Jāzepa Vītola 8. starptautiskais pianistu konkurss Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā turpināsies vēl 10. un 11. oktobrī, kad būs konkursa otrā kārta, bet trešā kārta 13. un 14. oktobrī norisināsies jau Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". Visam konkursam iespējams sekot līdzi arī tiešsaistē.
Kādā secībā dalībniekiem nāksies uzstāties, tas liktenīgu skaņu fonā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē tika noskaidrots 7. oktobra vakarā...
Un tad jau klāt bija ne tikai vētra, bet pēc nemierīgas nakts – arī konkursa pirmā diena. Lai noklausītos pirmās kārtas dalībniekus, žūrijai bija nepieciešamas pat divas dienas, bet Dienasgrāmatas pirmajā laidienā – par to, kas Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notika svētdien, 8. oktobrī. Tur Bahu, Šopēnu un Vītolu visas dienas garumā atskaņoja 13 konkursanti.
Konkursa izpilddirektors Edgars Saksons: Konkurss ir starptautiski atpazīstams
Konkursa rīkotāju telpās sastopam JVLMA asociēto profesoru, sitaminstrumentu klases vadītāju un šī konkursa izpilddirektoru Edgaru Saksonu.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kādi ir šīgada konkursa lielākie izaicinājumi?
Edgars Saksons: Salīdzinot ar Andreja Jurjāna pūšaminstrumentu konkursu 2021. gadā, kas notika pandēmijas apstākļos, šogad jau ir krietni vienkāršāk – lielu starpgadījumu nav, izņemot to, ka vairāki dalībnieki, kas bija pieteikušies un kas jau bija apstiprināti dalībai konkursā, ir atteikušies. Piemēram, meitene no Japānas izvilka otro kārtas numuriņu, bet pēc divām stundām paziņoja, ka ir saslimusi un konkursā diemžēl nevarēs piedalīties. Tie šobrīd ir lielākie izaicinājumi.
Sākotnēji bija paredzēti 26 pirmās kārtas dalībnieki, taču šobrīd apstiprināts, ka piedalīsies 21. Ja paskatāmies no ģeogrāfiskā aspekta, vai šogad ir jūtamas izmaiņas? Ir Malaizija, Japāna un Ķīna… Vai jūtams, ka Krievija nepiedalās?
Jā. Iepriekšējā pianistu konkursā, kas notika 2017. gadā, bija 34 dalībnieki, no kuriem 18 bija no Krievijas un Baltkrievijas. Ja viņi būtu arī šogad, dalībnieku skaits būtu krietni lielāks. Man kā sitaminstrumentālistam grūti komentēt, kā tas ietekmē konkursa līmeni, bet domāju, ka mums ir izdevies piesaistīt lielu daļu Eiropas – ir Čehija, Zviedrija, Somija, Itālija, bija cilvēki no Japānas, ir no Malaizijas un Korejas, Ķīnas: diemžēl daži neatbrauca, taču kopumā rādītāji ir labi. Šis konkurss ir starptautiski atpazīstams.
Jūs rūpējaties par konkursantiem un žūrijas dalībniekiem – lai viņiem ir, kur mēģināt, lai ir silti. Vai bijusi arī iespēja viņiem mazliet tuvāk pastāstīt par pašu Jāzepu Vītolu?
Diāna Zandberga konkursa atklāšanas ceremonijā diezgan krāšņi stāstīja gan par Latvijas Mūzikas akadēmiju, gan par Vītolu, gan arī par šī konkursa vēsturi. Diezgan plašs apraksts ir arī konkursa bukletā un mājaslapā.
Ko jums novēlēt šobrīd, kad lielais maratons vēl tikai priekšā? Priekšā konkursa otrā kārta, un pārbraukšana uz Liepāju arī droši vien ir gana liels izaicinājums.
