Vērtības trauslums Frančeskas Kirkes darbos. Izstādes apskats

Frančeska Kirke līdz šim ir pazīstama kā gleznotāja, tādēļ “trauslums”, viņas jaunākā, “Rīgas biržā” līdz 16. februārim skatāmā izstāde pārsteidz no darba uz darbu. Māksliniece atrāda lietpratību gan grafiskā zīmējumā, glezniecībā, gan arī instalāciju un skulpturālu formu veidošanā.

Es atceros skolā, kultūras vēstures nodarbībā dzirdētu stāstu par Ķīnas keramikas darināšanu senatnē. Vāzi vai citu porcelāna izstrādājumu gatavoja ilgi, un procesa nozīmīga sastāvdaļa bija vairākkārtēja lakošana. Trauki esot vesti jūrā žūt, lai tiem nepieķeras smiltis un putekļi. Ai Veivejs (Ai Weiwei) 1995. gadā pagatavoja darbu “Hanu dinastijas urnas nomešana”, trīs fotogrāfiju sēriju, kurā attēlotais mākslinieks no rokām izlaiž senlietu un tā zemē sašķīst. Darbu var saprast dažādi, viens no tā vēstījuma aspektiem ir pārrāvums ar seno kultūru, kas Ķīnā notika līdz ar Mao komunistisko režīmu. Amata tradīcijām un specifiskām kultūras nozīmēm uzlādēta lieta pēkšņi ir vienkāršs māla pods, ko izkašāt no zemes un pārdot par lielu naudu tikai tāpēc, ka “Ķīnas senlieta”.

Bet varbūt tā patiešām ir parasta urna, viena no neskaitāmiem Hanu dinastijas traukiem, kurā uzglabāt ūdeni vai pārtiku? Varbūt šodien trauka vērtība ir uzpūsta, kamdēļ, skatoties to sašķīstam, lūst arī kultūras pazinēja sirds?

Vispār - trauki plīst.

Pārdomāju skolas mācību un to pavadošās zināšanas no nesenās mākslas vēstures, aplūkojot Ķīnas porcelāna vāzes “Rīgas biržas” pastāvīgajā kolekcijā. Trauki ir skaisti, dažādiem augu valsts motīviem izrakstīti, turklāt porcelānam piemīt sava, no ierastākiem materiāliem atšķirīga pievilcība. Lūkoties var ilgi. Uzmanību šīm vērtībām pievērš Frančeskas Kirkes darbs “Protesta vāze”. Mao ģīmetnes stenciliem un augu veidoliem apgleznots trauks starp lauskām, izlikts pie senajām lietām vitrīnā.

Kirke pārdomām pievieno atsauci uz vēl kādu māksliniecisku vandālisma aktu. Pereza Mākslas muzejā Maiami 2014. gadā tika atklāta Veiveja izstāde “Atbilstoši kam?” (“According to what?”), kurā izstādīja darbu sēriju “Krāsotas vāzes”, mūsdienu pigmentiem daļēji vai pilnībā klāti antīkās keramikas paraugus. Izstādi apmeklēja mākslinieks Masimo Kaminero, piegāja pie izliktajiem darbiem, vienu pacēla, nostājās tā, kā Veivejs turpat izvietotajās trīs fotogrāfijās, un vāzi izlaida no rokām. Tā Kaminero protestēja pret nesen par dārgu naudu uzceltajā muzeja jaunajā ēkā īstenoto izstāžu politiku, kurā uzmanība lielākoties tika pievērsta ārzemju autoriem.

Frančeskas Kirkes izstāde patīkami iepriecina arī tādēļ, ka tā ir otra Rīgas Biržas veidota sadarbības izstāde, kuras mērķis ir sabalsoties ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju. Līdz ar to personālizstādes apmeklējums vienlaikus ir arī atgriešanās muzejā. Vietā, kurā reizi pa reizei ieskriet, lai vēlreiz apskatītu jau redzētas vērtības.

Tiešu pieredzi nav iespējams aizvietot ne ar tekstu, ne attēlu, savukārt atmiņas pagaist un mainās.

