Džeza fani noteikti būs dzirdējuši par leģendāro Turku Džeza festivālu, kas ir tikai gadu jaunāks par 1968. gadā dibināto "Pori Jazz" un norisinās martā. "Turku Sea Jazz" ir trīs gadus jauns veidojums, kas radies līdz ar Arhipelāga Jūras džeza festivāla piedzimšanu. Somijas dienvidrietumu pilsētā Turku un arī uz Seili salas notiekošais "Turku Sea Jazz" ir viena ceturtā, taču centrālā daļa no Arhipelāga Jūras džeza festivāla, kas kopumā notiek no jūlija sākuma līdz augusta sākumam un kurā ietilpst arīdzan trīs gadus jaunais Ālandu salu jeb Olandes Jūras festivāls, kas norisinās Mariehamnas pilsētā, kā arī kopš astoņdesmito gadu beigām notiekošie salu festivāli "Korpo Sea Jazz" un "Baltic Jazz".
Arhipelāga Jūras džeza festivāla ideja nākusi no somu džeza pianista Jusi Fredriksona vadītās bezpeļņas biedrības "Jazz City Turku", kas ir tā sauktā lietussarga organizācija gan Turku Džeza festivālam, gan "Flame Jazz" koncertsērijām un arī mūzikas izdevniecībai, gan bigbendam "Turku Jazz Orchestra".
Lietussargs itin labi noderēja arī "Turku Sea Jazz" apmeklējuma laikā. Paldies mūzikas dievam, ne visu laiku, jo laikapstākļi bija tikpat improvizēt mīloši kā džezmeņi. Viena no festivāla dienas programmām norisinājās divu stundu kuģīšbrauciena attālumā no Turku – uz somu Roņu salas jeb Seili, kas apvīta ar leģendām un stāstiem gan no 17.–18. gadsimta, kad uz vientuļo un attālo salu tika izsūtīti lepras slimnieki, gan no vēlākiem laikiem, kad līdz pat 1962. gadam uz salas darbojās sieviešu psihiatriskā klīnika, kā dēļ somi šo vietu mēdz dēvēt arī par Dvēseļu salu.
Tagad pabaisā vēsture atstāta pagātnē. Kādreizējās klīnikas telpās iemājojis Arhipelāga izpētes centrs, kas pēta Arhipelāga un arī Baltijas jūras ekoloģiju, bet kopš 2017. gada sala kļuvusi arī par somu, zviedru un citu tautību tūristu galamērķi. Seili var gan pārnakšņot, gan paēst vietējā restorānā, dažas dienas pabaudot somiem itin neparastās dabas skaistumu. Latvietis Seili gan var sajusties gluži kā mūsu lauku vidē, jo neparastā daba somiem ir gandrīz simtprocentīgi līdzīga mātei dabai Latvijā! Tas pie Somijas krastiem atrodamajā tūkstošsalu arhipelāgā ir diezgan netipiski, jo pārsvarā salas tomēr atgādina skandināviski klinšainākus veidojumus.
Daudzas no Turku tuvākajām salām savienotas ar tiltiem, bet vasaras mājas un pat iespaidīgas villas atrodamas arī uz tālākām salām un saliņām. Līdz ar to ideja par Arhipelāga Jūras džeza festivālu somiem nešķiet nekas pārāk neparasts.
Ūdenstūrisms ir modē, un kāpēc gan ar sabiedrisko kuģīti vai pašam ar savu jahtu vai laivu neaizbraukt uz džeza koncertiem?
27. jūlijā Seili salas džeza koncertu apmeklētājus lutināja saulains laiks, radot teju idillisku interesantas nekurienes un kultūras sajaukuma sajūtu. Seili baznīcā izjusti un ēteriski koncertēja un lūperu jeb skaņas cilpotāju veikli izmantoja somu ģitārists Tēmu Vīnikainens, pārsvarā spēlējot sava šogad izdotā albuma "Songs of Silence" programmu, bet par humora un lieliska avangarddžeza pilnu performanci Arhipelāga izpētes centra dārzā parūpējās viena no spēcīgākajām šā žanra somu grupām "PLOP" kopā ar leģendāro somu džeza flautistu Juhani "Junnu" Āltonenu. Kvartets pārsvarā izpildīja pērn klajā nākušā kopalbuma "PLOP & Junnu" programmu. Albums, starp citu, apbalvots ar somu "Grammy" ekvivalentu "Emma" labākā džeza albuma kategorijā. Galvenais šovmenis bija "PLOP" saksofonists Miko Innanens, kurš somiski bārstīja acīmredzami smieklīgus jokus un pamanījās koncerta laikā nomainīt teju visus iespējamos saksofona veidus. Iztrūka vienīgi basa saksofons, taču pēckoncerta sarunā izrādījās, ka viņam ir arī tāds. Milzonīgo instrumentu, kurš tiek spēlēts ar statīva palīdzību, gluži vienkārši būtu pārāk sarežģīti nogādāt uz attālo salu. Tika izmantoti arī vēl citi amizantāki pūšaminstrumenti, kamēr Junnu brīvi improvizēja starp melodiskām tēmām un gluži negaidītiem flautas spēles pagriezieniem, bet kontrabasists Ville Herrala un bundzinieks Jonass Rīpa uzturēja dzīvu brīvā džeza lidojuma pulsu.