Parasti jau aizbraukt uz Liepāju nav nekāds lielais izaicinājums. Cerams, ka laika apstākļi uzlabosies un Liepāja finālistus sagaidīs saulaina – kaut vējaina kā parasti, bet vismaz nebūs slapjdraņķa, lai viņiem arī kāds prieks no šīs pilsētas tiktu. Liepāja ir tiešām skaista, un koncertzāle – lieliska. Ļoti ceru, ka organizācijas lietas noritēs veiksmīgi un priecīgi būs gan finālisti, gan laureāti, būs apmierināta žūrija un visi būs paēduši. (smejas) Pianistiem ir krāšņa dzīve – tik vien, ka viņi vieni vienmēr uz tās skatuves – retu reizi tas orķestris aizmugurē apsēžas… Tad nu tāpēc ir šī trešā kārta, un seši laimīgie varēs muzicēt kopā ar orķestri. Milzīgs paldies jāsaka mūsu Kultūras ministrijai, kas lieliski sapratusi šī konkursa nozīmi un māksliniecisko kvalitāti, [finansiāli] atbalstot šo konkursu pilnā apjomā. Tāpēc varam parādīt visu labāko gan no organizācijas puses, gan arī no mūziķu puses. Latviju konkursā pārstāv astoņi pianisti, tas ir ļoti labs rādītājs. Viss izskatās gana cerīgi.
Hailongs Žangs: Dalībnieki ir patiesi draudzīgi, bet žūrija – stingra
Kad noskanējis trešais zvans un Jāzepa Vītola 8. starptautiskais pianistu konkurss var sākties, diemžēl jāsecina, ka pašiem pirmajiem konkursantiem nākas uzstāties teju tukšā Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē… Tās vidū – starptautiska žūrija, kuras priekšsēdētājs ir igauņu pianists Ivari Ilja. Vēl žūrijā darbojas somu pianists Niklass Poki (Niklas Pokki), lietuviešu pianists Zbigņevs Ibelgaupts (Zbignevas Ibelgauptas), kā arī divi Latvijas pārstāvji – Juris Žvikovs un Toms Ostrovskis.
Konkursā piedalās arī Toma Ostrovska kādreizējais bakalaura programmas students – ķīniešu pianists Hailongs Žangs (Hailong Zhang). Konkursā viņš piedalās ar otro kārtas numuru.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai esat gandarīts par savu sniegumu?
Hailongs Žangs: Bija lietas, kuras varēju izdarīt labāk, bet bija arī tādas, par kurām esmu laimīgs. Galvenokārt esmu laimīgs, un tagad jau viss atkarīgs no žūrijas un tās dalībnieku muzikālās gaumes.
Konkursa pirmajā kārtā katram pianistam Jāzepa Vītola mūzika bija jāspēlē vismaz 10 minūtes. Vai esat jau iepriekš spēlējis kādu no Vītola kompozīcijām?
Patiesībā šī ir pirmā reize, kad atskaņoju kaut ko no Jāzepa Vītola – tiesa, tad, kad mācījos Latvijā, bakalaura programmas ietvaros spēlēju latviešu mūziku – Jāņa Mediņa "Dainas" un Jāņa Ivanova Čellkoncertu, kura melodijas patiešām iemīlēju.
Bet Vītolu nudien iepazinu pirmo reizi, un viņa skaņdarbu skaistās melodijas mani pārsteidza!
Šis tiešām ir starptautisks konkurss ar ļoti plašu dalībnieku pulku, un man ir iespēja atkal atgriezties Latvijā un satikt draugus. Dalībnieki ir patiesi draudzīgi, bet žūrija – stingra.
Tas, par ko biju pārsteigts – ka šis ir tikai 8. Vītola vārdā nosauktais pianistu konkurss. Tas ir lieliski, ka par spīti visām grūtībām, tostarp aizvadītajai pandēmijai, organizatori turpina to rīkot!
Esmu viņiem pateicīgs. Tas, ka esmu varējis – arī īpaši vēlās vakara stundās – vingrināties turpat, kur reiz dzīvoja un komponēja Jāzeps Vītols, ir ļoti iedvesmojoši.
Domāju, ka noteikti arī turpmāk paturēšu savā repertuārā konkursa vajadzībām apgūtās Vītola kompozīcijas un apgūšu vēl arī citas. Tas, protams, prasīs kādu laiku, bet noteikti būs tā vērts. Paldies konkursam par iespēju iepazīt Vītola mūziku! Mani iedvesmo tajā paustās idejas un veids, kādā Vītols tās izklāstījis.
Marija Virki: Konkurss ir lieliska iespēja iegūt vērtīgu pieredzi
Jaunāko konkursa dalībnieku pulkā ir arī mūsu pašu Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmā kursa studente Marija Virki.
Marija Virki: Pat ja netikšu otrajā vai trešajā kārtā, šī ir lieliska iespēja spēlēt kopā ar izciliem pianistiem no dažādām valstīm – klausīties viņu spēli un iegūt vērtīgu pieredzi.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Mediņskolā jūsu skolotāja bija Gunta Bože. Viņa arī bija atnākusi just jums līdzi. Ko skolotāja teica pēc jūsu uzstāšanās?
