Dāvids Frē dzimis 1981. gadā Tarbas pilsētā Francijas Pirenejos. Abi mūziķa vecāki bija pedagogi – māte vācu valodas, tēvs – filozofijas skolotājs. Frē sāka mācīties klavierspēli četru gadu vecumā, pēc skolas beigšanas turpināja apgūt mūziķa arodu Parīzes Nacionālajā augstākajā konservatorijā. Uzaudzis vācu valodas un filozofisku spriedumu piesātinātā gaisotnē, mūziķis izvēlējās intelektuālu pieeju arī klavierspēlei. To papildinot ar teju fizisku simbiozi ar instrumentu un introspektīvu skaņu, viņš ļoti ātri izpelnījās pasaules ievērību un slavu. 2004. gadā Dāvids Frē uzvarēja Monreālas starptautiskajā mūzikas izpildītāju konkursā, bet jau 2006. gadā tika godināts ar stāvovācijām Parīzē, Šatlē teātrī, kur pēdējā brīdī bija uzaicināts aizstāt Elēnu Grimo. Uzreiz pēc šīs uzstāšanās Frē kļuva par vienu no tiem retajiem jaunās paaudzes pianistiem, kas parakstījuši ekskluzīvu līgumu ar "Virgin Classics".
Pirmais Frē ieskaņotais CD Bach & Boulez nāca klajā jau 2007. gadā, un to par gada labāko albumu atzina laikraksti "London Times" un "Le Soir". Otrais – "Bach: Piano Concertos" (2008) – Baha klavierkoncertu ieraksts Brēmenes Filharmonijas kamerorķestra pavadījumā – saņēma Vācijas Skaņu ierakstu akadēmijas balvu. Tam sekoja albums "Schubert Impromptus Op.90 & Moments Musicaux" (2009), ko kritiķi augstu novērtēja par "pārsteidzošu spēles jūtīgumu un dziļu Franča Šūberta sarežģītās iekšējās pasaules izpratni".
Turpmākajos piecos gados Frē laida klajā vēl trīs diskus: "Mozart: Piano Concertos Nos. 22 & 25" (2010), "Bach: Piano Works" (2013) un "Schubert: Fantaisie" (2015). Pēdējais no tiem – Šūberta vēlīno darbu albums – izpelnījies britu žurnāla "Gramophone" apbalvojumu "Editor’s Choice" un slavēts kā "ārkārtīgi pārdomāts un aizkustinošs".
2008. gadā tapusi Dāvida Frē darbam veltīta dokumentālā filma "Sing, Swing & Think", kuras režisors ir Brino Mosenžons.
"Viņa interpretācijas ir muzikāli noslīpētas, tehniski elegantas un spilgti demonstrē mūzikas intelektuālo komponenti," – tā par slaveno franču pianistu Dāvidu Frē, kurš izpelnījies pasaules mēroga atzinību par savām neordinārajām intelektuālajām Baha un Šūberta skaņdarbu interpretācijām, raksta "The New York Times".
"Izsmalcināta", "izmeklēta", "tēlaina" un "virtuoza" – ar šādiem epitetiem kritiķi apraksta Frē meistarīgo spēli. "Baha, Mocarta, Bēthovena, Šūmaņa, Ravēla, Šostakoviča, Brāmsa un Šūberta mūzikas interpretācijas viņa izpildījumā ir tik mākslinieciskas un oriģinālas, ka grūti pat izprast, kā viņš tās paveic," raksta The Epoch Times.
Frē slavenākos Baha klaviermūzikas koncertus salīdzina ar Glena Gūlda priekšnesumiem – un Gūlds ir atzīts par vienu no harismātiskākajiem Baha interpretiem visos laikos.
Franču mūziķa spēle izceļas ar īpašu sasaisti – viņš spēj radīt neparastu līdzsvaru starp refleksiju un emocionalitāti, tehnisku rūpību un spēles poēziju. Pianista pieeja darbam ietver trīs striktus pamatnoteikumus – "dziedi, svingo un domā" (angl. sing, swing and think). Kamēr noteikums "svingo" saistāms ar skaņdarba ritmisko uzbūvi, "dziedi un domā" atspoguļo izpildītāja personību – mūziķi Dāvidu Frē.
