Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadu mākslas ainā spoži uzmirdzēja savdabīgi valdzinošā Hildas Vīkas daiļrade, kurā naivā dabiskumā sakausējās prāts un jūtīgums, dabas un iztēles radītie sižeti un tēli.
Pats svarīgākais mākslā viņai bija atklāt daiļumu un harmoniju, kas bija pretstats viņas dzīves sarežģījumiem un grūtībām – tā par mākslinieci Hildu Vīku saka mākslas zinātniece Valda Knāviņa. Nacionālajā Mākslas muzejā viņa šobrīd iekārto Hildas Vīkas gleznu un zīmējumu izstādi, ko atklās piektdien.
Latvijas mākslā Hilda Vīka spoži uzmirdzēja pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Viņai piemita savs īpatnējs rokraksts ar naivisma piedevu, ko viņa pat necentās apslāpēt un kas viņas darbiem piešķīra īpašu valdzinājumu. Viņas mākslā bija arī daudz tiem laikiem drosmīgu erotisku motīvu, kas daudzos izsauca sašutumu.
“Manī nobrieda savāda, neatlaidīga doma, ka man jākļūst māksliniecei. Kaut kur biju dzirdējusi, ka mākslinieki kļūstot tie, kas no dzīves visvairāk izmežģoties, un es jutos no viņas izmesta, izmežģīta,” tas ir fragments no Hildas Vīkas stāstu krājuma “Dievišķā vientiesība” Aijas Uzulēnas lasījumā.
Jā, Hilda Vīka bija arī rakstniece un viņas stāstos ir ļoti daudz no viņas pašas dzīves, tāpat kā viņas zīmējumos un gleznās. Vienīgi, ja literārajos darbos bieži vien ir daudz sūruma un sāpju, tad gleznās viņa kultivē gandrīz vai tikai skaisto, ideālo pasauli, uz ko ļoti tiecas, bet kas nav sasniedzama.
Savos darbos viņa ir arī ļoti sievišķīga, un tā ir atbrīvota, arī neatkarīga sievišķība, kas viņas laikā bija liela atļaušanās.
“Viņai ļoti pārmeta erotismu viņas darbos, tos atklātos plikņus. To, ko nepārmeta Vidbergam, viņu par to ļoti zākāja un nonievāja. Viņai bija ļoti grūti izsisties. Viņa tiešām savā dzīves laikā ir saņēmusi ne tikai uzslavas (bet arī to netrūka, jo vīrieši atzina, ka kaut kas viņā ir), bet viņai bija grūti tik galā ar šīm ārkārtīgi negatīvajām recenzijām, taču viņa kaut kā prata no tā distancēties,” stāsta izstādes kuratore Valda Knāviņa.
Viņa uzsver – kopumā tāds uznāciens, kāds Vīkai tolaik bija, bija liels retums, tāda uzdrīkstēšanās”.
Mākslinieces radošais mantojums ir visai plašs: filigrāni izstrādātie melnbaltie zīmējumi un smalkie, daudzkrāsainie akvareļi, īpatnēji stilizētie ainavu, portretu un aktu gleznojumi. Viņa rakstīja arī dzejoļus, stāstus un romānus, kurus pati ilustrēja.
Vīkas agrīnajai daiļradei raksturīgas filigrānas detaļas
1927. gadā Dailes teātra mākslas salonā Hilda Vīka sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kurā eksponēja grafīta zīmējumus. Tos raksturoja tolaik modē nākušie eksotiskie sižeti, neparasti piesātināta, daudzveidīga ornamentāla apdare un detaļu stilizācija (“Divas sievietes ar suni”, “Sveicinājums”, abi 1927). Ievērojama loma melnbalto kompozīciju uzbūvē un saturā bija arī erotiski atraisītām sieviešu kailfigūrām, kurās nepārprotami atainojās Vīkas iztēlotais skaistuma ideāls un art deco stila ietekme. (“Rīta stundā”, 1927).
