Sarunas fokusā – gan par nākotnes koncertiem un pedagoģiju, gan par pieredzi Elbas filharmonijā un Hamburgā, arī par skaņas tīrību un paradoksiem, ar kuriem ik uz soļa sastopas dziedātāji. Bet interviju sākam, runājot par sadarbību ar "Sinfonietta Rīga" jauno māksliniecisko partneri Jērgu Vidmani. Atgādināsim, ka Inga bija soliste Vidmaņa opusa "Fūgas māksla" (Versuch über die Fuge) soprānam, obojai un kamerorķestrim atskaņojumā gan Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2. februārī, gan Lielajā ģildē 3. februārī.
Inga Saksone: Mēs tiekamies dienu pirms pirmā koncerta – ceturtdienā, tūlīt pēc mēģinājuma. Kāds bija mēģinājumu process kopā ar "Sinfonietta Rīga" un Jērgu Vidmani? Kādas ir tavas sajūtas?
Inga Kalna: Pirmām kārtām iepazinos ar šīs mūzikas autoru. Kad skatījos notīs, kuras man atsūtīja... Šī ir mūzika erudītiem mūziķiem, jo tur ir ļoti daudz visādu alūziju un līdzību ar Bēthovenu un Baha partitām: vai nu ritmiski, vai nu intonatīvi vari šos skaņdarbus atpazīt. Tas bagātina krāsu paleti, ja tu to mūziku atpazīsti. Liels azarts vispār saprast, uz kuru pusi ir reveranss, kuram komponistam izrādīta cieņa. Ieskatīšanās lapaspusēs mani tiešām fascinēja. Pirmkārt – tas ir ļoti liels izaicinājums, jo no dziedātāja tiek prasītas gan augšas, gan apakšas. Te vajadzīgs liels, kārtīgs legato, garas elpas, te vajadzīga gan stilistiskā saprašana par baroka estētiku, saprašana par lēcieniem, par tesitūras maiņām. Te viņš pieprasa divu oktāvu pamazinātu decīmu, lēcienus, te vēl nezin ko.
Te vajadzīga gan staccato tehnika, tāpat te jāmāk skaitīt. Teikšu, kā ir: reizēm man ar to skaitīšanu ir, kā ir – soprāns būdama, vienlaicīgi varu tikai vienu lietu darīt – vai nu daiļi dziedāt, vai nu skaitīt. (sirsnīgi smejas)
Ja sāku taisīt "lielo mākslu", vairs neskaitu, un saprotu, ka man tur viena astotdaļa ir vai nu aizķērusies, vai pielipusi klāt. (smejas vēl sirsnīgāk)
Tā skaitīšana jau ir ne tikai solistam. Arī orķestrim. Ir ļoti daudz pamanāmu un pēkšņu paužu, ir interesanti lociņu vēzieni, elpošana un izelpošana. Tam visam jāseko.
Jā, lai arī metriskās maiņas notiek tikpa bieži kā kādam citam komponistam vai komponistei, šeit ir ļoti lielas gradācijas, un reizēm metrs ar ligatūrām un sinkopēm izplūst. Kas notiek, piemēram, ar mani?
Līdz fiziski grūtākajai vietai gribu nonākt daudzmaz savākusies, lai to vietu varētu bez problēmām pārvarēt. Bet pirms fiziski grūtākās vietas ir metriski visgrūtākā vieta! (smejas)
Visu laiku jāskaita... Domāju – jā, līdz koncertiem iemācīšos skaitīt līdz četri... Es gan tagad visu laiku smejos, bet tas ir ļoti azartiski, jo tas ir liels izaicinājums visiem – mēs visi tur sēžam un skaitām. Bet mūzikas kvalitāte visas neērtības un grūtības liek aizmirst un pārvarēt. Tā tiešām ir ļoti laba mūzika.
Klausoties šo skaņdarbu, jādomā arī par komponista ideju – ko viņš gribējis tajā ielikt un ko viņš prasa no interpreta. Tu minēji baroka balsi, bet šķiet, ka brīžam viņš prasa arī kaut ko romantisku. Stili mainās skaņdarba laikā.
