Tūlīt pēc Dziesmu svētku izskaņas – pirmdien, 10. jūlijā, Dzintaru koncertzālē notiks Opermākslas svētki, uz kuriem savus klausītājus aicinās "Elīna Garanča un draugi". Lai tuvāk uzzinātu par šo koncertu, kā arī par citiem vasaras notikumiem un vaļaspriekiem dziedātājas dzīvē, telefonintervijā no Vīnes stāsta viņa pati.
Gunda Vaivode: Esmu pārtvērusi tevi Vīnē…
Elīna Garanča: Jā, jo pašlaik gatavojamies mūsu Gotveigas un Kicbīheles koncertiem. "Garanča un draugi" tur nu jau notiks attiecīgi piecpadsmito un desmito reizi, un pēc tam ar šo pašu programmu un šiem pašiem dziedātājiem brauksim arī uz Jūrmalu. Un pēc tam trakā skrējienā turpināsim skriet katrs savā pasaules virzienā.
"Klasika zem zvaigznēm Gotveigā" un "Klasika Alpu Kicbīhelē" – ar ko šie koncerti būs iezīmīgi tieši šovasar?
Šie koncerti ir īpaši ar to, ka pirmām kārtām katra no vietām ir ar savu enerģētisko lādiņu.
Jo īpaši Gotveigas klosteris – tas ir ārkārtīgi skaistā vietā… Braucot augšup kalnā un pavadot tur gandrīz četrpadsmit stundas ģenerālmēģinājumos, saņemam garīgi uzlādējošu enerģiju. Mums tiešām ļoti tur patīk būt! Kicbīhelē ir pavisam savādāk: tur ir kalni, un tur mēs, visi cilvēciņi, sajūtamies kā mazas skudriņas miljonu gadu pieredzes priekšā.
Bet arī tā ir īpaša vieta, jo katru gadu notiek publikas iepazīstināšana ar jauniem vai mazāk pazīstamiem dziedātājiem. Mums tas ir liels izaicinājums, ka jāattīsta un jāmeklē arvien jauni skaņdarbi, jauni muzikālie priekšnesumi. Nu jau trīs gadus šajos koncertos tiek prezentēts arī mana konkursa "Nākotnes balsis" galvenais uzvarētājs, un jo īpaši tas notiek Kicbīhelē, kur jau divas dienas pirms galvenā koncerta – ceturtdienas un piektdienas pēcpusdienā – publika tiek iepazīstināta ar pirmo, otro, trešo, ceturto un piekto vietu ieguvējiem. Un galvenais kroņa numurs ir pēdējais koncerts, kas sestdien notiek Kicbīheles parkā.
Runājot par tava koncerta draugiem – tur nebūs tikai jaunie dziedātāji, vai ne?
Nē, nē, tur nebūs tikai jaunie. Sanācis tā, ka nu jau katru gadu ir viens dziedātājs vai dziedātāja, ko es atvedu no savas puses, un ir kāds, ko sameklējis Karels [Elīnas Garančas dzīvesbiedrs, diriģents Karels Marks Šišons – red.]. Mums bijuši brīnišķīgi Ņujorkas Metropoles un Milānas "La Scala" opernama dziedātāji, bet šogad būs mans draugs un kolēģis Sek Jong Bēks, ar kuru pagājušajā gadā debitēju Londonā – pareizāk sakot, viņš debitēja tenora repertuārā un arī teātrī – tādus dzelzs nervus arī man gribētos. (smejas)
Tas bija Kamila Sensāna operā "Samsons un Dalila"?