Tāpat kā zīmējumos, arī 30. gadu akvareļos māksliniece koncentrējās detalizētam konkrētā sižeta izklāstam – piemēram, rūpīgi iekrāsoja meiteņu kleitas, apakšsvārku spices, apmetņus un kurpes, kā arī puķu dārzus un pļavas (“Puķu laistītājas”, “Ģimenes dārziņā”, abi līdz 1933). Ja dažkārt autore labsirdīgi ironizēja par pikantām vai amizantām sadzīves epizodēm (“Svētdienas pastaiga”, līdz 1933; “Slinkās sievas”, 1930), tad šajos darbos viņas sieviešu miesiskā skaistuma kults palika nesatricināms. 30. gadu otrajā pusē Hildas Vīkas daiļradē radās vesela virkne latviešu folkloras tēlu un sižetu (“Māra laidarā”, “Meža māte un Vēja māte”), kas atbilda gan dievturības idejām, gan pašas mākslinieces romantiskajai dzīves izjūtai.
“Tie agrīnie zīmējumi pārsteidz ar savu gatavību. Tur, protams, ir savi iespaidi no Skulmes, Vidberga, Strunkes, bet viņa to laiž caur savu – es to nosauktu – naivisma prizmu, viņa paliek tāda, kāda viņa ir, un ar to arī viņa paliek īpatnēja ar saviem stāstiem, ar savu stilistiku,” komentē Knāviņa.
20. gadu nogalē Hilda Vīka pievērsās eļļas glezniecībai, atainojot savos darbos Ķīpsalu – vietu, ko pazina no bērnības un kur bija nodzīvojusi desmit gadus. Vīkas ainavu glezniecībā vērojamas tālaika modernās mākslas virziena – jaunās lietišķības – iezīmes. Visbiežāk viņa gleznoja apmākušās vasaras dienas, ar atturīgo, bet saskanīgi niansēto krāsu salikumu un pasauso, nedaudz ģeometrizēto un it kā gludo gleznojumu panākot atsvešinātas un iluzoras pasaules iespaidu (“Pie Zunda kanāla”, ap 1927; “Skats uz Dzegužkalnu”, 1929).
Pārliecinoši portretu gleznojumi
Līdzās “tīrajām” ainavām, kas Vīkas daiļradē dominēja 30. gadu sākumā, 30. gadu beigās to kompozīcijās pakāpeniski ienāca cilvēki un viņu sadzīves tēlojums, gluži tāpat kā portretos pamazām, bet neizbēgami “iedzīvojās” ainava. 30. gados portreti pamazām kļuva par galveno žanru Vīkas glezniecībā. Māksliniecei patika attēlot savus tuviniekus – māti, brāli, laulāto draugu (“Viktora Eglīša portrets”, ap 1933; “Mātes portrets”, 1937), kā arī radīt reizēm reālu, bet, laikam ritot, pašas sacerētu “dzīves telpu”, kas kļuva aizvien iluzorāka.
Ap 30. gadu vidu Hilda Vīka izstādēs prezentēja virkni ievērojamu latviešu aktrišu un labākās sabiedrības dāmu portretu (“Tautu meita”, ap 1937), bet izteiksmē pārliecinošāki un oriģinālāki ir mākslinieces pašportretu un aktu gleznojumi. Vairāk vai mazāk apzināti viņa jau sākotnēji gandrīz jebkuram sieviešu tēlam piešķīra kādu no sava ārējā izskata vai rakstura iezīmēm.
Ja 20. gadu beigās Vīka sevi attēloja kā kautru, jaunu sievieti vienkāršā, melnā kleitiņā (“Pašportrets”, 20. gs. 20. gadu beigas), tad turpmāk jau atļāvās ietērpties gan greznā, senlaicīgā, brūni sārtā samta kleitā (“Pašportrets”, 1934), gan ugunīgā, sarkani melnā Bārtas novada tautastērpā (“Bārtiete. Pašportrets”, 1936), gan arī parādīt sevi kailu, reizēm tikai apmetot ap gurniem vai pleciem caurspīdīgu šalli un galvā uzliekot koķetu cepuri (“Dubultakts (Sievietes zaļumos)”, 20. gs. 30. gadu otrā puse).
