Henrieta Verhoustinska: "Jersika Records" jaunākā izlase ir džeza vēsturē līdz šim nebijis projekts: kultūrtelpā "M/Darbnīca" tika ierakstīti 13 dzīvie koncerti un no katra koncerta viens skaņdarbs tika izvēlēts šai izlasei. Tā ir kā džeza iemūžināšana nākamajām paaudzēm?
Mareks Ameriks: Es kaut kā ļāvos tai idejai, jo dzīvoju ar domu, cik labi būtu dzirdēt, kas, teiksim, ir "Hamletā" saknējis 90. gados vai arī džeza klubā "Allegro" 70. gados. Pats es uztaisīju dokumentālu īsfilmu par "KIKOK 1962" – pirmo džeza festivālu, kas tepat Mūkusalas ielā notika. Ja vien būtu šie ieraksti, ja cilvēki varētu to klausīties...
Ja tas ir iznācis kā albums vai kā kompilācija, tas tomēr sāk dzīvot savu dzīvi un tās paaudzes var ātri atklāt no jauna.
Es piekritīšu, ka mēs esam piefiksējuši laiku, piefiksējuši to, kas notiek ne tikai ar mūziku, bet ar telpu, aplausiem.
13 koncertieraksti – kas ar tiem notiek? Vai tie joprojām glabājas magnetofona lentēs?
Mareks Ameriks: Mēs ierakstījām analogajā piegājienā. Tas īstenībā ir mūsu koncepts, kā mēs tam pieejam. Es uzskatu, ka tā ir labi rakstīt džezu. Uzstādījums bija, ka katram koncertam es varētu atvēlēt vienu lenti, kas ir 40 ar kapeikām minūtes, un no tā mēs izvēlēsimies materiālu izlasei. Pateikšu jau tagad, ka nākamgad ir plānots izdot Vadima Dmitrijeva kvinteta koncertu kā atsevišķu albumu.
Kas jums ir džezs?
Mareks Ameriks: Visaizraujošākā mūzika, un tas okeāns ir ļoti liels: gan jauna mūzika rodas, gan ir neizsmeļams kultūras mantojums – pasaules un arī Latvijas –, ko rokoties pa arhīviem, var atrast.
Dāvis Jurka: Man tā ir īsta domas brīvība. Es pievienojos mūziķim Tomam Rudzinskim, kurš teica, ka vajag ļauties vairāk just un mazāk domāt. Tajā brīdī, kad tu jūti, tu nedomā par to, cik labi tu spēlē vai arī tu nesāc salīdzināties, bet tu tiešām domā par muzikālo momentu, kurā tu tajā brīdī esi un mēģini sadzirdēt tās skaņas, kas ir telpā un ar savu skaņu to visu papildināt.
Mareks Ameriks: Dāvi, bet cik daudz stundu ir jāpavada pie sava instrumenta, lai tu šo brīvību sasniegtu? (smejas)
Es tieši to gribēju teikt. Lai sasniegtu vieglumu, apakšā ir milzīga profesionāla bāze.
Dāvis Jurka: Jā.
Lai būtu absolūta brīvība, ir brīvi jāpārvalda savs instruments. Tas ir daudzu gadu darbs, kas ir ieguldīts.
Kā tu izvēlējies saksofonu? Vai tas bija dēļ saksofonistes Kendijas Dilferes (Candy Dulfer)? (visi smejas)
Dāvis Jurka: Nē, tā bija nejaušība. Tajos laikos es dzīvoju Mazsalacā un man mammai kultūras namā vienkārši bija jauns saksofons, kuru es varēju dabūt. Man arī saksofona spēles pedagogos patika labāk. (smejas) Tā es nonācu pie saksofona.
Mūzikas izdevniecībai "Jersika Records" šis ir īpaši ražīgs gads – jūs esat izdevuši astoņas vinila plates. Tas ir iespaidīgs skaits.