Jā, viņš desmit gadus bija nostrādājis kā baritons, tad atnāca pandēmija, un divu gadu laikā viņš pats sevi izskoloja par tenoru un nu jau pusotru gadu dzied tenoru zelta repertuāru visos teātros... Šogad dziedājām kopā gan koncertā, gan arī "Aīdas" izrādēs Londonas Koventgārdenā, un tagad uzstāsimies kopā koncertos. Ir vēl vairāki projekti jeb operas, kuros nākotnē darbosimies kopā, un tā bija mana izvēle – iesaistīt viņu savos koncertos. Soprāns man šogad ir Eleonora Burato, tā ir kolēģe, ar kuru Karels iepriekš sadarbojies vairākās izrādēs, viņa dzied vadošajos teātros un, manuprāt, mecosoprāns pa vidu ļoti labi iederas: gan ar soprānu, gan ar tenoru abos virzienos, gan viņi savā starpā var atrast vienmēr jaukus darbus, kas priecē klausītājus.
Vai viņi abi būs arī Dzintaros?
Jā, viņi abi būs arī Dzintaros.
Jo šī nedēļa mums vienmēr ir ārkārtīgi saspringta, un – ja jau "Garanča un draugi", tad kāpēc gan repertuārs būtu jāmaina uz kaut ko citu? Un, tā kā Sek Jong Bēks nekad nav dziedājis Latvijā, domāju, arī klausītājiem būs interesanti dzirdēt šo dziedātāju dzīvajā, bez radio pārraižu starpniecības.
Par Eleonoru Burato neesmu pārliecināta, vai viņa ir vai nav uzstājusies Latvijā. Jebkurā gadījuma šie vārdi opermīļiem un klasiskās mūzikas baudītājiem noteikti ir zināmi, un mums ir prieks, ka mēs viņus varam atvest arī uz Latviju.
Minēji jauno dziedātāju konkursu, kuru tu organizē un kura rezultātā tiek atlasīti labākie solisti, kas piedalās arī šajā projektā. Vai labu balsu šobrīd ir gana, un vai dziedātāja profesionālais prestižs joprojām ir augsts?
Balsu trūkuma nav. Tur nevalda vakuums. Drīzāk liels vakuums valda labas skolas sakarā. Ir ļoti daudz pārpratumu, ko nozīmē laba skola, ir ļoti daudz pārpratumu, ko nozīmē uz elpas nolikta skaņa, ko nozīmē maska, ko tā nozīmē, kāpēc tā maska vispār ir vajadzīga.
Mēs dzirdam ļoti daudzus dziedātājus, kuri ir kaut kā mācīti, bet īsti neder ne lielajai skatuvei, ne kamermūzikas programmām, jo balss neizklausās ne svaiga, ne profesionāla, ne izkopta. Cilvēciņi mokās, un dažreiz tiešām sāpīgi redzēt, ka pēc četru piecu gadu studijām nekāds potenciāls nav ticis attīstīts.
Bet ir arī skaisti pārsteigumi. Šogad mums, piemēram, bija jauns mecosoprāns. Nu, labi, viņai ir 31 gads, un dziedātājam, kurš tikko, tikko grib uzsākt karjeru, šajā brīdī tas vilciens ir diezgan pabraucis uz priekšu. Bet nu – ārkārtīgi skaista balss, brīnišķīgs, sulīgs mecosoprāns, un nevis no tiem dramatiskajiem, bet no pilnskanīgajiem, kurš attaisno tiešām mecosoprāna kvalitāti! Tikai tāpēc, ka viņa bija vecākā no uzvarētājiem, iedevām otro vietu, bet, tā kā šīm vietām ir arī finansiāls stimuls, viņai tika sagatavotas iespējas braukt mācīties un attīstīties pie privātiem pedagogiem, un mēs ļoti ceram, ka viņa tiešām saņemsies un šī gada laikā veiks pēdējo atspērienu, lai no nākamā gada mēs viņu varētu noklausīties. Tā ir tāda balss, kurā tiešām ir vērts ieguldīt gan laiku, gan naudu, gan uzmanību, gan rūpi par šo cilvēku.
Tātad tu seko līdzi tam, kas pēc tam notiek ar taviem izvēlētajiem solistiem, konkursu uzvarētājiem?