Jā, jo tur ir gan Bahs, gan Bēthovens, gan reizēm es pat Šūmani tur sadzirdu. Arī orķestrim te ir gan lociņu tehnika, pizzicato, vēzieni, un ar lociņu var arī tādu šalcošu svilpienu panākt. Ļoti interesanti trokšņi sanāk! Un arī tos trokšņus Vidmanis ritmiski organizē! Teiksim tā: dzīve šajā skaņdarbā notiek ne tikai skaņu līmenī, bet arī tādā kā trokšņu līmenī. Domāju, visiem ir interesanti šo opusu spēlēt, jo mūzika ir ļoti dzīvīga. Ja pašā sākumā teicu, ka tā ir mūzika erudītiem mūziķiem, tas nenozīmē, ka šie erudītie mūziķi tagad sēdēs un risinās kādu grūtāko domu – nē, te ir ļoti skaists, harmonisks balanss, harmonija starp intelektuālo un ļoti praktisko elementu: ko es no sava instrumenta varu dabūt ārā.
Man ir viena tāda gara, gara, gara, gara aizture uz sešiem sitieniem, tāda fermāta, pēc kuras seko atrisinājums. Jērgs man saka: zini, tas atrisinājums ir ceturtdaļtoni zemāks! Saku viņam – bet tas izklausīsies tā, ka es netīri dziedu, starp la un labemol. Viņš savukārt – nē, nē, nē, pēc tam vijoles sāk ar "la" un tevi intonatīvi izlabos! Manā uztverē tas vienkārši izklausās netīri… Sak, Kalna nevar atrisinājumu tīri nodziedāt. "Nē, nē, vijoles tevi izlabos!" Nu, ja tas ir "partijas uzdevums", tad lai arī ir! (smejas)
Katrā ziņā tur ir ļoti daudz humora, turklāt tāda, kas mūsdienās tiek zaudēts – spēja pasmieties pašam par sevi. Komponists spēj pats par sevi pasmīnēt, pasmieties un tomēr viņš meklē to fūgu...
Ļoti interesanti ir arī tekstuāli: tur ir citāti no Bībeles, vairākums teksta ir latīniski, tad ienāk teksts vācu valodā – ārkārtīgi lapidārs. Tur ir viens vienīgs teikums, kas izklausās pēc retoriska jautājuma: "Dziļi paslēpta ir lietu būtība, kas to lai atrod?" Tāda pasvītrota un interesanta diskrepance starp ļoti dziļo tekstu un ironisko muzikālo saturu, bet šī pretruna mūzikai piešķir ļoti lielu dinamiku. Man kā mūziķei bija ārkārtīgi interesanti! Jērga Vidmaņa personā esmu satikusi ļoti interesantu mūziķi. Ļoti liels gandarījums.
Tātad Vidmaņa jaunais opuss pieprasa visdažādākās balss iespējas. Pirms kāda pusotra gada, gatavojot Verdi mūzikas programmu, teici, ka ej tur, kur iet tava balss, un tajā brīdī tā gāja uz Verdi. Kas tālāk?
Man tagad rit trīsdesmitā sezona, daudz kas jau ir pateikts, daudz kas izdarīts, daudz dziedāts. Vistrakākais ir tad, kad sāc atražoties... Kad sāc atražoties, sāc degradēties. No tā man ir bail. Līdz ar to joprojām meklēju izaicinājumus…
Runājot par Vidmaņa mūziku, te viņš prasa arī ekstrēmas lietas. No – līdz. Tur ir "do" augšā un "soldiēz" apakšā, un pa vidu – cik tik uziet.
Bet, piemēram, kad ar Diānu (pianisti Diānu Ketleri – red.) pirms nepilniem pāris gadiem Mežotnes pilī atskaņojām mana kādreizējā pasniedzēja Georga Pelēča mums rakstīto vokālo ciklu, arī tas man bija ļoti liels izaicinājums, jo Pelēcim arī ir ļoti specifiska valoda: viņš tā ļoti reducēti visu dara, ļoti viegli uztveramiem līdzekļiem, un viņa estētika ir pavisam, pavisam, pavisam savādāka. Man patīk tas diapazons – no Pelēča līdz Vidmaņa estētikai.
