Vasarās jau tradicionāli Rundāles pils atmosfēru atdzīvina Liepājas Simfoniskais orķestris. Šoreiz festivālu "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ievadīja koncertsaruna ar mākslas zinātnieku Imantu Lancmani un filozofu Uldi Tīronu par pārmantoto un zaudēto no antīkās pasaules, klasicisma laika un mūsdienām.
"Astoņpadsmitajā gadsimtenī, tad, kad ieradās šeit hercogs, katru dienu bija mūzika. Tā bija obligāta dzīves sastāvdaļa. Un hercogam bija ļoti laba kapela, tur bija 12 cilvēki, bet ļoti augsta līmeņa muzikanti. Mūzika bija ārkārtīgi dažāda, ne tikai koncertu veidā, būtībā mūzika pavadīja visas izdarības. Jāsaka, ka arī ēdot fonā bija mūzika… tas tikai rāda to, ka cilvēki to vērtēja, cik svarīga bija šī mūzikas harmonizācija, kas jebkuru situāciju pārvērta nedaudz tādā pasaku vidē," zināja stāstīt Imants Lancmanis. "Un arī man tad, kad pilī skan mūzika, man vienmēr liekas, ka tikai tajā brīdī pa īstam pils atdzīvojas. Jo tad sakustas viss tas, ko mēs redzam griestos izveidotu vai uzgleznotu, un mēs varam kaut kādā mērā pārcelties tajā tālajā laikā pirms gadiem divsimt piecdesmit."
Muzikālais piedzīvojums turpinājās vienā no skaistākajām Rundāles pils telpām – Baltajā zālē, kur Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uzbūra Johanesa Brāmsa un Volfganga Amadeja Mocarta simfonisko skaņu krāšņo pasauli.
"Šajā vietā mēs vienmēr cenšamies tādu, pirmkārt, kompaktu orķestra sastāvu, jo pilnā sastāvā mēs šeit nesalīstu. Bet tas, kas saskan ar tādu nedaudz mazāku sastāvu, ir klasicisma un arī romantisma laikmeta skaņdarbi, kas šeit skan brīnišķīgi šajā akustikā un atmosfērā, – gan Mocarts, kas šeit it sevišķi ir piemērots, protams, arī baroka mūzika, bet arī šis brīnišķīgais Brāmsa vijoļkoncerts. Jo Brāmss ļoti atskatījās uz klasiķiem, un viņa orķestrācija, viņa spēles principi daudzi sasaucās ar šo klasicismu. Tāpēc arī loģiski mums likās likt Brāmsu un Mocartu vienā koncertā," skaidroja Guntis Kuzma.
Vijolniecei Līgai Baltābolai iespēja spēlēt Brāmsa koncertu vijolei kopā ar orķestri greznajā Rundāles pilī greznajā zālē bija kā sapņu piepildījums, pēc kura varot pat mirt, pēc uzstāšanās atzina koncertmeistare: "Patiesībā ar Brāmsu man ir ļoti īpašas attiecības visas dzīves garumā, jo šo konkrēto koncertu es sāku mācīties vidusskolā. Tas ir tā gadījies, ka man viņš ir bijis jāspēlē dažādos dzīves posmos gan akadēmijas laikā, gan eksāmenos, arī meistarklasēs un arī ar orķestri pa daļām. Tas bija mans ļoti liels sapnis kaut reizi nospēlēt visu kopumā ar orķestri, un līdz ar to, ka es esmu to darījusi tik daudzos dzīves posmos, tajā es arī ieliku visu savu dzīvi, visas savas sāpes, pārdzīvojumus. Viņš vienkārši ir tā kā tāds mans dzīves ceļš mūzikā. Zinot to, kādi ir bijuši Brāmsa pārdzīvojumi, viņa dzīves pieredze, viņa emocionālās sāpes un arī aizrautīgs prieks, kas tajā mūzikā ir, es nezinu nevienu citu skaņdarbu, kas man būtu tik tuvs dvēselei šobrīd."
Koncerta otrajā daļā skanēja Rundāles pilij, iespējams, visatbilstošākais skaņdarbs – Volfganga Amadeja Mocarta pēdējā, 41. simfonija, kurai vēlāk dots grieķu dievu dieva Jupitera vārds.
Savukārt maģiskajā nakts koncertā Johana Sebastiāna Baha un Bendžamina Britena mūzikas skaņās izgaismota pils fasāde un Franču dārza strūklaka. Uz Rundāles pils balkona uzstājās divi jaunie mūziķi – vijolnieks Gunārs Mūrnieks un orķestra čellu grupas koncertmeistars Klāvs Jankevics.
Turpinājumā visu augustu Liepājas simfoniskā orķestra mūziķu veidotos ansambļus varēs sastapt Dienvidkurzemes festivālā "Rimbenieks".
