Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā."
Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo ir tavas mammas 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem – nu jau astoņiem bez mammas – esi sapratusi un iemācījusies?
Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga.
Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija?
Kam zvani tagad?
Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot.
Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās?
Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt.
Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja?
Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt!
Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības!
Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina.
Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma?
No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus.
Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju!
Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku.
Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika.
Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus.
Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums.
Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē.
Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos?
Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar spāņu komponistu un ģitāristu Hosē Mariju Galjardo del Reju: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā.
Viena no tavām mājvietām šobrīd ir arī Austrija, Vīne, un tu nupat iedziedāji jau 66. Operas balli. Tas ir īpašs notikums, kuru varam vērot arī internetā, un atsauksmes no cilvēkiem, kas bija klāt vai skatījās televīzijas tiešraidi, ir tiešām lieliskas. Elīna Garanča – virsotņu virsotne! Tur ir piectūkstoš viesu un četrsimt policistu visapkārt, ir vairāk nekā četrsimt ziedu pušķu ar īpaši rozā rozēm Pink Floyd centrā, ir 180 deju pāru, un 600 strādnieku, kas lēnā garā visu iekārtojuši un pēcāk ļoti ātrā tempā – divdesmit vienā stundā – to novākuši. Augsti viesi, tai skaitā arī igauņu premjerministre Kaja Kallasa un Somijas un Beļģijas ārlietu ministri, vietējās prominences, Elvisa Preslija atraitne Priscilla Preslija un vēl, un vēl. Kā tu pati juties šajā milzīgajā pasākumā, kur visi daudzie tūkstoši vērš skatu uz tevi pašā centrā un tu esi vakara zvaigzne?
Tas tiešām ir milzīgs pasākums. Šī bija mana trešā reize, un ar katru reizi iespaidi kļūst arvien jocīgāki un jocīgāki…
Atceros, ka pirmajā reizē, 2005. gadā, abas ar mammu vēl skrējām pa veikaliem un meklējām pareizo kleitu. Toreiz dziedāju kopā ar Marčello Alvaresu. Mediju uzmanība bija milzīga, un sajūtas – pilnīgi neaizmirstamas.
Toreiz ar Karelu [Elīnas dzīvesbiedrs, diriģents Kareks Marks Šišons – red.] vēl nebijām precējušies, bet bijām jau saderinājušies: vēl divos naktī ar visiem kopā mēģinājām izstaigāt slaveno kadriļu, kur visi dejotāju pāri pēc norādījumiem dodas pa labi, pa kreisi, uz riņķi, uz priekšu un atpakaļ.
Nākamā reize bija 2011. gadā, kad jau gaidīju Katrīnu. Neviens nezināja, bet man ir bildīte, kurā jau redzams mazs vēderiņš. Un trešā reize ir tagad. Apzināšanās, kas tas ir, aug. Un pieaug arī spiediens – piepildīt klausītāju gaidas. Sapratu, ka visas labas lietas ir trīs un vairāk gan es to negribu, jo nedēļas laikā ir ārkārtīgs dzeltenās preses pieplūdums; informācija ir gan pareiza, gan nepareiza, gan apstiprināta, gan neapstiprināta. Tu domā gan par to, vai kleita ir pareiza, vai balss skan, vai mikrofoni pieslēgti, jo vismazāko kļūdiņu uzreiz var redzēt un dzirdēt. Tas ir milzīgs pasākums, par kuru ir milzīga interese. Skaists jau šis notikums, protams, ir, ļoti iespaidīgs. Ja ir iespēja, reizi mūžā to var apskatīties, bet vairāk arī nevajag. Paldies! (smejas)
Tu dziedāji Eboli kanconetu.
Dziedāju Plīvura āriju, un tā bija teātra izvēle, jo patiešām – sešdesmit sešu gadu garumā viss kaut kas ir izdziedāts... Programmas salikums vairāk nāca no teātra vadības. (..) Nākamreiz, ja gadīsies būt Vīnē, es jau kā skatītāja varbūt ieradīšos un pabaudīšu.
Tev pašai bija arī jādejo?
Jā gan, ar [Pjotru] Bečalu. Viņš teica – tur ir tāda starpspēle [Augustina Laras] "Granadā", kuru abi esam dziedājuši kā solo gabalu savos koncertos, bet teātrim bija ideja to uztaisīt kā duetu. Tur ir tāda starpspēlīte, un Bečala teica – mums jādejo! Teicu – nu, ko nu tagad mēs te dejosim... Bet sanāca labi. Niko Niko, kas gatavoja kleitu, pielika mazu plīvuriņu, tad man to norāva, un tad kolēģi uzurrāja... Smieklīgs pasākums, bet bija jauki.