Var meklēt jauno un vienlaikus dziedāt arī Elizabeti Doniceti operā "Roberto Deverē"!
Jā, noteikti! Pirms gadiem desmit vēl nebūtu ķērusies tai lomai klāt. Man būtu bijis bail. Man šķistu, ka vēl neesmu pietiekoši šai lomai sagatavota, jo tā ir ļoti, ļoti bīstama, var ļoti daudzas ačgārnas lietas sadarīt nemanot.
Virtuozitātes ziņā?
Ne tikai. Tesitūra pirmām kārtām. Tā ir ļoti dīvaina, tā kaut kā "guļ" ļoti ačgārnā vietā. Pēc emocionālas amplitūdas loma ir līdzīga Lukrēcijai Bordžai, bet tā ir krietni vieglāka. Kaut gan belkanto jomā nav nevienas vieglas lomas, izņemot varbūt Adīnu no "Mīlas dzēriena"… Lukrēcija Bordža ir uzrakstīta cilvēciskāk. Elizabete uzrakstīta necilvēcīgi. Piemēram, pirmā uznāciena ārija tesitūras ziņā ir nenormāli augsta, tā ir tik ļoti uzskrūvēta, un ļoti liela bīstamība ir tā, ka tu pašā sākumā vari nobloķēties – un viss! Bet tev vēl visa opera dziedama! Zinu, ka daudzas dziedātājas atteikušās no Elizabetes lomas operā "Roberto Deverē" tieši pirmās ārijas dēļ.
Redzu, ka tavas tējas krūzītes paliktnītis ir ar Elbas filharmonijas attēlu. Pati esi no Hamburgas. Ko un kā Elbas filharmonija šajā pilsētā mainījusi?
Sākušu ar kuriozo pusi. (smejas) Protams, sākumā tā bija ļoti liela atrakcija: ļoti daudz cilvēku pirka biļetes uz Elbas filharmoniju tieši ar tādu nolūku – lai šeit būtu bijuši. Un nereti piedzīvoti tādi brīži, kad desmit minūtes pēc koncerta sākuma trešdaļa publikas ceļas kājās un iet ārā. Jo uzdevums ir piepildīts! Cilvēki nav nākuši uz koncertzāli piedzīvot dzīvās mūzikas un klātbūtnes brīnumu – nē, viņi ir nākuši ar citu mērķi. Viņiem ir mērķis pabūt šajā modernajā mājā, kurā tobrīd grib pabūt gandrīz ikviens. Mērķis ir sasniegts, spēle beigusies, var iet uz mājām! Nu, un tad viņi iet kaut kur citur – uz restorānu pasvinēt, bāru, naktsklubu.
Tas ir pārgājis vai arī joprojām tā notiek?
Tā tas vēl joprojām ir, lai gan nu jau procentuāli mazāk. Bet joprojām cilvēki brauc, lai paskatītos [un atzīmētos] – ā, es te biju, viss!
Par akustiku runājot... Ir mūziķi, kuri uzskata, ka Elbas filharmonijā ir ļoti laba akustika, un ir tādi, kuri saka – es uz šīs skatuves un vispār šajā mājā kāju vairs nesperšu! Piemēram, viens no tiem, kuriem šī akustika nepatīk, ir Jonass Kaufmanis – viņam šī akustika ļoti nepatīk.
Tā ar viņu kaut kā nedraudzējas. Un maestro Rikardo Muti. Arī viņam Elbas filharmonijas akustika nepatīk.
Bet vispār jau paši mūziķi bieži vien runā par to, ka labas akustikas zālēs nav nemaz tik vienkārši. Vairāk labā akustika patīk klausītājiem.
Ar akustiku jāsadraudzējas… Man šobrīd ir viens skolnieks, kurš visu laiku meklē vienu paņēmienu, jo domā – viņš tagad to zelta vērdiņu atradīs un viņam viss būs kārtībā, viņš būs uz zaļa zara. Es viņam saku – jūs meklējat universālu atslēgu, bet tādas nav! Viņš saka: "Ir jābūt!" Es saku – nē! Tu gribi, lai tev ir kaut kāda universāla atslēga – kā kredītkarte no plastikāta. Nebūs tā!