Inta Zēgnere: Paldies par laiku, ko veltāt mūsu intervijai – ļoti gaidām jūs Rīgā! Vai jums jau ir bijusi koncertu pieredze Baltijas valstīs?
Dāvids Frē: Patiesībā nē. Latvijā būšu pirmo reizi. Ļoti gaidu šo tikšanos!
Vai pirms došanās uz kādu līdz šim nezināmu valsti ieskatāties ceļojumu aģentūru lapās, lai kaut cik iepazītos ar vietu, kurp dosieties?
Godīgi sakot, man ir tik daudz koncertu, ka nav daudz laika, jo parasti ierodos dienu pirms uzstāšanās un nākošajā dienā pēc tās jau dodos projām. Tāpēc ļoti bieži diemžēl ir tā, ka nevaru īsti izbaudīt visu to vietu skaistumu, ko apmeklēju. Šī, iespējams, ir skumjākā lieta, kas saistīta ar koncertiem.
Bet katra jauna vieta tik un tā ir atklājums – piemēram, nezināmā Rīga…
Protams, man būs laiks nelielai pastaigai, apskatīšu dažas lietas un ieraudzīšu līdz šim nezināmu koncertzāli, iepazīšu jaunu publiku. Tas man patīk, tomēr nekad nevar redzēt un aplūkot tik daudz, cik gribētos.
Savam koncertam esat izvēlējies Franča Šūberta mūziku. Šķiet, ka jūsu attiecībām ar Šūbertu un viņa mūziku ir ļoti ilga un noturīga vēsture?
Šūberts tiešām ir man ļoti tuvs komponists. Ar viņa mūziku jūtu emocionālu saskaņu. Tāpēc katru reizi, kad varu spēlēt Šūbertu, esmu ļoti laimīgs. Viņa valoda man patiešām ir labi pazīstama.
Jūtos ērti ar šo mūziku, vismaz ar tiem skaņdarbiem, kurus esmu izvēlējies atskaņot, jo ir arī daži opusi, ko vēl neesmu spēlējis – piemēram, viņa Sonāte Remažorā… Tomēr lielākā daļa Šūberta darbu man patiešām ir ļoti tuvi. Un tāpēc tas varbūt arī bija labākais veids, kā pirmo reizi uzrunāt jūsu publiku.
Kā jūs īsti atklājāt Šūbertu? Protams, ir mūzikas skola un tamlīdzīgi, taču noteikti sekoja kāds pagrieziena punkts, kad sākāt saprast Šūbertu citādāk – personiskāk, ne tā kā mācību grāmatā.
Pirmo reizi atklāju Šūbertu, kad biju vēl ļoti mazs bērns. Mājās dzirdēju stāstus par viņa dzīvi, kas, kā zināms, nebija īpaši priecīga un viegla. Toreiz man bija kādi četri vai pieci gadi. Bet tad,
kad biju pusaudzis, noklausījos kompaktdisku, kas manam tēvam ļoti patika. Tie bija Šūberta vēlīno darbu ieraksti izcilā Čīles pianista Klaudio Arrausa priekšnesumā. Atceros, ka izjutu dziļu pārdzīvojumu. Es varbūt vēl biju pārāk jauns, lai saprastu visu šo emociju sarežģītību, bet kaut kas mani ļoti aizkustināja viņa mūzikā.
Taču toreiz problēma bija tāda, ka Šūberts īpaši netika uzskatīts par nozīmīgu komponistu jaunajiem pianistiem, kuriem vajadzēja pilnveidoties meistarībā.
Kad mācījos konservatorijā savā dzimtajā pilsētā, nespēlēju nevienu Šūberta skaņdarbu. Vēlāk, mācoties jau Parīzes konservatorijā, spēlēju viņa Fantāziju "Ceļinieks", bet vairāk arī neko, jo mums vajadzēja koncentrēties uz citu repertuāru. Iespējams, ka Šūberts tika uzskatīts par pārāk dziļu vai pārāk sarežģītu jauniešiem. Nezinu, kādi bija iemesli.