Mana skolotāja vienmēr cenšas pateikt kādus labus vārdus pēc priekšnesuma – viņa negrib teikt neko, kas sarūgtinātu, vairāk runā tieši par labajiem momentiem:
Gunta Bože teica, ka esmu izturējusi labi, tā ir laba pieredze. Varbūt kādi tempi bija lielāki, kas nav vajadzīgs, bet viss tika izdarīts, un tas priecē.
Cik ilga ir jūsu visu triju konkursa kārtu programma?
Pirmajā kārtā jānospēlē 30 minūšu programma, otrajā kārtā – ap 50 minūšu programma, bet trešajā kārta jānospēlē klavierkoncerts, kas arī ilgst apmēram pusstundu. Tā ka aptuveni divas pilnas stundas – tāds ir konkursa repertuārs.
Ko darīsiet rīt? Slīpēsiet savu otrās kārtas programmu vai nāksiet klausīties kolēģus?
Lai gan cerība tikt otrajā kārtā nav tik liela, tāpat gatavošos un arī klausīšos turpinājumu pirmajai kārtai. Viss būs kopā.
Aleksandrs Kalējs: Mēģināju darīt tā, kā parasti konkursos nedara
Konkursa dalībnieku vidū ir arī mūsu Aleksandrs Kalējs. Šķiet, ka viņš ir vienīgais šī konkursa dalībnieks, kuram paralēli startam Vītola konkursā šonedēļ ieplānots koncerts Mazajā ģildē un arī mākslas muzejā "Rīgas birža"...
Savai pirmās kārtas programmai bijāt izvēlējies pavisam netipisku sakārtojumu: etīdes, Bahs, un tad – Vītola Variācijas par tautasdziesmas "Ej, saulīte, drīz pie Dieva". Kāpēc?
Aleksandrs Kalējs: Uzskatu, ka ikkatrai programmai, neatkarīgi no tā, vai tas ir konkurss, koncertprogramma vai kāds cits formāts, jāmēģina jau pašā pirmsākumā atrast galvenā ideja. Pat šāda konkursa formātā, kur jāspēlē gan kāda no Baha 48 prelūdijām un fūgām, gan kāda no Šopēna etīdēm, skaņdarbos jāmēģina atrast kas vienojošs. Jā, uz "oh!" un "ah!" negribējās pabeigt. Īstenībā Šopēna dominora etīde, ar ko es sāku, ar tādu brāzmainu dvesmu… Mēģināju meklēt arī tādus ceļus un darīt tā, kā parasti konkursos nedara. Mazliet varētu atšķirties arī mana konkursu pieredze salīdzinājumā ar dažiem maniem kolēģiem: veselības problēmu dēļ man sanāca pārtraukums, un [tagad] izmantoju iespēju nospēlēt kādu savu ideju – tīri tādu konkursa variantu.
Kāds būs jūsu lielākais ieguvums no Vītola konkursa, neatkarīgi no tā, vai jūs piedalīsieties tikai pirmajā kārtā, vai arī otrajā un trešajā?
Pirmkārt, tā ir latviešu mūzika, šajā gadījumā – Jāzeps Vītols.
Ja paskatāmies uz mūsu Latvijas koncertzāļu repertuāru, parasti izskan viņa "Viļņu dziesma", varbūt vēl kāda maza miniatūra, bet dažādības noteikti pietrūkst. Šāds konkurss ir lieliska iespēja!
Starp citu, otrajā kārtā obligātā "Prelūdija" ir ļoti laba izvēle, tā ir ļoti neparasta. Tajā ir kaut kas skrjabinisks, un nu jau vairāk nekā divdesmit cilvēkiem tā būs repertuārā! Tā ka šis ieguvums ir gan man personīgi, gan visai Latvijai, ka mūsu mūzika tiek popularizēta. Jo šajā konkursā ir pianisti no visas pasaules – esmu ļoti priecīgs, ka mums ir šāds pasākums.
No 21 dalībnieka, kas beigu beigās startē konkursa pirmajā kārtā, astoņi ir no Latvijas. Kas jūs vairāk esat – konkurenti, kolēģi, draugi, domubiedri?