Absolūti! Viņiem gan konkursa laikā, gan arī pēc konkursa ir preses konference, kurā viņi tiek stādīti priekšā gan Austrijas presei, gan arī cilvēkiem, kuri interesējas gan par festivālu, gan konkursu – viņi visi saņem manu telefonu, manus kontaktus, un es ar viņiem arī strādāju: tas arī pieder pie apbalvojuma – ka viņiem pēc tam ir iespēja man uzdot jebkādus jautājumus jebkurā virzienā par viņu profesionālo attīstību. Dažreiz arī tīri emocionāli parunāties un apmainīties ar saviem emocionālajiem un psiholoģiskajiem stāvokļiem. Es ar viņiem arī tehniski strādāju un dodu ieteikumus vai savus novērojumus un tehniskos knifiņus, kuri viņiem varētu noderēt. Jebkurā gadījumā regulāri paliekam kontaktā.
Latvijas labo slavu pasaulē joprojām stiprināt jūs, kas nu jau esat vidējā paaudze, – dziedātāji, diriģenti, pa kādam instrumentālistam. Bet dažkārt piezogas bažas, vai būs turpinājums un izlauzīsies jauni vārdi. Kā tu šo situāciju sajūti jomas iekšpusē?
Esmu nedaudz distancējusies no aktualitātēm un aktivitātēm, kas notiek jauno dziedātāju apritē Latvijā. Akadēmijas beigu eksāmeni, maģistri vai bakalauri, kas mācās, – man tāda īsta priekšstata par viņiem nav, bet, protams,
ik pa laiciņam izlec kādi jaunie dziedātāji, kad skaties sastāvus, – vienalga, vai tā ir Frankfurtes opera vai Drēzdene, vai varbūt kāda itāļu opera. Ik pa laiciņam parādās kāds latvisks vārds, un tad es skatos – jā, tiešām no Latvijas! Tas nozīmē, ka jaunajiem dziedātājiem potenciāls ir un viņi attīstās,
bet – kas tieši pašlaik notiek un uz kuriem dziedātājiem cerības, piemēram, liek kaut vai kamermūzikas vide Latvijā vai Latvijas Nacionālā opera, to īsti nevarēšu pateikt. Bet domāju, ka arī Latvijā, tāpat kā visur citur, degsme par mūziku un dziedāšanu noteikti ir, un
mēs esam slaveni ar to, ka daudzi brīnās – sak’, nu, kā tā var būt, ka no Latvijas nāk tik daudz labu dziedātāju! Tas nozīmē, ka mums tas tiešām ir asinīs, un mūsu DNS tas noteikti ir. Cita lieta – ka mūsdienās ļoti daudzi dziedātāji pāragri sadeg, pāragri saceras [uz kaut ko] un dažreiz ir arī pārāk slinki – teikšu, kā ir.
Bet mūsdienās šis temps, kādā dziedātāji pašlaik dzīvo, ir traks – ar nepārtrauktiem pārlidojumiem, ar ātru tempu, kādā jāpārslēdzas no viena repertuāra uz otru, arī ar sapratni, ko vispār no tevis kā dziedātāja prasa. Daudzi varbūt nemaz tā īsti to nesaprot, jo tie laiki, kad varēji tikai skaisti dziedāt un pagorīties pa skatuvi, jau ir sen pagājuši. Ja tu tiešām vēlies izveidot veiksmīgu mākslinieka ceļu un negribi būt garlaicīgs pēc desmit, bet gan vēlies pastāvīgi gan sevi papildināt, gan arī publiku pārsteigt, [svarīga ir] tieši daudznodarbinātība, dažādā nodarbinātība. To daudzi nevar pavilkt, un daudziem tas nav arī vajadzīgs, jo
ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir laimīgi, dziedot pirmo repertuāru otrā svarīguma teātros. Un ir dziedātāji, kuriem ir absolūti nepieciešams dziedāt tikai galvenās partijas tikai galvenajos teātros, bet to ir ļoti maz.
Kā daži no maniem draugiem intendantiem vai aģentiem, ar kuriem esam pazīstami jau vairākus gadus, man saka – ir tikai kādi trīsdesmit, četrdesmit dziedātāji, par kuriem visi galvenie teātri kaujas, cīnās un diedelē... Bet tajā pašā laikā – ja paskatāmies, cik ārkārtīgi daudz teātru ir Vācijā, Itālijā un vispār pasaulē, nav jau visiem jābūt galvenajām zvaigznēm.
