Henrieta Verhoustinska: Raidījumu tu iesāki ar to, ka atsaucies uz Raiņa darbu "Zelta zirgs", kāpēc šāda asociācija?
Indra Lūkina: Kaut kā tas ir sakritis, ka vairākās jomās mēs esam gadiem cīnījušies, un, tas izklausās varbūt īpatnēji, kur tad mūziķi cīnās. Mēs gadiem esam cīnījušies par atalgojumu, mēs esam cīnījušies par jaunu koncertzāli jau gadu desmitiem, mēs esam arī cīnījušies par Lielās ģildes restaurācijas sākumu. Tagad ir tas priecīgais brīdis, kad es varētu teikt, ka – ja vajadzētu kādu priecīgo ziņu vēstnesi, tad es tas šobrīd varētu būt. Daudzas no tām lietām, ko pieminēju, ir vainagojušās ar panākumiem, un tādēļ man šķiet, – kamēr tu ej cauri tiem daudzajiem grūtajiem gadiem un lietām, protams, nav vienmēr viegli saglabāt optimismu.
Es te nerunāju par sevi vai mums, kas esam vadītāji kolektīvos, es vairāk domāju par mūziķiem, par mūsu izcilajiem Latvijas koru mūziķiem, orķestru mūziķiem, par operu, baletu, par šiem cilvēkiem, kas gadu gadiem ir devuši to labāko mums, klausītājiem un skatītājiem. [Viņi] ir atzīti pasaules augstākajos novērtējumos, bet jāsaka, ka tā dzīve tiešām ir bijusi gana grūta gan finansiālā ziņā, gan arī praktisko aspektu ziņā. Mūziķi nav padevušies un tāpēc nav snieguši mazāk kvalitātīvus priekšnesumus, un nu ir nācis tas brīdis, kad mēs tiešām varam teikt, ka daudz kas ir panākts.
Tas, kas ir panākts, ir tas, ka Kultūras ministrija ir paziņojusi par papildu finansējumu nākamajam gadam, no kura valsts dibināto teātru, koru, orķestru, cirka, operas un baleta mākslinieku atalgojuma palielināšanai paredzēti 2,09 miljoni eiro. Jau iepriekš septembrī tika panākts 3,8 miljonu palielinājums, tātad papildus šim uz nākamo gadu ir piešķirti 6 miljoni. Nozare prasīja 8,6 miljonus, tad nemaz tik slikti nav.
Tie astoņi miljoni bija viss Kultūras ministrijas pieprasījums, tas neattiecas tikai uz mūsu nozari, tur ir daudzas citas vajadzības iekšā. Kas attiecas uz mūsu mūziķiem, baletu un operu, arī teātra aktieru un cirka mākslinieku atalgojumu, tam papildu ir 2,09 miljoni eiro.
Ko tas realitātē nozīmē, ja zinām, ka vidējā profesionālo mūziķu alga ir 1300 eiro pirms nodokļu nomaksas, tad cik būs tagad?
Tie 1300 un vēl daži eiro klāt ir bruto atalgojums vidējais, tas nozīmē, ka vidēji cilvēks uz rokas saņem mazliet vairāk nekā 1000 eiro, nu tā, lai saprastu to reālo situāciju. Tas, par ko mēs kā mūzikas kolektīvu asociācija jau kopš pavasara runājām un strādājām kopā ar Kultūras ministrijas vadību, bija 25% palielinājums atalgojumam.
Spriežot pēc visa, tas netiek sasniegts.
To nevaru šobrīd atbildēt, jo pašlaik nav detalizētas informācijas un galu galā vēl Saeimā 7. decembrī ir jāpieņem budžets ar visām šīm izmaiņām. Mēs saprotam, ka faktiski lēmums ir pieņemts, un mēs ceram, ka būs aptuveni šo 25% atalgojumu palielinājums, kas ir ļoti saprotams pie tiem skaitļiem, ko es minēju.
Bet vai šai problēmai, Indra, nav tālejošas sekas, ko vēl ilgi nāksies risināt, kas ir mūziķu pārstrādāšanās un izdegšana?
Jā, protams. Tas nav jautājums, ko var atrisināt ar vienu lēmumu, kaut arī mēs esam ļoti pateicīgi gan finanšu ministram, gan kultūras ministrei un visiem, kas atbalstīja, ceram, ka atbalstīs arī Saeimas balsojumā. Šī problēma ir samilzusi gadu gadiem, tā nav pāris gadu problēma, un arī tās sekas mēs jutīsim gadiem, jo notiek paaudžu nomaiņa, vecāka gada gājuma cilvēki pensionējas, un mums vajag atkal jaunus mūziķus, lai būtu nepārtrauktība.
Tas, ko mēs redzam ar jaunajiem, ir tas, ka daudzi izvēlas citus ceļus – izvēlas mainīt profesiju, izvēlas doties uz ārzemēm un ne tikai tajos labākajos orķestros, arī vidusmēra kolektīvos cilvēki nopelna daudz vairāk.