Kad atminos vakardienas izlozi, kad satikāmies... (pasmaida) Piegāju pie dažiem mūsu latviešu pianistiem. Kaut arī vecuma ziņā atšķirība mums ir tikai daži gadi, mēs taču nepazīstam viens otru! Tas nozīmē – vai nu mūsu mazajā tautā ir tik ļoti daudz pianistu, vai arī mēs pārāk maz viens ar otru ikdienā runājam. (smejas) Tā ka konkursa laikā ļoti labprāt klausīšos arī citus savus kolēģus.
Artūrs Cingujevs: Tieši personība ir tā, kas aizrauj klausītājus
Brīdī, kad 11 konkursa dalībnieki jau nospēlējuši un palēnām tuvojas konkursa pirmās dienas noslēgums, uz sarunu aicināts Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras vadītājs Artūrs Cingujevs.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Ja palasām konkursantu biogrāfijas, redzam, ka viņi ir tik dažādi – viens spēlē intensīvi jau no triju gadu vecuma, cits klavierspēlei nopietni pievērsies tikai 14 gadu vecumā, cits uzstājies jau Vigmora zālē, kamēr vēl kāds cits galvenokārt uzstājies tikai mācību procesa ietvaros.
Artūrs Cingujevs: Katrs pianists ir atšķirīgs, bet ļoti iepriecina kopējais līmenis – tas ir tiešām ļoti augsts, jo katrs no viņiem ir profesionālis. Protams, kā jau konkursā, ir veiksmīgākas un mazāk veiksmīgas dienas. Šeit mēs arī varam runāt par to, cik lielas ir izpildītāju personības, jo
tieši personība ir tā, kas aizrauj klausītājus. Jo tas, ka ikkatrs no viņiem ir profesionālis – tas ir pilnīgi neapšaubāmi! Tā ka žūrijai priekšā ir ļoti grūts darbs – izvērtēt viņu māksliniecisko lidojumu.
Pirksti ņirb, viss it kā tiek atskaņots… Taču ir priekšnesumi, kuru laikā interese mazliet atslābst, bet ir priekšnesumi, kurus intensīvi klausāmies no pirmās līdz pēdējai notij. Kā ir ar harismu?
Viena lieta ir aplausi – šodien vienam no dalībniekiem dzirdējām aktīvākus aplausus, tas būtu novērtējums no publikas puses.
Kad žūrija vērtē, tas ir liels un interesants jautājums, ko tieši tā vērtē – profesionalitāti vai kādas gaumes lietas, kas katram no interpretiem ir atšķirīgas, vai tieši šīs individuālās harismas lietas, kad uz profesionalitātes rēķina dažreiz var paslīdēt kāja, bet aizraujamies tieši ar radošo pusi.
Tas ir ļoti, ļoti grūts jautājums, ko tieši mēs vērtējam. Līdz ar to jāatrod līdzsvars starp profesionalitāti un jaunā mākslinieka personību, viņa harismu – kā viņš māk aizraut, pirmkārt, jau sevi un tad klausītāju, jo es domāju, ka tas vienmēr ir jūtams – cik ļoti mākslinieks pats ir aizrāvies ar mūziku. Daži vairāk ir aizrāvušies ar sevi, daži – ar mūziku. Šim jautājumam ir vairākas šķautnes.
Cik, jūsuprāt, gudri konkursa dalībnieki ir sakārtojuši programmu? Daži savas žilbinošās etīdes bija atstājuši kā pēdējos numurus, daži ar tām sāka. Cik tas ir svarīgi – gluži kā maratonistiem sagrupēt spēkus?
Domāju, katrs no šiem punktiem ne tikai konkursā, bet vispār uz koncertskatuves ir ļoti būtisks. Programmas izvēle, arī programmas organizēšana – kurš darbs aiz kura seko – ir ļoti, ļoti būtisks jautājums. Protams, ir klasiskākas pieejas, kad sākam ar baroku, turpinām ar klasiku un tad nonākam līdz romantismam. Ejam pa laikmetiem. Viena no klasiskām pieejām ir arī tonālais plāns. Mūsdienās var visādi, bet jautājums ir, cik tas ir pamatoti – vai priekšnesums veido kopīgu priekšstatu par mākslinieku. Parasti programma tiek veidota ar sākumu, attīstību un noslēgumu – tādā diezgan klasiskā formā. Tā dara visi. Un tad ir cits jautājums – vai mākslinieks jau nesāk ar piedevām… Tā ka programmas secības izvēle ir ļoti, ļoti būtiska kopējā priekšstata veidošanā.