Intervijā portālam "Delfi" tu esi izteikusi ļoti intriģējošu domu – ka tev šobrīd būtu interesanti palīdzēt jaunajiem dziedātājiem ar balsi un potenciālu atrast labu aģentu, līgumu, arī uzstāties kopā, lai publika un mediji viņus ievērotu un novērtētu. Ko tu ar to īsti domāji? Vai tev ir kādi lielāki plāni? Varbūt tieši caur tavām rokām mēs arī sagaidītu kādu turpinājumu kādai spožai karjerai no Latvijas?
Mans ideālais sapnis nav jāpiezemē pie konkrētas zemes: ja varētu izteikt vēlēšanos zelta zivtiņai, tad man gribētos izveidot varbūt pat ceļojošo akadēmiju, kas gan būtu diezgan nereāli, bet, teiksim, atrast kādā vietā bāzes centru, kur dziedātāji, kuriem ir jau kaut neliela pieredze, kuri vismaz pazīst notis un kuriem ir jau kaut kāds sākuma repertuārs ar dažām ārijām, atbrauktu uz noklausīšanos un pēc konkursa mēs izvēlētos desmit, piecpadsmit vai divdesmit cilvēku, un ar viņiem nopietni vairākus mēnešus strādātu. Un strādātu ne tikai vokāli, bet arī psiholoģiski un finansiāli. Jo cilvēkiem vienkārši jāizstāsta, ka pirmais honorārs nav jāiztērē pilnībā, bet jāpadomā ilgtermiņā, ko nozīmē tikt galā ar skatuves drudzi, ko nozīmē būt aktīvam gan sportā, gan uz skatuves, ko nozīmē interesants dziedātājs un ko nozīmē veiksmīgs dziedātājs, ko nozīmē konkursu dziedātāji. Jo ļoti bieži jaunie dziedātāji, kas mācījušies akadēmijā un kuriem lielākā uzstāšanās pieredze saistīta ar vietējo koncertzāli, mirklī, kad pabeiguši savu skološanos, vienalga, bakalaurus vai maģistrus, nostājas tādā kā tukšā vietā, jo īsti nezina, ko tagad darīt: braukt uz noklausīšanos pie kādas aģentūras, un, ja tā, tad pie kuras tieši aģentūras, varbūt braukt uz noklausīšanos uz teātri, bet – uz kuru teātri? Un kā vispār var aizbraukt uz teātri? Kā lai piedāvājas aģentam, un ko aģents no manis grib? Un kā vispār apģērbties?
Jo dažreiz cilvēki uz konkursiem atnāk tādi, ka jājautā, – vai tiešām tu domā, ka pusvienpadsmitos no rīta dziedāt vakarkleitā ar spīguļiem būtu pienācīgi? Cits atnāk džinsos, vaļējā kreklā un kedās – arī tas man neliekas gluži pienācīgi. It kā niansētas un nesvarīgas lietiņas, jo mūsdienās jau visiem gribas būt demokrātiskiem. Bet runa jau nav par kreklu, bet tādu zināmu nevīžību vai pašpārliecinātību – un to vajag palīdzēt saprast.
Vienmēr saku: mans vārds nav likums, man ir tikai ieteikums, bet, tā kā es aktīvi šajā procesā vēl joprojām esmu un pazīstu gan teātra intendantus, gan direktorus, gan arī mākslinieciskos vadītājus un diriģentus, vairāk vai mazāk domāju, ka man ir saprašana par to, kas tur notiek. Bet pašlaik tādā intensitātē ar to nodarboties nevaru, jo tas ir ļoti laikietilpīgs, emocionāli, psiholoģiski un arī vokāli smags darbs. Arī finansiāli tam jāatrod līdzekļi, jo – ja jau strādā, tad tiešām uz to labāko! Ne par velti ir arī stipendijas, un ir konkursi, kuros var uz tām pieteikties. Tas viss šobrīd ir tādā lielā, lielā mākonī, kuru gribētu kādreiz īstenot. Bet nu – tā kā es vēl esmu jauna – ar visu to, ka pēc pases esmu vidējā paaudze, bet jūtos tā, it kā man vēl joprojām būtu divdesmit septiņi, un vēl vismaz piecus, desmit gadus diezgan aktīvi dziedāšu, domāju, ka man vēl ir laiks pamazām, pamazām to realizēt un meklēt gan kontaktus, gan vietu, gan cilvēkus, kuriem tas varētu interesēt un, protams, skatīties, kādā formātā un kurā vietā tas būtu iespējams.