Tev jābūt kā liela nama saimniekam, kuram pie rokas ir milzīgs riņķis ar simtiem dažādu atslēgu. Un tev ir jāsaprot: šitā atslēdziņa domāta tam, šī – tam! Tev galvā jābūt veselai kladei, kur viss ierakstīts, kam konkrētā atslēga domāta. Mana skolotāja savulaik man teica tā: "Ja negribi, vari to arī neizmantot, bet tev ir jāsaprot, kā tas slēdzams." Jo vairāk māki, jo vairākus virzienus vari apkalpot.
Šeit es gribu atgriezties pie Elbas filharmonijas akustikas: arī te jābūt speciālai atslēdziņai, jo akustika nav vienkārša – tā pastiprina ne tikai tavas "šokolādes puses", bet arī tavas nepilnības. Atkarībā no tā, kādā formā šodien esi, pie kādas veselības, rezultāts var būt ļoti dažāds.
Ir dažas zāles, kas kā ar maigu sēpijas piesitienu dod vieglas ēnas tur, kur tev ir smiltis, un ļoti spoži uzspodrina to, kas tev tiecas uz pilnību. Ir akustika, kas tev glaimo. Un ir akustika, kas "mušī" tevi nost. Ir akustikas, teiksim, ar tādu reverberāciju, ka tev atnāk atpakaļ tik ļoti daudz kā netverama… Jo tas tiek sadalīts it kā pa frakcijām, un tu nesaproti, kura no tām ir vadošā.
Un ir vēl viens āķis: akustika ļoti mainās, kad telpā ienāk cilvēki. Bet dīvainā kārtā mēdz būt arī zāles, kurās, kad ienāk klausītāji, akustika kļūst labāka! Un tad vēl, piemēram, ir opernama "La Scala" skatuves mistiskais punkts, par kuru man vīrs vienmēr saka – kad dziedātājs nostājies tajā punktā, izklausās, itin kā tiek bļauts patafona ragā...
Pasper soli pa labi vai pa kreisi, un šī efekta vairs nav. Ar katru zāli ir jāsadraudzējas, turklāt tā ir arī gaumes lieta: vienam patīk kaut kas viens, otram tieši tas savukārt nepatīk. Un tas ir ļoti labi, ka esam dažādi: tā dažādība nosaka arī to, cik plaša var būt mūsu izvēle un uz kuru pusi varam skatīties.
Saprotu, ka pedagoģiskais darbs tev šobrīd ir viens no svarīgākajiem. Vai top arī kāda kamermūzikas programma?
Februāra vidū ar Diānu Ketleri mums būs kārtējais koncerts Berlīnes filharmonijā: atskaņosim Šostakoviča ciklu ar Aleksandra Bloka poēziju. Kaut kā man tagad tas Vidmaņa opuss un Šostakovičs… Pēdējo reizi šo Šostakoviča opusu dziedāju Rīgas filharmonijā divas nedēļas pirms papa nāves. Tagad, dziedot Vidmani, domāju – žēl, ka mamma šo mūziku nevar noklausīties. Viņa aizgāja septembrī, un tagad man ir tāds ļoti interesants personisks brīdis, ka abu vecāku tēli ļoti manāmi pavīd gan vienā, gan otrā programmā...
Šostakoviča cikls ar Bloka vārdiem, kas rakstīts klavieru trio un balsij… Laiks pierādījis šīs mūzikas kvalitāti. Līdzekļi, ko izmanto Šostakovičs – tur ir ļoti daudz programmatisma, ļoti daudz žanrisma, tāds smeldzīgs lirisms. Šis ir cikls, ko es ļoti, ļoti mīlu, tas dziedāts daudz kur: Latvijā to esmu dziedājusi Lielajā ģildē un Dzintaros. Tas ir skaņdarbs, pie kā katru reizi ar vislielāko prieku atgriežos. Tas arī it kā prasa pēc erudīta mūziķa. To var visādi veidot, bet interesantāk ir tad, ja daudz ko vari atpazīt.