Mareks Ameriks: 2017. gadā, kad dibinājām, man likās, ka izdosim vienu divas plates [gadā]. Kultūrkapitāla fondam liels paldies par to, jo bez atbalsta nebūtu tik ražīgi. Citādi tas būtu triju gadu darbs, bet sanāca vienā gadā. "Jersika Records" mēs esam uzsākuši vēsturisko ierakstu sēriju, kur pirmais albums bija Raimonda Paula trio 1965.–1966. gada sesijas. Palaimējās iepazīties ar kontrabasistu Juri Āķi, kurš ir pie labas veselības un ir liels džeza entuziasts, jau minētā festivāla "KIKOK" organizators un pats [tajā] arī spēlēja. Viņš arhīvā tīri nejauši uzgāja lenti, kur bundzinieks Einārs Raibais kopā ar Pēterburgas Juriju Vikharevu gatavojoties raidījumam Latvijas Televīzijā, veic skaņas pārbaudi.
Pauls Dambis, kurš bija skaņu režisors, laikam vienkārši nospieda "REC" un aizgāja uzpīpēt, kamēr viņi iespēlēja 40, 50 minūtes, nezinot, ka tas ierakstās un kur nu vēl to, ka kādreiz to izdos. Redz, pēc 50 gadiem ir plate.
Šobrīd es strādāju pie nākošā – trešā – vēsturiskās sērijas albuma, kas būs "2R+2B" jeb Raimonda Raubiško, Gunāra Rozenberga, Borisa Banniha un Vladimira Boldireva 80. gadu koncerta. Rudenī iznāca Matīsa Čudara albums. Dāvis spēlē albumā, kur ir Gunāra Rozenberga programma.
Ja jums būtu jāizveido Latvijas džeza kanons no trīs vērtībām – kas tās būtu?
Mareks Ameriks: Džeks Mihaļickis, es teiktu. Jo tie ir 30. gadi, pirmais zināmais Latvijas džeza pianists, kurš [izmantoja] improvizācijas elementus. Viņš bija aktīvs mūziķis tajā laikā.
Dāvis Jurka: Tad es teiktu, ka otrais ir Rozenbergs.
Latvijas Radio bigbends ir izdevis plati ar Rozenberga skaņdarbiem.
Dāvis Jurka: Tas bija kā veltījums. Platē piedalās viņa laikabiedri, kuri joprojām spēlē un piekrita piedalīties.
Ieskaitot Raimondu Paulu.
Dāvis Jurka: Jā, protams. Un trešais?
Mareks Ameriks: Arī Maestro varētu pieskaitīt, jo viņš jau no džeza nāk.
Viņa īstā mīlestība, man liekas, vienmēr ir bijis džezs. Dāvi, pēdējā laikā ir ļoti aktualizējies jautājums par mūziķu atalgojumu valsts koncertapvienībās. Kā to izjūt Latvijas Radio bigbends?
Dāvis Jurka: Paldies par šo jautājumu! Šis tiešām ir aktuāli mums un visiem kolēģiem. Mēs ļoti aktīvi par to iestājamies Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas ietvaros un daudz domājam, kā to nest uz āru, kā darīt zināmu, ka tā ir reāla problēma, nevis kaut kas izdomāts. Mēs esam vienojošies par principiem. Mēs neejam agresīvu, populistisku ceļu, bet mēģinām inteliģenti skaidrot situācijas būtību.
Atalgojuma līmenis ir ļoti zems. Ieguldītais laiks, ko mūziķis pavada, lai labi spēlētu savu instrumentu, ir nesalīdzināms ar to, kādu atalgojumu mūziķis pēc tam saņem.
Man ļoti patika viens Irmas Kalniņas citāts kādā intervijā, ko es nesen dzirdēju – ka ar sportistiem, mūziķiem, skatuves māksliniekiem viss ir ļoti vienkārši, jo no viņiem gaida rezultātu, kuru ir ļoti viegli novērtēt; tajā pat laikā mums ir ļoti daudz citu cilvēku, kuri saņem lielākas algas, bet darba rezultātu var nojaust, bet īsti nevar izmērīt, to var prasīt vai tikpat labi – neprasīt.
Mareks Ameriks: Gan mūsu klasikās mūzikas mūziķi, gan džeza mūziķi ir pasaules klases mūziķi. Tas vienkārši ir mārketinga un visa kopā jautājums, lai mēs viņus uzliktu uz pasaules, Eiropas kartes. Tas ir reāli iespējams. Mēs to gribam, bet tam vajag palīdzēt.