Tā bagāža, ko esi iekrājusi, – tā noteikti ir kādam pa drusciņai jāatdod, jo arī tu pati vari būt pateicīga pirmkārt jau mammai par mūzikas saprašanu un dziedāšanu, bet arī dažām slavenām dziedātājām – kaut vai Kristai Ludvigai.
Protams, tieši tā tas arī ir – tā ir ārkārtīgi bagāta pieredze! Arī tas fakts, ka esmu ļoti mainījusi savu repertuāru, sākumā dziedot Mocartu, baroku, pēc tam romantiku un verismu, tad dramatisko repertuāru un arī Vāgneru… Un katrā no šiem stiliem bijušas dažas nianses, kas ir gan jāpamaina, gan tehniski jāattīsta. Domāju, ka man šajā ziņā tiešām ir ļoti liela pieredze un man bijuši brīnišķīgi pedagogi, kas katru reizi mani ar milzīgu soli pastūmuši uz priekšu. Bijusi un vēl joprojām ir sadarbība ar labākajiem diriģentiem, no kuriem katram ir ko teikt, katram ir sava ideja un vīzija par to, kā viņš redz vai izjūt mūziku. Ir lieliski režisori, skatuves scenogrāfi. Tā ka man būtu žēl to visu vienkārši paņemt sev līdzi kapā un nenodot to kādam tālāk. Un tādā intensitātē, kādā strādāju pašlaik, man gribētos vēlāk darboties šajā jaunajā ampluā. Bet pašlaik tīri fiziski to vēl nevaru īstenot.
Gan Gotveigas, gan Kicbīheles un arī Dzintaru koncertos diriģents būs Karels Marks Šišons. Kādus mūziķus viņš būs pulcējis Austrijā, un kādus – Latvijā?
Austrijā mums ir Vīnes Tautas operas orķestris, kurš nu jau ir neatņemams mūsu koncertu dalībnieks – kā viņi 30. jūnijā noslēdz sezonu, tā uzreiz pieslēdzas mūsu koncertiem. Rīgā būs Festivāla orķestris, kurā būs mūziķi no visiem orķestriem, – cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuri ātri reaģē, kuri ir brīvi un kuri vēlas šajā pasākumā piedalīties.
Vasara tev ir diezgan blīva, jo jau nākamajā rītā pēc koncerta Dzintaros tu dosies uz Baireitu, kur 25. jūlijā notiks tava debija šajā Vāgnera mūzikas Mekā. Izskatās, ka zaļā pakalna noslēpums tomēr tevi vilina?
Vilina, jā! Man bija tik skaisti iecerēts triju nedēļu atvaļinājums pēc pilnās sezonas... Domāju – staigāšu pa zaļo zāli un skatīšos zilajās tālēs, bet diemžēl – vai par laimi – uzradās šis piedāvājums, kuram nevarēju pateikt "nē".
Sākumā lauzos, stīvējos un ķīvējos pretī, bet tad vairākkārt [ar festivāla rīkotājiem] sazvanījāmies, un beigās nevarēju teikt nē… Ņemot vērā, ka Vāgners ir bijis Rīgā un Vāgnera ielā uzbūvējis savu pirmo minimaketu Baireitas zaļajam kalnam...
Kuru, starp citu, tagad atjauno!
