Toms Rudzinskis: Par igauņiem runājot, viņi laikam arī ir vienīgi, kas uztaisīja to reklāmas disku.
Dāvis Jurka: Tas maksā diezgan lielu naudu, tas tiešām reāli ir naudas jautājums.
Aleksandra Line: Par reklāmas disku mēs runājam par to, ko arī mēs te Latvijā septiņus gadus darījām jeb izlase ar pēdējā gada laikā iznākušajiem džeza skaņdarbiem. Tikai tas, ko izdarīja igauņi, viņi ir arī nopirkuši iespēju pielikt to disku klāt katram no pasākuma dalībniekiem, kas ir vairāki tūkstoši cilvēku.
Inga Saksone: Kam šobrīd pietiek naudas šajā gadatirgū?
Aleksandra Line: Stendam. Līdz šim gadam mēs tikām pārstāvēti ar stendu, ar diviem vai trim cilvēkiem, kas pārstāv Latvijas džezu, kas atbildēja uz jautājumiem, meklēja katram no Latvijas džeza scēnas pārstāvim attiecīgus kontaktpunktus. Līdz šim gadam, bet izņemot šo gadu, naudas pietika arī džeza izlases veidošanai, šogad pietrūka naudas fiziskam diskam. [..]
Anete Ašmane-Vilsone: Vai labākam eksportam un starptautiskai pārstāvniecībai mums šobrīd pietrūkst tikai finansiālu līdzekļu? Vai mums pašiem vēl kas iekšienē jāsakārto, lai mēs vēl labāk parādītos uz āru?
Dāvis Jurka: Tāpēc dzima šī jaunā asociācija un mēs ļoti, ļoti lēnām, bet kārtīgi savest tos pamatus kārtībā. Tajā pašā laikā visi radīšanas biedri arī runā ar visiem mūziķiem, arī ar visiem klātesošajiem esam runājuši par tādu notikumu. Drīzumā ir plāns aicināt biedrus, lai asociācija varētu darboties un arī kaut kādā ziņā ar savu iesaisti par to vēstīt, runāt un palīdzēt piesaistīt finansējumu, tā, lai mēs uz āru varētu nedaudz veiksmīgāk un vieglāk parādīties.
Anete Ašmane-Vilsone: Te mazliet atgādināšu, ka Latvijas Džeza asociācija tika dibināta šogad, 29. jūnijā, un to kopā ar Dāvi Jurku dibināja Ance Jirgena, Kārlis Vanags, Mareks Ameriks un Mārtiņš Saulespurēns. Bet, Dāvi, starptautiskā pārstāvniecība noteikti nav vienīgais mērķis, kāpēc džeza asociācijai būt?
Dāvis Jurka: Jā, absolūti, mums ir ļoti svarīgi uzturēt savu iekšējo mikroklimatu un aktualitāti nozarē, lai rakstu atbalstu kultūrvietām, festivāliem un citiem notikumiem. Man liekas, ka ir pienācis tas pēdējais brīdis, kad, kā Indriķis teica, mēs esam tik maz, mums būtu jābeidz pa kaktiem vienam ar otru rīvēties, bet vienkārši nākt kopā un mēģināt darīt labas lietas mūsu visu labā. Tā ir arī tāda ideoloģiska rakstura lieta, kas mums nedaudz pietrūkst, varbūt, latviešiem kā tādiem, kuri ir pieraduši dzīvot viensētās un katrs pats uztraukties par sevi. Man liekas, ka ir jānāk kopā, jādomā, kā lietas darīt labāk, pie kā iet, kā runāt, cik daudz naudas vajag kam.
Anete Ašmane-Vilsone: Skatoties uz kaimiņu valstīm, pieredzes ir dažādas. Igaunija ir veiksmes gadījums, viņi arī džeza asociācijas biedriem veido koncertus un viņiem tiešām, vismaz no malas skatoties, ir sasniegts tas kopības līmenis, ka viņi apzinās, ka kopīgi var iet uz lielākiem mērķiem un tos sasniegt. Lietuvā šķiet, tā situācija arī nav nemaz tik laba.
Dāvis Jurka: Jā, esam arī papētījuši tās atšķirības, kas mums ir saistībā ar valsts struktūru, un Igaunijā nav tādas kapitālsabiedrības kā "Latvijas koncerti", kuras paspārnē esam arī mēs ar Latvijas Radio bigbendu.
Anete Ašmane-Vilsone: Bet tur ir koncertzāļu apvienība, kas ir nedaudz līdzīga.