Tad, kad kļuvu neatkarīgāks un sāku sniegt koncertus, nolēmu pievērsties Šūberta mūzikai. Esmu to ieskaņojis arī vairākos albumos. Šūberts man patiešām kļuvis par lielu un svarīgu atklājumu, it kā būtu atvērušās kādas jaunas uztveres iespējas. Ar to negribu sacīt, ka saprotu šo mūziku labāk par jebkuru citu pianistu. Vienkārši tā ir valoda, kas man ir ļoti tuva.
Klausījos, kā jūs spēlējat viņa Otro klavierdarbu Mibemolmažorā no triju skaņdarbu cikla (Drei Klavierstuecke, D. 946)- šī mūzika ir dziedinoša...
Tā ir taisnība, šis darbs mani ļoti aizkustina, un jūtu, ka šajā opusā, kas ilgst vien nepilnas desmit minūtes, ir daudz dažādu emociju – ļoti kontrastējošu un ļoti raksturīgu Šūberta pasaulei.
Melanholija un maigums. Tas liek klavierēm dziedāt. Un varbūt viens no iemesliem, kāpēc es īpaši mīlu Šūberta mūziku, ir tas, ka tā ir tik ļoti dziedoša.
Savukārt Šūberta Fantāzija "Ceļinieks", ko spēlēsiet koncertā, ir skaņdarbs ar vērienu.
Esmu to spēlējis daudzas reizes. Tas ir ļoti izaicinošs, tehniski sarežģīts darbs, bet interesantākais tajā nav tik daudz saistīts ar tehniku, cik ar faktu, ka šis darbs ir ļoti orķestrāls. Manuprāt, tas ir pirmais gadījums pianisma vēsturē, kad klavieres patiešām skan kā orķestris.
Tā nav nejaušība, ka Ferencs Lists vēlāk radīja tam jaunu versiju klavierēm ar orķestri, jo šajā skaņdarbā ir iekodēta orķestra faktūra. Šūberta mūzikai tas ir diezgan neparasti, jo esam pieraduši par viņu domāt kā par dziesmu autoru. Fantāzijas lēnajā daļā ir dziedošais pirmsākums un dziļums , bet ir brīži, kad viņš liek klavierēm skanēt visās orķestra krāsās. Tas viņa laikam bija ļoti moderni. Daudzi toreiz nesaprata, cik mūsdienīga un revolucionāra bija Šūberta valoda.
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc jūs tik ļoti mīlat Šūberta mūziku, ir tas, ka tā ir dziedoša un jums ir svarīgi likt klavierēm dziedāt? Turklāt par jums ir uzņemta dokumentālā filma "Sing, Swing & Think" jeb "Dziedi, svingo un domā". Šīs trīs lietas jums ir ļoti svarīgas, un tomēr man šķiet, ka vissvarīgākais no visiem vārdiem jums ir tieši "dziedāt".
Jā, protams!
Manuprāt, pianistam dziedāšana ir visinteresantākais un lielākais izaicinājums. Taču arī domāt ir ļoti svarīgi.
Protams, ir jādomā par to, ko dari, un jāsaprot komponista griba. Savukārt "swing" ir ritmiskais enerģētiskais aspekts, dejiskais elements. Šūberta mūzika ir saistīta arī ar deju.
Dziedāšana… Jā, varbūt tas ir mans galvenais mērķis, ko vēlos sasniegt pie klavierēm.
Jūs daudzkārt esat salīdzināts ar Glenu Gūldu. Vai jums tam ir izskaidrojums?
Es nezinu, kāpēc, jo šī ideja nav mana. Kā zināms, Glens Gūlds nekad nav spēlējis Šūbertu. Nedomāju arī, ka viņam patika Šūberta mūzika. Tātad šī ir liela atšķirība starp mums. Dažiem žurnālistiem vienkārši patīk tāds salīdzinājums, bet nedomāju, ka tas ir īsti vietā vai pamatots. Glens Gūlds var patikt vai nepatikt, bet viņš bija ģēnijs, un es tāds neesmu.