Skaidrs, ka tas ir ļoti grezns pasākums un vienmēr jau arī sabiedrībā domas dalās: piemēram, par to, kā viena loža uz šo vakaru var maksāt 24 tūkstošus eiro?! Lai gan bija arī pieejamas biļetes par ļoti lētu naudiņu kaut kur galerijā. Bet [Operas balles laikā] Vīnes ielās: bija dažādas protesta akcijas no zaļo puses, savas tiesības proponēja vides aktīvisti, bija arī palestīniešu aizstāvībai veltīta akcija. Bet runājot par pašu balli: daļa no tās ienākumiem tika veltīti Ukrainas atbalstam, Ukrainas krāsas parādījās arī deju priekšnesumā, un arī ukraiņu mūzika skanēja šajā pasākumā. Nesen biju Bādišlē, kas šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un mazliet aprunājos ar kolēģi no Austrijas. Vaicāju, kā viņi Austrijā izjūt Ukrainas situāciju, un man bija liels pārsteigums par viņas atbildi – ka Izraēla viņiem šķietot daudz tuvāk, ar to saprotot joprojām gruzdošo vainas apziņu ebreju priekšā. Viņa, protams, vaicāja, vai mēs Latvijā baidāmies no kara, un es teicu – jā, jo Krievijas robeža ir ļoti tuvu. Tu, Elīn, laiku pavadi dažādās pasaules daļās – gan Austrijā, gan Spānijā, gan vēl daudz kur citur, un tavas mājas ir arī šeit, Latvijā. Kā tu šajā situācijā sajūti pasauli, pati sevi un ko tu dari, lai kaut kā palīdzētu gan sevi nomierināt, gan izdarīt ko labu arī citiem?
Domāju, ka jebkurš latvietis saprot Ukrainu nesalīdzināmi labāk par jebkuru austrieti, vācieti, spāni vai itāli. Un šī absurdā situācija, ko tu mini – ka Izraēla austriešiem liekas tuvāk… Acīmredzot joprojām ir vēl tas mākonis no Padomju Savienības, un daudzi nemaz nezina, kas lielajā Padomju Savienībā ietilpa un cik daudzas neatkarīgas valstiņas tika pakļautas šim spiedienam. Pavisam nesen Vācijas televīzijas programmā "3 SAT" bija brīnišķīga divdaļīga dokumentālā filma par trim Baltijas valstīm – "Trīs ērkšķi Krievijas miesā". Kaut arī pārraide bija diezgan vēlu, pēc tās saņēmu ārkārtīgi daudz īsziņu un arī telefona zvanu no draugiem, kolēģiem un cilvēkiem, kurus vienkārši pazīstu. Ļoti daudzi bija pārsteigti par to, kas mēs esam un kāda ir mūsu vēsture.
Joprojām, pēc trīsdesmit gadiem...
Vēl joprojām, jā. Viņi saka – pilnīgi nesaprotami un neticami, kam jūs esat izgājuši cauri pēdējo trīsdesmit gadu laikā! Palasot ziņas, manī rodas ārkārtīgas dusmas, bezpalīdzības sajūta, gribas kliegt un gribas visiem šiem bravūrīgajiem gudriniekiem, kas mēģina pakļaut Ukrainu un apspiest šo zemi, iekliegt sejā un pateikt – ko tu dari?! Redzēt video par nogalinātajiem bērniem, zīdaiņiem, uz ielas nošautajiem cilvēkiem, par ņirgāšanos, kāda vērsta pret cilvēku – tas ir kaut kas prātam neaptverams. Cik mēs varam palīdzēt – tie, kas esam pasaulē? Runāju par to.
Daudzi mani kolēģi mēģina izlavierēt un sēdēt uz diviem krēsliem, taču es šo jautājumu tomēr cenšos pacelt, un mana nostāja šinī ziņā nav mainījusies: uzskatu, ka cilvēkiem ir jādzird un jāzina, kas pasaulē notiek.
Ebreju un Izraēlas lāsts un bagāža, kas nākusi caur Hitleru, vēl joprojām ir ārkārtīgi liela un smaga. Citi varētu teikt – ko nozīmē daži tūkstoši salīdzinājumā ar miljoniem, bet domāju, ka lielākā daļa Eiropas vēl nav sapratusi, kas ir Krievija – šis monstrs, ar ko pasaule sevi ir konfrontējusi un kas vēl var notikt. Jo liela daļa mūsdienu paaudzes vienkārši nesaprot, jo nav piedzīvojusi – tai tas liekas tik sen! Daudzi runā par to, cik jauki tomēr bija Padomju Savienībā, un acīmredzot ir aizmirsuši, ka stāvēja rindā pēc tualetes papīra un divas bundžiņas zirnīšu taupīja Jaungada rasolam.