Jā, un es to apskatīju – pirms dažiem gadiem mūs aizveda tādā kā ekskursijā un izstāstīja, kas un kā paredzēts. Aptaustot šo minimaketu un tagad iekāpt īstajā – protams, ko tādu nevarēju palaist garām! Šobrīd lasu fascinējošu grāmatu par Vinifredu Vāgneri un viņas Baireitu... Tajā ir tik daudz pretrunīgas informācijas – gan vēsturiskas, gan arī muzikālas. Ir dažādi komentāri par tiem, kas šo festivālu vadīja, par diriģentiem, dziedātājiem, režisoriem. Man likās – man tas ir jāizlasa, lai sagatavotos, lai vispār saprastu, kas tas ir. Apzvanīju ļoti daudzus savus draugus un kolēģus, kas tur dziedājuši vairākkārt. Neiztrūkstoši klāt būs arī mans pedagogs – gribu, lai viņš man palīdz iedziedāties.
Šis "Parsifāla" iestudējums būs ļoti īpatnējs – būs 3D brilles un viss būs diezgan futūristiskā manierē, ar ārkārtīgi spilgtiem tērpiem. Kundri loma man ārkārtīgi patīk, un saku paldies Dievam, ka esmu to jau dziedājusi.
Tā ka nedaudz pazīstama man šī sajūta jau ir, bet nu – tā atbildības sajūta un pacilājums, ka notiek debija tiešām absolūtā Vāgnera Mekā… Tas bija tāds piedāvājums, kuram vienkārši nespēju pateikt nē.
Tavu Kundri Kirila Serebreņņikova iestudētajā "Parsifālā" mēs redzējām arī videoversijā: iestudējums notika pandēmijas laikā, un tā bija tiešām ļoti liela un spēcīga loma, un tāda tā noteikti būs arī šoreiz. Diriģents ir Pablo Erass-Kasado, režisors Džejs Šeibs. Arī viņiem tā ir debija. Vai iepriekš jau esat tikušies?
Ar režisoru nē – tā man būs pirmā sadarbība ar viņu. Bet ar Pablo Erasu-Kasado gan esmu uzstājusies gan Zalcburgā, gan Vācijā, mums ir bijuši koncerti kopā, tā ka esam pazīstami. Un, tā kā es runāju spāniski un viņš pats ir spānis, domāju, mums nebūs problēmu iejusties arī šajā mūzikas pasaulē.
Tāpat ar maltiešu tenoru Džozefu Kaleju esat bijuši kopā.
Jā, arī ar viņu esam vairākkārt uzstājušies. Esam tiešām savā ziņā jauneklīga komanda, pats vintage sākums. (smejas)
Nu, redzi, Elīn, viss notiek laikā! Jo tava debija Baireitā bija paredzēta mazliet savādāka…
Ir gājis gan pa kalniem, gan pa lejām, raudot un priecājoties – viss kas kādreiz ir bijis, bet neesmu no tiem, kuri skatās atpakaļ un domā – kā būtu bijis, ja būtu bijis… Ir tā, kā ir. Un tā, kā ir, ir ļoti labi!
Pilnīgi noteikti! Vasaras nogalē tu dziedāsi Karmenu Grācā. Interesanti – tā ir vieta, kur savulaik tev tika piedāvāts debitēt šajā lomā, un šo piedāvājumu izteica, manuprāt, Nikolauss Arnonkūrs pirms daudziem, daudziem gadiem. Bet tu izvēlējies pataupīties un izdarīji ļoti pareizi.
Nu jā! (smejas) Toreiz šis piedāvājums bija uz 2005. gadu, un tas tiešām bija vēl par agru. Rīgā Andreja Žagara iestudējumā debitēju 2007. gadā. Nepagāja ne 17 gadi, un atgriežos Karmenas pirmsākumos.
Vēl viens interesants koncerts kopā ar Karelu Marku Šišonu jums ir 9. septembrī Meridas Romiešu teātrī. Kas tā ir par vietu?
Man pašai tas ir jaunums! Tas ir festivāls, kuru viņi cenšas attīstīt: arī iepriekš tur bijuši koncerti.