Dāvis Jurka: Jā, viņa funkcionē nedaudz līdzīgi, bet līdz ar to džeza asociācijai ir nedaudz arī mērķis organizēt koncertus, kas absolūti nav mūsu ideja par to, kas tas varētu būt. [..] Mūsu modeļi ir nedaudz atšķirīgi, tāpēc šobrīd esam ieņēmuši tādu domu, ka tas būs nedaudz citādāk, vairāk ar to vienojošo formu. Kā redzam arī Latvijas profesionālo kolektīvu asociācija ir nesen ir nodibināta, mūs ir sadzirdējuši un tam ir baigā nozīme. Tam ir nozīme, vai Māris, piemēram, iet viens pats uz ministriju runāt par kādu papildu finansējumu, vai iet visa nozare un runā par konkrētām lietām, par festivāliem. Mēs visi sakām, ka kaut ko vajag, tad tā balss ir skaļāka.
Anete Ašmane-Vilsone: Tom, šo dzirdot, kā tu saredzi savas iespējas vai bonusus, piemēram, kā jau esošs aktīvs mūziķis iestāties asociācijā?
Toms Rudzinskis: Mums laikam vēl jāpārrunā detaļās, kā tas strādās realitāte. Piemēram, veiksmes stāsts Igaunija, kas man patīk, jo viņi to ir veidojuši tiešām kā tādu demokrātisku organizāciju, kur visi ir ieinteresēti iesaistīties. Viņiem ir vēlēšanas ik pa diviem gadiem, jebkurš var tikts ievēlēts. Tā ir kā komūna un kopiena. Ir bijuši kaut kādi centieni [Latvijā], kur visi nav tikuši iesaistīti, un ka gribētos piedalīties un reklamēt to organizāciju. Ja to var veidot kā kopīgu projektu, tad es domāju, ka tas būtu ļoti skaisti.
Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu redzi, kā tev džeza asociācija varētu palīdzēt kā mūziķim?
Toms Rudzinskis: Finansējuma nekad nav par daudz, sūtiet manā virzienā, es zināšu, ko ar to iesākt. Ja tas notiek, tad par to es, protams, priecātos, un tas atsauktos loģiski arī uz to kopējo skatu un ainu, kas attiecas uz koncertu daudzumu, kvalitāti, uz tām pašām meistarklasēm, albumu izdošanu, un citiem projektiem, ko varētu vieglāk realizēt. Tas pats ar mūzikas eksportu, iespējām dabūt līdzekļu "Jazzhead", tad kāds var aizbraukt un nospēlēt tajā showcase. Es domāju, ka tur būtu ļoti daudz laba.
Dāvis Jurka: Tu pirms tam pieminēji par izglītību. Mums jau tam bija iestrādes, mums joprojām funkcionē tāds neformāls Latvijas džeza skolu pārstāvju čats, kurš ik pa laikam tiek iedarbināts un diezgan labi strādā, jo visi vienojās par lietām. Šāda virsorganizācija vienkārši ļauj to padarīt vieglāku. Otra lieta, ko redzu, kas šobrīd nenotiek, jo tas ir uz individuālām lietām uzlikts, tāda lieta kā Latvijas džeza realbooks [džeza standartu jeb populārāko melodiju un akordu apkopojums – red.], par ko daudz esmu runājis. Igauņiem ir kādi četri vai pieci, mums nav neviena. [..]
Aleksandra Line:
Man gan šķiet, ka arī pašlaik lielākā daļa Latvijas džeza mūziķi un citi skatuves dalībnieki nestādās priekšā, ka tāda asociācija ir dibināta. Daudzi to no šī raidījuma uzzinās.
Dāvis Jurka: Mēs arī nekādu informāciju neesam publiski palaiduši, tāpēc es neko vairāk nekomentēju, jo mums ir jāizdara savi mājasdarbi, lai tas nebūtu tā vienkārši, ka mēs sakām, ka baigi kaut ko darīsim, bet lēnā garā izdomāsim, kad būs pienācis tas pareizais brīdis. [..]
Indriķis Veitners: Šeit ir tā lieta, ko teica Toms, šai organizācijai ir jābūt ļoti demokrātiskai, tai jāapvieno pēc iespējas vairums, citādāk tas būs vienkārši kārtējais bēdu stāsts.
Dāvis Jurka: Pilnīgi piekrītu, tas bija arī viens no tiem apsvērumiem, kāpēc par to ar Kārli Vanagu sākām domāt un runāt, jo tas pirmais karognesējs jebkuras asociācijas ietvaros ir cilvēks, kurš iet un saka, ka mums vajag naudu. Mēs izdomājām, ka tā kā esam Latvijas Radio bigbenda vadība un mums ir savs finansējums, sava dzīve, un apvienojam lielāko kolektīvu valstī, tad ar šādu domu varētu to karogu nest un nekliegt tik daudz par naudu, bet parādīt, ka ne jau mēs ejam un gribam sev kaut ko savākt, nē, drīzāk demokrātija, komūna, nozares apvienošana un balss stiprināšana.