Ville Herrala festivālā uzstājās arī nākamajā dienā, kad koncerti notika jau Turku pilsētvidē Auras upes krastā pie jūrniecības muzeja "Forum Marinum". Tiesa, programma bija gluži citādāka – starptautiski zināmākā somu saksofonista Timo Lassi modernā džeza draivs, kurā viņš demonstrē fantastisku tenorsaksofona spēles pārvaldīšanas tehniku. Grūvu Villem palīdzēja uzturēt vēl viens lielisks somu bundzinieks Jaska Lukarinens. Trio pārsvarā spēlēja 2021. gadā klajā nākušā albuma "Trio" skaņdarbus, izlaižot tos, kas platē iespēlēti kopā ar "Budapest Art Orchestra" stīgu ansambli. Nospēlētie savukārt tika pavilkti krietni garāki, kas džezā ir itin viegli izdarāms, ja visiem iesaistītajiem muzikāli ir, ko teikt. Pēc uzstāšanās pirmās pusstundas bija izskanējušas vien divas albuma kompozīcijas – "Better Together" un "Sunday 20". Tas gan ne brīdi neradīja garlaicības sajūtu.
Gluži otrādi – tieši šādi brīvās improvizācijas džeza meistaru koncerti ir tas, kādēļ var kļūt atkarīgs no šā žanra festivāliem.
Pirms Timo Lassi uzstājās Somijā labi zināmā dziedātāja Aili Ikonena, nodemonstrējot gan plašo vokālo diapazonu, gan acīmredzami pandēmijas laikā lieliski uztrenēto darbošanos ar vijoli un lūperu. Aili Ikonena pamanījās ar kājas pedāļiem precīzi ieslēgt un izslēgt skaņdarba ievadā pašas iespēlētās vijoles skaņu cilpas arī tad, kad dziesmai jau bija pieslēgusies pārējā grupa un paralēli tika dziedāts. Tas prasa gan drosmi, gan meistarību, lai šādi uzbūvētais skaņdarbs nesabruktu kā kāršu namiņš ar vienu mazliet neprecīzu kājas pieskārienu lūpera pedālim.
Pauzēs starp lielo skatuvi apdzīvojušo mākslinieku koncertiem uz mazās skatuves uzstājās duets "Teddy Rok", kurā elektroniskās un dzīvās bungas apvienotas ar dažādu sintezatoru skanējumu. Muzikālais ceļojums tika izveikts no pieklusināta ambienta līdz pat dejot aicinošam elektrofankam, taču brīžiem "Teddy Rok" par daudz aizrāvās ar starpgalaktisko orbītu nesteidzīgu pētīšanu septiņdesmito gadu elektronikas pionieru manierē.
Par ballīti festivāla piektdienas vakarā parūpējās dāņu basiste Ida Nīlsena kopā ar pavadošo grupu "The Funkbots". Nosaukums jau pasaka priekšā – tas bija Fanks ar lielo burtu. Brīžiem par naivu un uzbāzīgu, taču viennozīmīgi pārliecinošs un publiku kājās pieceļošs. Der piebilst, ka Ida Nīlsena pēdējos sešus Prinsa dzīves gadus spēlēja viņu pavadījušajās grupās "The New Power Generation" un "3rdeyegirl". Prinsa ietekmes jūtamas vai ikkatrā Idas Nīlsenas skaņdarbā. Prātā paliekošākais no fanka ballītes ir milzonīgais basa apmlifaiers jeb skaņas pastiprinātājs uz skatuves un fiziski kaut kur vēdera dobumā, kā arī uzstājīgais reperis Kuku Agami, kurš zvaigžņu stundu festivālā piedzīvoja brīdī, kad grupas bundzinieku aizstāja vietējais Turku bītboksers Fēlikss Zengers. Tik tiešām talantīgs mākslinieks, kurš ar muti spēj atdarināt kā basa sintezatora, tā bungu, perkusiju un pat vinila skrečošanas skaņas.
Noslēdzošo festivāla dienu iesāka somu klavieru Maestro Jukas Linkolas tentets, izpildot uz latiņamerikāņu bigbenda mūziku virzītu programmu no sava šā gada albuma "Rumba liberte", kurā neparastā veidā iezogas arī progresīvā roka noskaņas.
Lielākā dienas un laikam jau visa festivāla zvaigzne bija zviedru dziedātāja Liza Ekdāla, ko latviešu auditorijai varētu raksturot kā pop-jazz ievirzes dziesmas zviedriski izpildošu 52 gadus vecu dāmu, kura dzied Evijas Vēberes vokālam līdzīgā bērnišķīgā balsī.