Un drīkstēja runāt tikai to, ko drīkstēja.
Un aizmirsuši, ka kaimiņš jebkurā laikā varēja tevi nostučīt.
Ceru, Elīna, ka arī tavi adītie cimdiņi vai zeķes šobrīd silda ukraiņu karavīrus.
Tā ir mana blakus nodarbošanās, jo nemāku sēdēt tikai ar notīm uz ceļiem un mācīties – man kaut kas paralēli jādara. Adu zeķes, jo tur ir diezgan automātiska tā kustība. Un vienubrīd tās biju saadījusi tik daudz, jo tik daudz operu bija jāmācās... Kamēr iemācās vienu "Parsifālu", paiet ilgs laiks, un tad nu tētis ar savu sievu tagad izdomāja, ka zeķes jānosūta ukraiņiem. Tā nu esmu ļoti, ļoti gandarīta, ka manis adītās tīrās vilnas zeķītes palīdz šiem cilvēciņiem cīnīties ar to monstru.
Paldies tev par to! Un tagad, man liekas, ir īstais brīdis, lai mēs nomierinātu Latvijas tautu. Jo Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani" cita starpā tu sāki runāt arī par to, ka 25 gadi uz skatuves ir liels laika posms un lēnām jāsāk domāt par to, ko darīsi pēc tam. Diemžēl šī epizode tika izņemta no konteksta un portālos parādījās ziņas, ka Elīna Garanča beidz savu karjeru. Protams, ka cilvēki mums rakstīja, zvanīja un prasīja – vai tiešām?! Kā īsti ir patiesībā?
Tagad nezinu, vai es cilvēkus iepriecināšu vai apbēdināšu... (smejas)
Pēc komentāriem spriežot, ceru, ka tomēr iepriecināsi!
Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta uz dažām minūtēm lasāmā materiāla un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru… Nē, es to nebeigšu, bet tas, ka es par to domāju, tas gan ir fakts.
Pašā, pašā sākumā, kad sāku studēt dziedāšanu, domāju par to, ka reiz gribētu nodziedāt Amnerisu. Divdesmit piecus gadus vēlāk tas arī notika. Protams, es domāju, kā būs, kad pienāks laiks, kad balss un organisms liegs dziedāt, un nebūs arī vēlēšanās būt ilgi projām no mājām. Bet es to neesmu ieplānojusi; tas nav paredzēts nākamo piecu vai desmit gadu laikā. Lai gan es par to domāju, jā! Jo skatos uz saviem kolēģiem: ir tādi, kas savu karjeru beiguši ar piecu gadu ilgām atvadu turnejām, ir tādi, kas nodzied pēdējo izrādi, bet nevar vien atvadīties no skatuves, bet ir arī tādi, kuri nodziedājuši izrādi un pēc tam otru atcēluši, sakot, ka "tā bija mana pēdējā izrāde, jo tik labi kā šovakar es vairāk nedziedāšu. Eju projām no skatuves".
Ir pat bijuši gadījumi, kad diriģents vispār atceļ koncertu, jo mēģinājumā ir bijis tik labi, ka labāk nebūs...
Tādi gadījumi arī ir bijuši. Mans lielais vadmotīvs ir Krista Ludviga, kura savos 65 gados dziedāja atvadu koncertu "Musikverein" kopā ar Čārlzu Spenseru, ar kuru arī es esmu dziedājusi koncertus, un viņai balss vēl bija tik lieliskā stāvoklī, ka visi teica – nu, kāpēc, vēl taču varēji dziedāt!
Man vēl ir ļoti daudz ideju, bet fakts, ka es par to domāju, ir īsts.
Bet tas nenotiks ne šogad, ne nākamgad un pat ne aiznākamgad, jo tavā plānā pavisam drīz ir solokoncerts 11. martā Milānas "La Scala", ir "Parsifāls" uz Lieldienām Vīnē, tad tu atkal būsi atpakaļ Milānā uz "Zemnieka godu", tad Neapolē uz "Hercoga Zilbārža pili". Tas gan būs kaut kas ļoti interesants! To dziedāsi pirmoreiz?