Gūlds, protams, bija man svarīgs mūziķis. Kad biju vēl mazs, atceros, cik ļoti mani iespaidoja Baha "Goldberga variācijas" viņa ierakstā. Taču es nekad nemēģināju atdarināt, jo jūs nevarat atdarināt kaut ko tādu, kas ir tik oriģināls.
Arī jūs esat ieskaņojis "Goldberga variācijas". Kad tas bija?
Tas bija mans pēdējais kompaktdisks, kas tapa pirms diviem gadiem. Varēju ierakstīt un atskaņot šo skaņdarbu tikai tad, kad kļuvu pilnīgi neatkarīgs no tā, ko biju dzirdējis bērnībā saistībā ar Glenu Gūldu.
Atgriežoties pie programmas un Šūberta Fantāzijas "Ceļinieks"… Protams, romantisma laikam tas bija raksturīgi – atklāt mūžīgo klejojumu tēmu un ilgas pēc laimes, pēc patvēruma. Man ļoti patīk brazīliešu gleznotājas Lučianas Mariano doma, ka mājas ir ne tikai vieta, bet mājas ir arī sajūta. Kas jums ir mājas, ņemot vērā to, ka tik daudz ceļojat? Vai Francijas dienvidos, kur esat dzimis, joprojām ir māja, kur varat atgriezties? Vai arī jūsu galvenā vieta ir Parīze? Vai varbūt viesnīcas ir tā vieta, kur esat visbiežāk?
Arī lidostas… Bet es teiktu, ka manas mājas ir Francijas dienvidos. Tā ir arī Parīze, jo Parīzē pavadu daudz laika. Un manas mājas ir arī mana ģimene. Šī ir ne tikai ģeogrāfiska vieta, bet arī man tuvie cilvēki. Mājas – tā ir mana ģimene, mans novads un manas mājas ir arī mūzika.
Cik liela ir jūsu ģimene?
Tuvākais loks ir mana sieva un mana meita, mēs trīs.
Vai meita arī nodarbojas ar mūziku?
Viņa dzied korī.
Bet ja runājam par ceļošanu, jūsu koncertu sarakstā redzu, ka jums ir gana intensīvs grafiks. Jums būs koncerts Bordo, tad Rīgā, pēc tam Milānā. Biļetes jau izpārdotas. Pēc Itālijas sekos Francija. Kā ar repertuāru? Kādas ir jūsu prioritātes koncertos? Šūbertu dzirdēsim Rīgā, bet vai tas skanēs arī citviet?
Milānā spēlēšu Morisa Ravela Klavierkoncertu Solmažorā ar orķestri Filarmonica della Scala. Spēlēšu arī Šūberta "Foreļu kvintetu" kopā ar manu draugu vijolnieku Daniēlu Lozakoviču. Jāapgūst arī jauni Šūberta un Šūmaņa skaņdarbi, tai skaitā Šūmaņa "Kreisleriāna".
Jums ir plašs repertuārs, savi iemīļoti autori, bet kāpēc jūsu dzīvē bija laiks, kad nolēmāt nespēlēt Šopēna mūziku?
Pirms dažiem gadiem Šopēna mūziku ieskaņoju albumā. Gluži nesen esmu spēlējis Šopēna Otro klavierkoncertu. Mazliet spēlēju Šopēnu, un man ļoti patīk šī mūzika. Patiesībā tā ir ļoti grūta, un ļoti reti esmu apmierināts, klausoties Šopēna interpretus.
Zinu, ka tagad spēlējat Šopēnu, bet bija laiks, kad no tā pilnībā atteicāties. Vai toreiz atteicāties, lai nekļūtu no Šopēna pilnīgi atkarīgs, vai arī tāpēc, ka nevarējāt atrast īsto atslēgu, lai to atvērtu?