Jo mūzikas valoda ir starptautiska, nav jāzina ļoti labi svešvaloda.
Tieši tā. Viņi arī ļoti labi zina svešvalodas, bet mēs strādājam starptautiskā tirgū, ja tā var teikt, mēs salīdzināmies tikai ar pasaules standartiem, mums nav kaut kādu iekšējo standartu. Gods kam gods, mūsu mūzikas izglītība sniedz labus rezultātus acīmredzami, jo mūsu mūziķi ir spējīgi konkurēt ārpus Latvijas.
Man ir daži vārdi. Berlīnes Filharmonijas orķestrī muzicē vijolniece Vineta Sareika un kontrabasists Gunārs Upatnieks, Leipcigas "Gewandhaus" orķestrī obojiste Amanda Tauriņa un kontrabasists Matīss Eisaks, altistes Ilze un Liene Kļavas muzicē Bergenas simfoniskajā orķestrī, un Amsterdamas "Concertgebouw" altiste ir Santa Vižine. Tā ir tikai daļa no visiem.
Jā, tā ir tikai daļa, bet tie ir tie visaugstākā līmeņa orķestri un augstākā līmeņa pozīcijas. Vineta Sareika ir koncertmeistare Berlīnes Filharmonijā, tas ir arī vēsturiski unikāls fakts, un mums ir, ar ko lepoties un priecāties. Turpinot domu par pēctecību, mēs, nodibinot asociāciju [Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija], kā galveno mērķi šobrīd likām tiešām šīs situācijas risinājuma meklējumus un pārliecināt politiķus, pārliecināt lēmuma pieņēmējus, ka tas ir jārisina tieši tagad, jo mums vairs nav, kur atkāpties. Mūsu sadarbībā ar Kultūras ministrijas vadību pavasarī bija plāns turpmākajiem trim gadiem – iezīmēt atalgojuma palielinājumu par 25% katrā nākamajā gadā, un par to mēs stāvam un krītam, un pie tā mēs turpināsim strādāt. Lielais jautājums ir, kādēļ mūsu valstī mēs nevarētu risināt jautājumus ar tādu pēctecības perspektīvu, jo, ja izdarām kaut ko labu, atrisinām kaut ko labā veidā un neskatāmies, kas būs tālāk, tad faktiski tam arī ir diezgan maza vērtība.
Man šobrīd tiešām gribas būt optimistei, jo es redzu, ka mēs esam sadzirdēti, ledus ir sakustējies, un mēs turpināsim strādāt.
Kā mēs dažbrīd ar kolēģiem ar tādu skumju ironiju sakām, ka varbūt mēs bijām pārāk inteliģenti, varbūt mums vajadzēja būt skaļākiem, uzstājīgākiem, bet šobrīd ir tā, kā ir.
Katram ir jācīnās par sevi. Mēs redzam, ka to dara mediķi, to dara arī skolotāji, Saki, lūdzu, cik liela nozīme šajā cīņā ir profesionālajām arodbiedrībām?
Arodbiedrības ir visos mūsu lielajos kolektīvos, tā ir arī tāda Rietumeiropas tradīcija, ka arodbiedrības ir, un tās pārstāv mūziķus. Šajā brīdī un šajā etapā, godīgi sakot, man mazliet jābrīnās, ka arodbiedrības nav bijušas ar tādu redzamu pozīciju un vārdu, bet ir bijuši periodi, kad arodbiedrības ir bijušas ļoti aktīvas. (..) Mūsdienu Eiropā sadarbība ar arodbiedrībām ir normāla lieta, un veiksmīgākie rezultāti ir tur, kur tiešām ir šī sadarbība – nevis arodbiedrība cīnās ar darba devējiem, bet tas ir tāds kopīgs skats uz to, kas mums būtu jādara mūsu darbinieku labā un ko varam izdarīt labāk, ja strādājam kopā. Es ceru uz tādu situāciju arī turpmāk.
Es izlasīju pavisam nesen ļoti jauku ziņu, ka Latvijas Simfoniskā orķestra fonds ir iedibinājis jaunu izcilības balvu 5000 eiro, ko pasniegs kādam orķestra mūziķim. Kas būs tie kritēriji, pēc kuriem šī ievērojamā balva tiks pasniegta?
Tā ir mūsu orķestra fonda iniciatīva, un fonda dibinātāju vidū ir četri profesionāli mūziķi, pamatā viņi un arī fonda valdes locekļi, kuri nav profesionāli mūziķi, kopīgi vērtēs. Protams, pamatā tie būs profesionāli kritēriji, bet skatīsies arī uz to, kā attiecīgais mūziķis vai mūziķe iesaistās dažādās sociālās aktivitātēs, jo fonda darbības lokā ir arī sadarbība ar "Hospis", kur mūsu mūziķi iet un sniedz savu artavu šajā jomā. (..) Es ļoti priecājos par šo iniciatīvu, galvenokārt doma ir izcelt tos izcilos mūziķus, kuri šobrīd strādā Latvijā, jo viņu devumu nevar pārvērtēt. (..)