Inga Saksone: Par finansēm runājot, 20 tūkstoši no Kultūras ministrijas džezam ir iezīmēti, jo, piemēram, līdzdarbības līgumā ar Mūzikas informācijas centru tur ir runa par mūzikas starptautisko atpazīstamību, tur nav konkrētu žanru. Tā ir Mūzikas informācijas centra labā griba, ka tur ir arī džezs, bet tur var būt jebkas cits starptautiski pārstāvēts. Piemēram, Valsts kultūrkapitālfondā, Indriķi, tev nāks asociācija ar desmit projektiem vai nāks desmit mūziķi atsevišķi – kā vienkāršāk piešķirt naudu?
Indriķis Veitners: Diezgan apšaubu, vai iedos visiem desmit, protams. Tas ir jautājums par finansēm, protams, bet domāju, ka šāda pārstāvniecība nav stāsts par kultūrkapitālu, tas ir stāsts daudz augstākos līmeņos. Kultūrkapitāla uzdevums tomēr ir atbalstīt arī daudzas neatkarīgas lietas, šis jau ir tāds sistēmisks jautājums, un te ir runa par žanra pārstāvniecību. Žanrs ir acīmredzami pāraudzis kaut kādas marginālās izpausmes, tas ir palicis diezgan apjomīgs. Ir pēdējais laiks kā tādu arī viņu pieņemt, tas prasa savu vietu.
Inga Saksone: Tālāk starptautiski, kur ir iespējams tālāk iestāties, kaut kur vēl Eiropas džeza asociācijā?
Dāvis Jurka: Māris ir festivālu "European Jazz network" biedrs.
Māris Briežkalns: Mēs esam vienīgie no Latvijas.
Dāvis Jurka: Mēs šogad arī esam, Ance [Jirgena] bija mūs pārstāvēt.
Māris Briežkalns: Bet oficiāli kā biedrs es esmu vienīgais.
Inga Saksone: Iespējas, priekšrocības?
Māris Briežkalns: Iespējas ir ļoti lielas, tur nav mūziķi, kas brauc uz "Jazzhead", kur visi grib sevi pārdot, bet tur brauc visi profesionāļi, brauc producenti. Tas, ko mēs te nepieminējām, ir, ka, protams, nauda ir laba lieta, bet nauda nav galvenais. Galvenais ir menedžments, kas piesaista naudu, cilvēki, tas ir galvenais. Ja skatāmies uz kapitālfondu, tad tam ir tā problēma skatīt lietas perspektīvā. Ja tu pazaudē finansējumu, tu pazaudē menedžmentu. [..]
Mums ir jāveido cilvēki, kas rūpējās par mūziķiem, mēs varam sanākt kopā un teikt, ka mums vajag naudu, tas nedarbojās, tas nav profesionāli. [..]
Dāvis Jurka: Es varu pievienoties Mārim, tā stratēģiskā domāšana par plāniem mums kaut kā nevedas, es nezinu, pie kāda astrologa mums jādodas un kur jāzīlē. Es domāju, ka mums visiem vajadzētu padomāt, kā mēs to varētu mainīt. Stratēģiska plānošana, kā arī Toms teica, tas attiecas, sākot no pašas mazākās lietas, saplānot mārketinga plānu katram koncertam, tik pat lielā mērā attiecās uz visām lielajām lietām.
Aleksandra Line: Vai asociācijai ir kaut kāds tuvāko gadu plāns?
Dāvis Jurka: Plāns ir, bet es par to pagaidām nerunāšu. Tad, kad būsim sakārtojuši visas pamatlietas un nāksim publiski ar kaut kādu ziņojumu, tad arī par to runāsim.
Anete Ašmane-Vilsone: Viena no idejām, kas izskan dažādās sarunu kompānijās jau vairākus gadus, ir, ka varbūt džezam vajag savu atsevišķu balvu, jo pagaidām ar vairāk vai mazāk nominācijām to apskata "Lielā Mūzikas gada balva", bet Indriķi, šķiet, ka tu esi liels entuziasts tam, ka ir nepieciešama sava balva.
Indriķis Veitners: Nē, kāpēc entuziasts? Bet man šķiet, ka tas gan jau sen ir nobriedis, jo tās pāris Lielās Mūzikas balvas, tur skaidri redzams, ka tas formāts ir savādāks. Džezs tur īsti neietilpst, bet žanrs ir liels, un tāda balva ir visur. Jautājums ir, kas viņu piešķir? Un pēc kādiem kritērijiem, bet, man šķiet, ka ir pareizi, ka viņu nejauc kopā ar citiem žanriem.