Tiek daudz runāts par krievu mūzikas atskaņošanu, bet kuru tad vēl atskaņot, ja ne Šostakoviču, kurš no tā režīma ir tik ļoti cietis?!
Neskatoties uz visām grūtībām un aizliegumiem, kas viņu mākslinieciskajā varēšanā gandrīz vai iespundēja, viņš kaut kādā veidā tomēr izdzīvoja – tiekšanās uz taisnību, uz gaismu, uz māksliniecisko autentiskumu viņam tomēr ļāva to visu pārvarēt. Ir tā doma, ka mīla stiprāka par nāvi, bet šajā gadījumā mūzika ir stiprāka par nāvi, par karu, par naidu. Kāpēc Bārenboima jauniešu orķestris izpelnījies tik lielu uzmanību? Tāpēc, ka ar muzikāliem līdzekļiem, ar kopā muzicēšanu tiek veidots pamiers dzīvajā režīmā. Tāpēc arī mēs nākam uz koncertzālēm – to piedzīvot.
Un Latvijā nākamā reize būs tava uzstāšanās Jūrmalas festivālā?
Pirms tam man vēl būs īss fragments ar orķestri "Kremerata Baltica".
Sākumā tā neizskatījās, bet tagad šī izskatās ļoti, ļoti ražena jubilejas sezona, pilna interesantām pirmizrādēm, pirmatskaņojumiem un izaicinājumiem, bet būs arī atgriešanās pie kaut kā, kas jau darīts. "Kremerata" tagad plāno atskaņot slaveno koncertu "Veltījums Orfejam", kas bija Cēsu koncertzālē.
Nezinu, varbūt es tagad izpļāpāju kaut kādu stratēģisku informāciju, ko neviens nedrīkst zināt... Man būs interesanti atgriezties pie tā, kas tika darīts pirms gadiem. Pēc tam, protams, būs arī koncerts Jūrmalā: ar lielu nepacietību gaidu atkalredzēšanos ar Sašu Antoņenko, ar kuru atkal dziedāsim duetus, un, protams, ārijas. Tāpat ar lielu nepacietību gaidu atkalredzēšanos ar meistaru Jurkeviču, ar ko pagājušgad tiešām bija ļoti liels prieks un gandarījums sadarboties. Būs ļoti, ļoti interesanta un krāšņa programma!
Bet par to pedagoģisko pusi... Man tagad izveidojusies reputācija, par ko visu laiku smejos: klīst baumas, ka tie, kas mācās pie Kalnas, dzied tīri. Tā nu atnāk daži jaunieši pie manis un saka: "Mums teica – ja mācīšos pie jums, es dziedāšu tīri!" Saku – iespējams, jā, to es vēl nevaru pateikt. "Cik ātri es to varu dabūt gatavu?" Saku – tas atkarīgs tikai no jums! Jo tā nav grāmata, kuru varat izlasīt, un no rīta zināsiet tās saturu. Bet arī ar to grāmatu ir tā: daži to izlasīs un zinās par to stāstīt daudz ko, otrs mīņāsies un nevarēs pateikt neko. (..) Bet ja runājam par iemaņām – un iemaņas prasa zināmu atkārtojuma skaitli, tas atkārtojamais skaitlis katram no mums ir savādāks. Kāds atkārtojumu skaitlis būs vajadzīgs konkrēti jums? Es to nemāku pateikt. Jo tas ir rakstīts zvaigznēs.
Pirms vairākiem gadiem ar tevi runājām par dzirdi un balsi. Par to, no kā tas ir atkarīgs – lai balss būtu tīra.