Klausoties vienu no konkursantiem spēlējam Jāzepa Vītola skaņdarbu, pievērsu uzmanību, ka nejauši es pats sāku skatīties uz komponista portretu un tieši padomāju, kāds būtu viņa viedoklis par šādu interpretāciju.
Domāju, ka studentiem, kuri šeit ir mācījušies, tā ir papildu atbildība.
Vai starp vienpadsmit pianistiem, kuri jau nospēlējuši, jums jau iezīmējies savs favorīts?
Ir viens mākslinieks, kuru izsauca uz skatuves divas reizes, un tas bija absolūti pelnīti. Ļoti labi saprotu, kas ir konkurss un kā konkursants uz skatuves jūtas. Tā ir papildu atbildība un stress. Bet vienlaikus arī domāju, cik tomēr svarīga ir mākslinieka personība! Un tur ir jautājums – vai viņa talants ir dabas dots, vai tas ir iegūts [darbā]. Man kā māksliniekam un arī klausītājam, kurš sēž zālē, tas ir pats galvenais jautājums. Bet jaunajiem pianistiem varu novēlēt nebaidīties riskēt. Jo konkurss ir konkurss, bet klausītājam ļoti gribas baudīt dzīvās emocijas un spilgtu priekšnesumu – tādas lietas pa īstam. Tāpēc pēc iespējas vajag abstrahēties no apziņas, ka šis ir konkurss.
Rūdolfs Vanks: Vinnētāji ir pianisti, kuriem piemīt dažādība
Visas konkursa pirmās dienas garumā 13 dalībnieku sniegumam sekojis līdzi pianists Rūdolfs Vanks.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kādi ir pirmie iespaidi – pārsteigums, izbrīns, iedvesma?
Rūdolfs Vanks: Gan – gan. Man šķiet, tas ir skaistākais mākslā, ka vienmēr ir abas puses, un arī vinnētāji ir tie, kuriem piemīt abas puses – gan dinamiski, gan virtuozi. Iespaidi kopumā ir pozitīvi, ir arī pāris jautājumu, bet kopumā – ļoti interesanti. Man galvenais prieks ir par to, ka dzirdam Vītola mūziku vienkopus tik dažādos izpildījumos, un daži no izpildījumiem mani burtiski pacēla uz viļņa! Tā ir mūzika, kas prasa jau nopietnu, gatavu pianistisko tehniku. Tā ir arī polifoni ļoti piesātināta.
Bet par ko es šodien pārliecinājos – cik tomēr Vītola mūzika ir fantastiski eleganta... To klausoties, man brīžiem "salikās" gan Šūmanis, gan Debisī, bet daži skaņdarbi bija burtiski atklājums – piemēram, "Mēnessgaisma pie jūras". Un "Valsis-kaprīze" ne par mata tiesu nav sliktāks par jebkādu Lista transcendentālo etīdi, jautājums ir – kā to nospēlē.
Un bija viens pianists, par ko mēs vēl runāsim, kurš pacēla šo skaņdarbu kā dienas naglu. Tā ka vinnētāji ir tie pianisti, kuriem piemīt dažādība, tie, kuri māk veidot dažādas piano dinamikas. Tie paņem manu sirdi.
Pirmais prieks bija par lietuviešu un poļu pianistu Edvinu Švaikovski – viņš ir jau nopietns, pieaudzis pianists, kurš negāja ar tipiski virtuozo piegājienu. Ārkārtīgi pārliecināja viņa Vītola skaņdarba lasījums. Ļoti interesanta bija viņa atskaņotā [Baha] fūga, Šopēna arpēdžiju etīde – vienkārši izsmalcināta. Arī lietuviešu pianists Mants Šerņus ir ļoti gudrs mūziķis, tas man arī bija viens no šodienas varoņiem, īpaši dažas Vītola latviešu tautasdziesmu apdares bija ļoti izsmalcinātas. Šis pianists, man liekas, ir arī ļoti liels formas meistars, jo ne daudzi no šodienas pianistiem mēģināja šos Vītola ciklus apvienot uz vienas elpas.
Tā ir māka – "neizsprāgt" uzreiz, bet izveidot formas līkni.
Jo Vītolam tomēr ir izcila izglītība, viņš ir mūsu lielais akadēmiķis, kurš visiem mūsu komponistiem mācīja formu, ko viņš pats savos darbos ir ļoti skaidri veidojis. Bet nu pats galvenais mans varonis šodien bija ukraiņu pianists Mikita Burzanica – viņš bija stāvu augstāk par visiem pārējiem, un šobrīd viņš man ir jau atsevišķā plauktiņā… Tur bija pilnīgi cita attieksme!