Nupat uzzinājām, ka tieši tajā nedēļas nogalē tur risināsies vēršu cīņas, kas diemžēl vēl ir aktuāla tradīcija Spānijā. Un tieši tad, kad mums būs koncerts, tur viesosies viens no viņu slavenākajiem cīnītājiem [toreadoriem] vēršu cīņu pasaulē – Klaibers. Visi nu sākuši cepties un ņemties, nevienas brīvas viesnīciņas vairs nav…
Bet, tā kā mums šis piedāvājums par šo koncertu bija izteikts jau pagājušajā gadā un man ļoti patīk apmeklēt vietas, kurās vēl nekad neesmu bijusi, un pēc fotogrāfijām šī vieta izskatījās ārkārtīgi skaista un aizraujoša, tad – kāpēc gan ne? Jo tādējādi iepazīstam jaunu publiku, parādāmies jaunās vietās, šo to iepazīstam arī no vēstures un ģeogrāfijas. Un, tā kā septembrī man bija vēl viena brīva nedēļa starp koncertu, kas būs kopā ar Kentu Nagano Hamburgā un Aīdas mēģinājumiem Berlīnē… Tas Spānijā parasti ir visjaukākais laiks. (..)
Daudzi no Latvijas jau nopirkuši biļetes uz "Aīdu" Berlīnes Valsts operā, jo abās galvenajās sieviešu lomās būs latvietes – Elīna Garanča un Marina Rebeka. Tas būs jauniestudējums?
Jā, jauniestudējums, kuru gatavo Kaliksto Bieito. Ir ļoti daudz satraucošu ideju, kas varētu būt. No vienas puses, ir daudzi, kas saka – tev būs tik viegli kā nekad… Citi atkal domā – nu, nu, kas tur būs? Es ar viņu nekad neesmu strādājusi personīgi: esmu gan dziedājusi viņa Karmenu, bet tas noticis tikai viņa asistenta vadībā. Ļoti gaidu šo sadarbību, jo domāju, ka viņam kā režisoram ir ļoti daudz, ko teikt. Diriģents būs Nikola Luizoti, ar kuru janvārī Vīnē dziedāju "Aīdu". Līdz ar to domāju, ka šī sadarbība varētu būt interesanta.
Tavs koncertkalendārs nudien ir ļoti blīvs… Saki, kā visam pa vidu tev izdodas izveidot arī kultūrdobes ar tomātu ķekariņiem, kuros bumbulīši ir tikpat līdzeni kā tavās Rosīni fioritūrās? Un pa vidu, ja nemaldos, ir arī pa kādam "Vāgneram" – kabacim un melonei…
(smejas) Tā ir mana kaislība! Kad jāmācās no galvas teksti, un tas nozīmē tikai vienu – atkārtot, atkārtot un atkārtot, tādos gadījumos ļoti bieži klausos ierakstus, izslēdzot smadzenes gan muzikālajai inetrpretācijai, gan balss varēšanai: vienkārši klausos tekstu. Lai nebūtu jāsēž mājās un jāskatās pa logu, eju kaut ko darīt. Vai arī – dažreiz, ja esmu iemācījusies jaunu dziesmu, smadzenes no tās vajag atslogot, novēršot uzmanību ar kaut ko citu – bet tā, lai galva paralēli vēl joprojām atkārto ritmu: tad pats labākais ir dārzs.
Esmu aktīvā atpūtniece: joga un pilates absolūti nav domātas man – man vajag fiziski pastrādāt, lai sāp pleci no rakšanas, vajag, lai rokas ir ar dubļiem, vajag, lai varu izbaudīt to fascinējošo skatu, kā no mazas tomāta sēkliņas izaudzis tik milzīgs augs.