Savulaik man ar mammu bija diskusija. Par kādu dāmu mamma man teica, ka viņa dziedot ļoti netīri. Balss vispār smuka, bet dzied ļoti netīri. Jautāju mammai – vai dāma dzied intonatīvi vai pozicionāli netīri? Mamma uz mani paskatās un saka: zini, es nevarēšu pateikt, kur ir tā starpība, tikai zinu, ka viņa dzied netīri... Bet kāpēc šeit ir tik ļoti liela starpība? Ja cilvēks dzied intonatīvi netīri, tas nozīmē, ka viņam ir slikta dzirde – viņš nedzird intervālus. Jo vienmēr saku – katram intervālam ir sava garša! Vai – ja kāds cilvēks nesaprot par garšu, tad saku – katrs intervāls ir kā cepamforma: varat apaļus kukulīšus taisīt, varat ķieģelīšus taisīt vai vēl kaut ko. Tas vienkārši jāsaprot.
Bet pozicionālā netīrība – tas nozīmē, ka skaņa tiek veidota uz labu laimi. Nu, gan jau būs! Un ar tādu pieeju "gan jau būs" nekad nekā laba nav.
Mums, dziedātājiem, ir tā: kas meklē, tas neatrod! Mēs, dziedātāji, uz katra soļa saskaramies ar ļoti daudziem paradoksiem. Tāds mums tas mūžs. Un nav taisnība tiem, kas saka, ka dziedātāji ir muļķi, – lai izurbtos cauri visām šīm īpatnībām…
Te ļoti labi jāorientējas, no kurienes vējš pūš: no kreisās vai labās puses, no augšas vai apakšas – ir trīsdimensionāli ļoti labi jāsaprot, kur tu atrodies. Mums ir ļoti labi jāzina jau iepriekš, kāda tā skaņa būs, kur tā ir un kā es to veidošu. Tikai tad tajā var ienākt. Ja meklēsi skaņu procesā, to neatradīsi nekad. Nē, nu... Arī aklajai vistai reizēm gadās grauds, bet tā ir loterija, bet mēs taču esam profesionāļi – mums loterija nav vajadzīga. Mums jāmāk "atražot" līdzīgs, gandrīz vai identisks rezultāts reizi pēc reizes. Tās ir iemaņas. Un viņi – audzēkņi – tiešām ar laiku dzied tīri. Bet paiet trīs, četri, deviņi, divpadsmit mēneši – kā kuram. Bet viņi sāk dziedāt tīri, jā.
Bet kopumā esmu nonākusi pie secinājuma, ka ļoti maz nodarbojamies ar intervāliem. Kvintu no kvartas reizēm nevar atšķirt! Pie tam augšupejošos intervālus daudzmaz varam saskaitīt, kaut ko sakalkulēt savā galviņā, bet lejupejošos – ak, dieniņās!
Un tad es sāku domāt… Mana mamma, skolotāja būdama, strādāja ar visādiem augšupejošiem, lejupejošiem intervāliem, it kā īpaši tiem nepievēršot uzmanību, kā spēlējoties viņa mūs pieradināja – īpaši pat nerunājot par solfedžo, atrisinājumiem, harmonijām. Viņa vienkārši kā spēlējoties katram pēc iespējam ielika intervāla izjūtu. Vai intervāla garšu. Pati esmu muzikoloģe, man bija nedaudz savādāk, turklāt solfedžo mācījos pie Jefima Jofes – ļoti, ļoti lielu pateicību esmu viņam parādā! Tie ir tie ķieģelīši, no kā mēs visu būvējam, kas nosaka to, kāda tā māja mums rezultātā būs. Tik bieži redzam vēsturiskas mājas, kurām sienas ir nevis taisnstūra, bet rombveida, jo māja ir sagāzusies... Arī Pizas tornis: neskatoties uz to, ka arhitekts visu matemātiski pareizi bija izskaitļojis, izrādījās, ka grunts tāda veida svaram nebija piemērota...
Varbūt tā ir tikai mana personīgā uztvere, bet man patīk regulāras lietas – ja aplis, tad aplis, ja ovāls, tad ovāls, ja kvadrāts, tad kvadrāts – labi, tajā vēl kaut kāda niša, lai saprotu, kur es atrodos. Savādāk iznāk kā tajā pasakā: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Un beigās nesaproti – kas tas ir?!
Bet pārdod to kā nezin kādu lielo mākslu. Nu, ja pērk, lai būtu. Bet ja nepērk? Tad ir liela brēka – nu, kāpēc tā?!