Kad 1930. gadā Vīka pēc dievturības tradīcijām apprecējās ar Viktoru Eglīti, viņas akvareļos ienāca arī dievturības tēma.
“Viņai patika gan tie sižeti, gan vispār latviešu mitoloģija, ar labo Dievu, Māru, Dēklu, un tas arī literatūrā viņai visur ir klāt, jo viņa dabu izjūt ļoti dziļi un pamatīgi. Dabā viņa smeļas tos spēkus, kas viņai ir ļoti vajadzīgi,” komentē Knāviņa.
“Formālisma paliekas” padomju gadu daiļradē
Padomju varas gados Hilda Vīka, pārdzīvojusi laulātā drauga apcietināšanu un nāvi, tālākās represijas, aizkustinošā centībā mēģināja apgūt iekārtas pasludinātā sociālistiskā reālisma metodes principus (“Jaunpiedzimušā sagaidīšana”, 1950), tādējādi saglabājot mākslinieces statusu.
1945. gadā viņa iestājās Latvijas PSR Mākslinieku savienībā (LMS), no kuras 1950. gadā tika izslēgta “par formālisma paliekām daiļradē”. 1957. gadā, no jauna uzņemta savienībā, līdz mūža beigām aktīvi piedalījās izstādēs.
“Tur tā dzeja būtu jāpalasa… Viņa raksta – kā koks es pārlūzusi divās daļās… Vienā mīt tātad māksliniece cēlā, otrā – mīļākā kvēla, un kur tad vēl paliek pavarda sargātāja. Nu jā, viņai tā drusku bija jāizšķiras, un, protams, viņa izšķīrās par labu māksliniecei,” stāsta Knāviņa.
Pati Hilda Vīka bija ļoti vitāla un skaista sieviete, kaut arī visu mūžu daudz slimoja. Ļoti grūts posms viņai bija pēc kara, kad viņas vīrs Viktors Eglītis apcietinājumā gāja bojā, bet viņa pati tika izstumta no mākslinieku vides. Vēlāk situācija uzlabojās, bet sociālistiskā reālisma virzienā Vīkai iekļauties tomēr neizdevās.
“Bet viņa gleznoja un zīmēja, jo viņa jau bija ārkārtīgi enerģiska. Lai arī viņai fiziski ļoti grūti gāja, viņa kaut kā cīnījās ar to visu, un tieši tai darbā, tai mākslā atrada spēku, viņai bija kur atveldzēties,” norāda Knāviņa.
Hilda Vīka (Hildegarde Natālija Vīka-Eglīte, 1897–1963) dzimusi Rīgā, mācījusies Rīgas Jaunavu apvienības Meiteņu amatniecības skolā (1911–1916) un Lapsenita grāmatvešanas kursos (1916). Pirmā pasaules kara gados strādājusi par slimnieku kopēju, kalponi, bērnaukli bijušās Krievijas impērijas dažādos nostūros (1917–1920). 1920. gadā, atgriezusies Rīgā, studējusi Latvijas Tautas universitātē (1920–1922), apmeklējusi Romana Sutas, Augusta Zauera un Ugas Skulmes mākslas studijas (1920–1927). Strādājusi par kantoristi Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā un Hipotēku bankā (1920–1935). No 1927. gada sākusi piedalīties izstādēs. 1929. gadā uzņemta Neatkarīgo mākslinieku vienībā. 1930. gadā apprecējusies ar literātu Viktoru Eglīti. 1932. gadā iznākusi pirmā dzejoļu grāmata “Spožie ūdeņi”.
Izstāde, kas veidota no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un privātām kolekcijām, atainos Hildas Vīkas izcilo radošo veikumu glezniecībā un grafikā. Izstāde būs aplūkojama Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1.