Pirmkārt, jau tas, ka šim pianistam ir apbrīnojama spēja kontrolēt esspresivo dažādos līmeņus burtiski pirmajās visās pirkstu falangās. Vispārsteidzošākais bija, pirmkārt, viņa spēlētā Šopēna "Revolucionārā etīde". Kas mani visvairāk uzrunāja, ka šī etīde pamatā tika spēlēta piano, un atbilde ir šāda: jo mēs vairāk sevi dinamiski noturam, jo visvairāk iegūstam. Un, protams, "Valsis-kaprīze", kas bija vienkārši spoži – tas bija spoži! Šajos brīžos mani pārņem sajūta, ka mūsu mūzika nav ne par mata tiesu sliktāka par kādu Lista salonskaņdarbu – gan saturiski, gan spoži, gan formas ziņā pārdomāti. Pilns spektrs bija arī viņa spēlētajai Rahmaņinova "Etīdei-gleznai" – no pianissimo līdz stīgas plīšanas momentam, bet tas bija līdz kaulam saturīgi. Protams, arī divi beidzamie pianisti ir pieminēšanas vērti – piemēram, Malaizijas pārstāvis Julians Čans. Man ir interesanti klausīties, kā citzemju pianisti redz mūsu mūziku. Ir lietas, kuras sakrīt, un ir kaut kas, ko viņi redz savādāk. Un tad es domāju – hm, kāpēc man to ir grūti pieņemt? Un nospriežu – kāpēc gan nē? Var arī tā.
Julians Čans spēlēja Vītola Variācijas par tēmu "Ej, saulīte, drīz pie Dieva", ko atskaņoja arī mūsu Aleksandrs Kalējs.
Jā, šīs variācijas esmu spēlējis arī es, tāpēc tekstu zinu ļoti labi un šīs variācijas ļoti mīlu. Man šķiet, tas ir viens no vissaturīgākajiem Vītola darbiem, arī viens no vistraģiskākajiem un arī viens no visnopietnākajiem, bet es negribētu lietot jēdzienu "nopietns" šī vārda konservatīvajā nozīmē. Tās ir dramatiski piesātinātas un līdz kaulam traģiskas. Bet tas ir gluži individuāli – varbūt kādam liksies savādāk. Aleksandra Kalēja spēlē varbūt pietrūka māka uzbūvēt formu šim skaņdarbam. Varbūt vienas variācijas ietvaros man šķita pārāk daudz tempa maiņu. Jā, varbūt ir interesanti un savdabīgi, bet nu – tā vispār ir grūtība ar variāciju formu – izveidot to kā vienu veselumu. Tāpēc man jāuzteic tieši malaiziešu pianists: neskaitot finālu, bija ļoti saturīga arī priekšpēdējā variācija: pirmoreiz mūžā dzirdēju, ka šo 16. Variāciju, kas ir pirms fināla, kāds patiešām godīgi izspēlē, jo tas īstenībā ir neizspēlējami! Vītols to uzrakstījis neizspēlējami... Bet nu – tas bija vareni!
Tikmēr Aleksandra sniegumā man likās ļoti interesants Skrjabins – šī kvintu etīde man šķita kā tieši viņam rakstīta. Malacis!
Pieminēšanas vērts bija arī vācu pianists Tobiass Dītrihs: varbūt kādas teksta neveiksmītes pašā sākumā, bet ļoti labs tonis un kvalitatīva Šopēna etīde. Ir vēl tā lieta, kas raksturīga labiem māksliniekiem – ka viņi uz skatuves ir gatavi sevi dedzināt. Un tā man bišķīt Tobiasa spēlē pietrūka.
Vītola konkurss, kurā galvenajā lomā ir pianisti, nenotiek bieži. Labi, šodien ir svētdiena, taču tik un tā – zālē ir ļoti, ļoti maz jauno pianistu – gan no mūzikas vidusskolām, gan no Mūzikas akadēmijas. Jūs redzat tam skaidrojumu?
Tas man izraisa lielus jautājumus... Tā vispār ir problēma Latvijā – viela pārdomām. Varu visiem ieteikt – dodieties klausīties šos Vītola mūzikas svētkus! Vītola mūzika ir eleganta un saturīga.