Tas ir briesmīgi! Nu jau aptuveni septiņus, astoņus mēnešus no rīta mostos ar sliktu garastāvokli, jo jāmācās ungāru valoda. Cilvēki saka – man esot zināms talants uz valodām. Es tās diezgan ātri arī ķeru, un man ir sava sistēma, kā mācos tekstu. Bet šajā gadījumā ungāru valodā man nav nekādas sistēmas, kā šo valodu iemācīties, tā ir vienkārši fonētiska iekalšana...
Man, protams, ir iztulkots jebkurš vārdiņš partitūrā, ungāru dziedātāji un vienkārši draugi, kuriem tā ir viņu dzimtā valoda, ritmiski ierunājuši šo tekstu. Nu, nevaru iemācīties! Tik ārkārtīgi jocīga šī valoda... Muzikāli iemācīties operu nav problēmu, šajā ziņā tā ir gatava, visi lēcieni izpētīti un iemācīti, bet nu tā valoda, tā valoda... Neko nevar darīt, viss sagatavots, un maijā kāpšu uz skatuves.
Būsim klāt!
Tas ir ārkārtīgi skaists darbs: emocionāli un arī muzikāli man tas ļoti, ļoti patīk. Arī spēlēt, protams, būs ārkārtīgi interesanti. Kšištofs Varļikovskis, kuru es tiešām dievinu, būs režisors. Man jau ir viņa atsūtīts video, jo viņš to jau ir iestudējis: tas tiešām ir ļoti, ļoti efektīgs iestudējums.
Runājot par tavu potenciālo aiziešanu no skatuves, teici, ka tev ir plāns no B līdz Z, un tajā ir ļoti daudz kas – tai skaitā kūku cepšana, jo Spānijā kūkas esot negaršīgas, bet latvieši māk tās cept. Bija arī komentāri. Sak, kā tad tā? Karalim Felipem būtu tevi jāizraida no Spānijas! (smejas) Ko tu ar to domāji, Elīn?
Ar to es domāju to, ka man patīk ļoti daudzas aktivitātes. Pašā sākumā, kad man bija kādi 17 gadi un mammai pateicu, ka gribu būt dziedātāja, viņa man teica: tu zini, kas notiek ar dziedātājiem, kad viņiem balss vairs neskan? Un mums bija ļoti, ļoti dziļas sarunas par mūsu pašu operas zvaigznēm, kuras sēdēja uz zilajiem dīvāniņiem, pārlapoja apputējušajās kritikas un izbalējušās bildītes. Tā ka šāda reālā dzīve jeb dzīves realitāte man vienmēr bijusi acu priekšā un joprojām ir. Bet man patīk ļoti daudzas lietas... Dzīvoju divas dzīves: ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Tā Garanča jau tur ir, bet nu – kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču cerams, ka Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā.
Man patīk ļoti daudzas lietas, bet – lai man piedod visi mani mīļie spāņu draugi, Spānijas kūkas mums negaršo: man tās liekas ļoti saldas un ūdeņaini treknas. Pēc gabaliņa apēšanas sviests vai eļļa pielīp pie aukslējām un... kaut kā nav. Ja padomā par mūsu medus kūkām, lauku kūkām vai arī tavējo kūku, Gundiņ – tava kūka ar četrpadsmit olām un virsū uzkulto bezē: nu, tā taču ir fantastika! Un kāpēc ar to nevarētu nodarboties?
Latvietis jau māk visu ko izdomāt. Elīn, bet, lai būtu tik labā formā kādā esi tu, – cik stundas ir jāguļ?
Elīna var iztikt ar kādām četrām, piecām, bet Garančai vajag vismaz astoņas. Un tā ir problēma. Jo esmu izteikts cīrulītis, tāpat kā tētis. Mamma bija pūce, tāpat kā brālis. Mans vīrs un vecākā meita ir pilnīgās pūces, bet jaunākā meita un es esam cīrulīši: mums patīk no rītiem agri celties un skatīties, kā mostas diena, kā mostas daba, tikai problēma ir tā, ka vakarā ap desmitiem man jau gribas iet gulēt, bet tieši tad ir jāmirst kā Karmenai, bet Amnerisai vēl priekšā viss lielais skats! Un no tā man ir sajūta, ka visu laiku dzīvoju tādā kā miega badā.
Un cik ūdens jāizdzer?
Katram jau ir citādi, bet izrādes dienā kādi trīs litri man aiziet, īpaši pat nepiedomājot. Ir fiziska darbošanās, pūšam gaisu ārā, un sajūta ir kā sportistam – ka uz karstām oglēm visu laiku gribas to ūdenīti tomēr uzliet!