Māris Briežkalns: Tas, man šķiet, ir ļoti sarežģīts jautājums, jo mūzika nav sports, kurš pirmais aizskrien. Mēs esam vairāk nekā divdesmit gadus šim jautājumam izgājuši cauri "Riga Jazz stage" konkursam, kur žūrija ir starptautiska. Vienalga, skatāmies, ka katram ir savs skatījums. Tas, ka tie 12 cilvēki izveido to vienu, tas vienmēr ir loģiski un labi, bet vienalga tas ir sarežģīts jautājums, kas būs žūrijā un kas ir kritēriji. [..]
Indriķis Veitners: Ir bijušas dažādas domās, piemēram, kritiķu apskats par visiem ierakstiem. Mūžīgi ir diskusijas arī pēc "Zelta Mikrofona", kāpēc tas un kāpēc ne šis.
Aleksandra Line: Tiesa, mēs ar Indriķi esam runājuši, ka varbūt tādai balvai ir jābūt, tas bija pirms gadiem pieciem sešiem. Tad mēs domājām, ka būtu vērts paņemt vismaz trīs slāņu vērtētājus, kas viena daļa būtu kritiķi, otra daļa klausītāji, trešā daļa būtu mūzikas skolu un augstskolu studenti un mācībspēki.
Tā visa spožā ideja beidzās pie tā, ka Latvija ir tik ļoti maza, tie vērtētāji un eksperti ir maz, tas beigtos ar to, ka dažu gadu laikā mēs visi esam piešķīruši balvas viens otram.
Mums nav jāaizmirst, ka Latvija ir maza valsts, mēs esam malači, mums pietiek darītāju, labu mūziķu, bet ko tu darīsi ar to Latvijas balvu pasaules džeza scēnā, ja tu neko nemaz nemēģināsi darīt.
Indriķis Veitners: Jā un nē. Dānija arī ir maza valsts. Mēs bijām nominēti dāņu džeza balvai, un tur bija vairāk albumu nekā visam "Zelta Mikrofonam" kopā. Tas ir pilnīgi cits apjoms.
Anete Ašmane-Vilsone: Esam runājuši daudz par meistarklasēm, finansējumu, līgumiem un pārstāvniecību, bet šķiet, ka tās divas galvenās lietas, kas sarunā ir izskanējušas vairākkārt, ir finansējums. To mēs šeit paši maz varam ietekmēt, bet savstarpējā sadarbība, kā jums šķiet, kā to veidot, attīstīt, kādi ir tie virzieni, lai mēs visi nevis plēstos, bet nospraustu kaut kādus kopīgus mērķus un ietu uz tiem?
Dāvis Jurka: Manuprāt, laba bija ideja par vienotas kultūrkalendāra kartes veidošanu, kaut kāda forma tam drīz ir jāmeklē, jo ir daudz aktīvu mūziķu, daudz labu, aktīvu ansambļu un tā tālāk.
Bieži vien ir tā, ka viss notiek vienlaicīgi un vienā laikā, un es nezinu, kā ar to cīnīties, kā lai to apiet, lai mēs, pirmkārt, viens otram neņemam nost klausītāju.
Toms Rudzinskis: Asociācija tādā gadījumā noderētu, ja tā plāno koncertus, tad ir viens vienots kalendārs.
Indriķis Veitners: Te der pieminēt aspektu par paaudzēm, tas ir arī paaudžu stāsts, jo es personīgi jūtu, ka tās paaudzes mainās un starp tām paaudzēm sāk veidoties diezgan liela šķirba. Man šķiet, svarīgi, ka nepārtrūkst tā tradīcija, tas turpinājums. Un ir zināms risks, jo jaunā paaudze nāk ar pavisam citu skatu un nemaz nezina, tas turpinājums un pārmantojamība ir diezgan liela lieta.
Aleksandra Line: Es varu papildināt, ka par sadarbību runājot, gan asociācijai tas būtu jāliek kā viens no virsmērķiem, gan vispār.
Es, domāju, ka ir daudzi tādi paši kā es, parakstos uz visu, kas ir godīgs un atklāts. Ja ir atklāta domāšana un runāšana citu priekšā un ja ir godīgums pret sevi un pārējiem, tas ir visu attiecību pamatā.
Māris Briežkalns: Džeza mūzika ir fantastiska valoda, kur mēs varam vienoties sanākt spēlēt kopā, tāpēc ka mums ir vienota valoda. Bet tas, kas mums latviešiem pietrūkst, ir, ka džeza skatuvē cilvēki ne tik daudz sadarbojās, spēlē kopā un ne tik daudz nāk viens uz otra koncertiem, kur mēs patiešām varētu satikties. Varbūt aicinājums būtu arī vecākajai paaudzei nākt uz koncertiem. Runājot par paaudzi, nebūtu slikti, ja viņa būtu turpat, kur tā jaunā paaudze un ka kopā varētu spēlēt un sadarboties.