Toreiz man šķita, ka man nav pietiekoši daudz nepieciešamo īpašību, lai atklātu šo mūziku. Nebiju apmierināts ar to, ko darīju. No vienas puses es varētu ideāli piestāvēt šai mūzikai, jo esmu francūzis, turklāt manos radurakstos ir arī slāvu senči: mana vecmāmiņa bija no Čehijas, bet vecvecmāmiņa bija poliete.
Jūs minējāt savu dzimtas koku. Vai tajā bijuši arī mūziķi?
Jā, ir bijuši. Viņi cēlušies no Morāvijas – manas vecmāmiņas māsa un brālis.
Jūsu uzvārds ir Frē. Vāciski to varētu tulkot kā "brīvs", un man šķiet, ka jūs tiešām esat brīvs savā mūzikas izjūtā, savā interpretācijā.
Es cenšos tāds būt, jā. Taču
mana darba specifika ir būt gan brīvam, gan arī cienīt partitūru un respektēt komponistu, kas to radījis. Tas ir visgrūtākais – atrast brīvību noteiktā modelī, stilā, noteiktos likumos, ko vēlos respektēt. Tā ir interesanta mana darba daļa – atrast līdzsvaru šajā jomā.
Dažreiz varētu šķist, ka smadzenes un sirds ir nedaudz pretrunā, bet domāju, ka tā nav. Manuprāt, viens no labākajiem veidiem, kā panākt, lai smadzenes un sirds būtu saskaņā, ir pievērsties mākslai un, protams, mūzikai.
Tā šķiet, ka jūs ļaujat ne vien klausīties mūziku, bet arī to sajust.
Jā, un arī saprast. Protams, bez sajūtām nav arī izpratnes. Vispirms jūs kaut ko sajūtat un tad mēģināt saprast. Bet pirmais kontakts ir gandrīz juteklisks kontakts ar skaņu. Taču man patīk, ja publika ne vien bauda, bet arī mēģina iedziļināties – tā ir aktīva klausīšanās procesā. Savā ziņā mākslinieks ir kā tulks, kas nodod vēstījumu, un mums ir svarīgi, lai auditorija to uztver. Tad rodas tik ļoti nepieciešamais ciešais loks starp mūziku, mums un auditoriju. Tas ir kā aplis, kurā starp šiem elementiem notiek savstarpēja enerģētiska apmaiņa. Arī tas, kā klausītāji klausās – klusums zālē, ko viņi mums dāvā, iespaido priekšnesumu. Interpretācija rodas mijiedarbē ar klausītājiem. Mēs to nevaram paveikt vieni.
Ceru, ka Rīgā sastapsiet vērīgu un ieinteresētu publiku…
Esmu par to pārliecināts!
Zinu, ka Latvijā cilvēki ir cieši saistīti ar mākslu. Viena no retajām latvietēm, ko pazīstu, ir brīnišķīgā balerīna Anna Laudere. Viņa ir Džona Neimeiera Hamburgas baleta zvaigzne.
Kā jūs, iespējams, zināt, esmu lielos draugos ar Džonu Neimeieru. Piedalījos arī kā pianists viņa projektā "Ghost Light".
Ar kādiem vēl māksliniekiem labprāt sadarbojaties? Minējāt vijolnieku Daniēlu Lozakoviču.
Esmu ļoti laimīgs, ka varu satikt un iepazīt daudzus brīnišķīgus kolēģus. Jā, Daniēls Lozakovičs, Reno Kapisons, Pēters Matei, ar kuru kopā ieskaņojām Šūberta "Ziemas ceļu", diriģenti Merina Alsopa, Kurts Mazurs, Rikardo Muti, Esa Peka Salonens. Šī ir mana darba pārsteidzošā un iepriecinošā iespēja – satikt citus mūziķus un iedvesmoties no tiem. Agrāk biju diezgan vientuļš, bet tagad man ir arvien lielāka nepieciešamība pēc cilvēkiem. Ļoti patīk šāda sadarbība mūzikā.