Precīzais vecums minēts, jo Liza koncertā atzīmēja savu dzimšanas dienu, kā dāvanu no publikas saņemot "Happy Birthday" kopdziedājumu somu valodā. Publikas stāvovācijas un reakcija uz viņas lielākajiem viegla zviedru popšlāgera hitiem ļāva saprast, ka Ekdāla ir viens no apzinātajiem festivāla magnētiem, kas ar labas gribas palīdzību pieskaitāms arī pie džeza žanra. Pori Džeza festivāls nesen magnetizēja ar Robiju Viljamsu…
Starp lielkoncertiem uz mazās skatuves uzstājās muzikāli aizraujoša etnodžeza grupa "Ilkka Arola Sound Tagine", rotaļājoties ar Tuvo Austrumu un afrikāņu noskaņām. Iemesls tam ir grupas līdera Ilkas Arolas kādreizējie muzikālā nomada ceļojumi pa Palestīnu, Ēģipti, Mali un vēl citām somam gana eksotiskām vietām. Rezultātā radies neparasts muzikālais sajaukums, kura amplitūda ir no tuksneša tālēs izskanošas sasaukšanās līdz gana trakulīgai ballītei kādā grieķu vai turku krodziņā. Šādu ainu palīdz iztēloties uz skatuves klātesošais grieķu stīgu instruments buzuki, ko koncertā ik pa laikam uzspēlē pats grupas līderis, primāri trompetists Ilka Arola, kā arī ģitārista Topi Korhonena pieskaršanās turku stīgu instrumenta ūdas basīgi noskaņotajām stīgām. Mūsdienu globālās mūzikas cienītājiem noteikti vērts paklausīties viņu jaunāko plati "Blue & Golden" un īpašu uzmanību pievērst arī koncertā izskanējušajam skaņdarbam "Return", kurā dzirdama neparasta minētā buzuki un ūdas saspēle ziemeļnieciskā skatījumā.
Noslēdza festivāla koncertprogrammu kavergrupa somu dziedātājas Johannas Forsti vadībā. Interesantākas par ierastajām džezīgajām "U2", Lenija Kravica, Madonnas un citu popzvaigžņu dziesmu kaverversijām padarīja "Hammond" ērģeles spēlējošais un daudz pieredzējušais somu mūziķis Miko Heleva.
Muzikālā programma festivālā ir gana eklektiska. Par dažādību "Turku Sea Jazz" bija parūpējušies arī ēdiena un vīna festivāla dalībnieki, piedāvājot dažādu valstu virtuvi un dzērienus. Ne tikai vīnu, bet arī vietējo darītāju alu, īpaši izceļot no Kimito salas nākušo. Improvizācija uz tās nav sveša, jo turpat, netālu no Dālsbrukas ciema notiek arī viena no Arhipelāga Jūras džeza festivāla daļām – "Baltic Jazz" festivāls.
Ja nav būts Turku, uz šo pilsētu noteikti vērts aizdoties vismaz reizi dzīvē.
Turklāt tiešais lidojums no Rīgas ilgst vien nedaudz vairāk kā stundu. 200 000 somu, zviedru un vēl citu tautību ļaužu apdzīvotajā piejūras pilsētā kultūras un vēstures klātbūtni var just ik uz soļa. Tajā notiek mūzikas un citi festivāli, darbojas vairāki mākslas muzeji, liekot uzsvaru tieši uz laikmetīgo mākslu. Vērts apmeklēt gan Turku Mākslas muzeju, gan "Ars Nova", kas iemitinājies arheoloģijas muzeja "Aboa vetus" paspārnē, bet īpašs ieteikums aizdoties uz leģendārajam somu tēlniekam Vaino Āltonenam par godu nosauko tēlniecības muzeju, kas liek uzsvaru tieši uz laikmetīgo tēlniecību un dara to ļoti pārliecinoši. Šā raksta autors, piemēram, gandrīz nokavēja džeza festivāla koncertu sākumu, jo aizķērās oriģinālās somu tēlnieces Hannas Makonenas maģiskajā neosirreālisma pasaulē.
Vēl Turku ir milzīga, atjaunota un par iespaidīgu muzeju padarīta viduslaiku pils, jau minētais jūrniecības muzejs un no iekšpuses apskatāmie upē pietauvotie kuģi, no itāļiem nopirkts funikulieris, ko vietējie neiesaka izmantot, jo tas mēdz vairāk nedarboties, nekā darboties, daudz restorānu uz upes un pie upes un lieliska ūdenssatiksme, kas ļauj apskatīt kā pilsētu, tā tuvākās Arhipelāga jūras salas.
Runā, ka "Turku Sea Jazz" notiks arī 2024. gada jūlijā.
Starp citu, festivālu vērts atbalstīt arī zaļi domājošajiem džeza cienītājiem, jo tas sadarbojas ar Džona Nurminena fondu, kas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir dabas aizsardzības aktīvisti, un "Turku Sea Jazz" laikā notiek arī publiskas diskusijas par ekoloģijas tēmām.
Iedvesmai vērts paklausīties arī festivāla mākslinieciskā direktora, pianista Jusi Fredriksona pirms diviem gadiem ierakstīto albumu "Archipelago Sea Tales", ko var uzskatīt par tādu kā šā koncepta skaņas celiņu.
Vairāk informācijas par festivālu var atrast tā mājaslapā turkuseajazz.fi.