Un tad tas gandarījums, ka vari iziet dārzā un sev uz brokastīm noplūkt svaigu bazilika lapiņu… Vai, piemēram, tomātiņš ir sasmēlies saules, un tad tu viņu – tādu siltu – nogriez un uzliec uz maizītes ar olīveļļu: nu, nekāds "lobsters-šlopsters" nav garšīgāks par to! (smejas) Ļoti izbaudu arī to, kad savām meitenēm saku – izskrieniet ārā, mums vajag lociņus, salātiņus vai zemenes, un viņas spurgdamas izskrien ārā un sacenšas, kura vairāk atnesīs. Tāpat viņas skatās, kas no sēkliņām, kuras viņas pašas iesējušas, izaudzis. Tāda cieša piesaiste dabai. Vai, piemēram, augusta beigās braucam staigāt pa mežu:
uz sēnēm mēs, latvieši, protams, esam pilnīgi traki – Spānijā neviens to nesaprot. Bet šīs dažas stundas pastaigāt pa mežu un vienkārši saelpoties gan reibinošos vaivariņus, gan atrast vēl kādu brūklenīti vai kādu mellenīti – tas, kurš šādā vidē nav piedzimis, tas to nesaprot, bet tas, kurš ir un kam tā visa nav, tad kaut kas nav kārtībā.
Katrs latvietis tagad tevi sapratīs... Vai tu arī paspēji nolīgot? Vai bija iespēja kādu mazu ugunskuriņu uzkurt?
Jā, maziņš – ar desu uz kociņa un arī alus pudelīti – bija gan. Interesanti, ka Spānijā naktī no 23. uz 24. jūniju ir tradīcija braukt uz jūrmalu un, atpakaļ braucot, pusnaktī trīs reizes meties iekšā jūrā. Tāds viņiem ir ticējums. Bet, protams, nekas nestāv klāt tam ozollapu vai kalmju paklājam, ko mana ome savulaik lika saplūkt, lai Jāņu dienā smaržotu visa māja.
Ar lielu nepacietību šobrīd gaidu, kas izaugs manā pļaviņā, kurā iesēju sēklas no paciņas, ko rotā tavs smaidošais foto un bitīte. Kas tā bija par "Bee Good" balvu, ko tu saņēmi?
Tā ir iniciatīva Austrijā, ko nu jau vairākus gadus attīsta viens biofermeris, kurš sākumā nodarbojās ar dārzniecību, bet nu jau visu attīsta arvien vairāk un plašāk. Viņš aizcīnījies līdz pat Eiropas Savienībai: ticies gan ar Leienu, gan citiem parlamentāriešiem, viņš cīnās par tīru dabu – lai mūsu agrokultūras apstrādātajos laukos būtu ne tikai ar pesticīdiem apstrādāti lauki, bet būtu arī brīvās pļavas, kurās bitēm vairoties, lai tās apputekšņotu gan ābeles, gan plūmes, lai mums būtu arī normālas zemenes dārzā.
Kaut kā viņi sociālajos tīklos bija atraduši manas bildes ar tomātiņiem un to, cik man svarīgi staigāt pa mežu ar sēņu grozu. Viņi uzrakstīja man un teica, ka viņiem liekas – tieši no kultūras vides nav otras tādas mākslinieces, kas tik aktīvi par to runā un bauda, un jautāja, vai mēs varētu sadarboties. Es atbildēju, ka, protams – jā, un ir ļoti patīkami, ka mani uzrunā ne tikai muzikāli, bet arī citā virzienā aktīvi cilvēki.
Tā ka piekritu viņiem kļūt par tādu kā atbalstītāju. Esam ļoti jauks bariņš: tur ir gan Šanele, gan dažādi modeļi, gan tenisisti, gan F1 braucēji. Pagājušajā gadā balvu dabūja Stings, šogad – es. Augustā Grācā būs tikšanās, uz kuru mēģinās sasaukt kopā daudzus cilvēkus, lai kopīgi pasēdētu šajā ziedošajā pļavā. Tur ir gan kliņģerītes, gan rudzupuķes, ir arī rozīgas milzu kliņģerītes, ir migliņa, dzeltenas bārbelītes, tur ir ļoti, ļoti skaistas dažādas puķes, kas zied dažādos laikos – kad vienas pārzied, citas plaukst, un skats ir ārkārtīgi krāšņs.