Pirmais šāda veida sadarbības projekts bija Latvijas Laikmetīgā mākslas centra izstāde "Kopīgā vēsture”. Autoru kolektīva darbi bija neuzkrītoši izlikti abos Biržas stāvos, uzmanību pievēršot kādai muzeja kolekcijas gleznai vai tēmai. Līdzīgi ir veidota Kirkes izstāde, sākot ar sietspiedes tehnikā veidotu grafiku “Kirisima manga”, kas izlikta starp tālo austrumu  mākslas paraugiem. Attēls veidots pēc 19. gadsimta mākslinieka Utagavas Kunijoši darbu motīviem, japāņu gravīrās ierastai, sadzīviskai ainai pārzīmējot seismogrāfa rādījumu, savukārt nosaukumā radot vēl vienu pārklājumu un pieminot laikmetīgu japāņu mākslas izpausmi – mangas komiksu. Māksliniece pievērš skatītāja uzmanību saspēlei starp japāņu mierpilno dzīves izpratni un riskanto vidi – Kirisimas vulkāns jau kopš senatnes ir aktīvs.

Izstādes ievadā Kirke raksta par savu skatījumu uz muzeja pastāvīgo ekspozīciju, kas ir savas paaudzes pieredzes, atmiņas un traumu piesātināts.

Izstādi māksliniece skaidro kā iejaukšanos muzeja svinīgajā lietu kārtībā, uz brīdi to izjaucot. Mākslas darba svinīgums, vērtība ir viena no izstādes “trauslums” tēmām.

Gleznotājas pievēršanās citiem materiāliem ir saprotama kā neviennozīmīgs žests uz klasiskas un laikmetīgas mākslas robežas. Darbu aprakstos jaušama ironija par izmantoto materiālu daudzveidību, tāds kā provokatīvs izaicinājums – es māku apgleznot vāzi vai veidot gaumīgu mazu lietiņu instalāciju, bet vai tas ko maina manā mākslinieka, amatnieka vērtībā? Šāds izaicinošs jautājums visklajāk nolasāms darbā “Atradums” – no celtniecības putām, alumīnija un ģipša veidotā instalācijā, kas līdzinās atkritumu čupai. Tā novietota iepretim trim graciozām 19. gadsimta marmora skulptūrām – Psīhei, Venērai un Bakhantei. Objekts ir estētiski pieņemams, gaumīgs, tomēr salīdzinājumu neiztur ne veidolā, ne saturā.

Skaidrs, ka žests ir adresēts lielam klāstam mūsdienu laikmetīgās mākslas darbu, kuros gana asprātīga, fiksa ideja tiek piekabināta pietiekami gaumīgam, bet, ej nu zini, cik prasmīgam materiāla lietojumam.

Mākslas amata prasme ir viena no Latvijā regulāri uzturētām tēmām un ne velti – jo tālāk uz rietumiem, jo šāds jautājums izklausās senilāk.

Veidot mākslas izstādes muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās vairs nav nekas jauns, tādēļ mākslinieces leksikā ‘iejaukšanos’ var uztvert kā konservatīvu reakcionārismu. Mijiedarbošanās, dekonstrukcija, analīze, sen aizmirstu lietu aktualizācija... Kāpēc iejaukšanās? Ieklausoties vārdā, var dzirdēt ieinteresētu pietāti. Katrs no izstādes darbiem ir veidots specifisks, trāpīgi izvēloties vietu muzeja ekspozīcijā un labi apzinoties piedāvāto kontekstu. Ir redzams, Kirkei iejaukšanās ir bijusi aizraujošs uzdevums un iespēja atšķirīgā veidā turpināt savā mākslā attīstīto dialogu starp klasisko un laikmetīgo. Un nav brīnums, ka spēcīgākie darbi ir gleznas.

To spilgti apliecina “Dubultekspozīcija”. Bildes motīvs ir veidots pēc Tomasa Geinsboro “Bosfortas hercogienes” (Thomas Gainsborough, Duchess of Beaufort), dāmu ietērpjot indonēziešu maskā. Darbs ir izlikts vitrīnā starp citiem salinieku etnogrāfiskajiem piederumiem, savukārt vitrīnai blakus ir novietots podests ar kaudzē sakrautiem krāsainiem un smaržīgiem spilventiņiem. Briti no Moluku salām ieguva garšvielas, krustnagliņas bija vienas no ekskluzīvākajām.

Biržā ir izliktas dažādas eksotiskas lietas bez plašākiem skaidrojumiem. Varētu pieņemt, tām ir zudis konteksts, jēga un vērtība. Neviens gan neliedz muzeju apmeklēt vairakkārt, kam šī mākslas institūcija principā ir domāta, un pie lietām nākt zinošam, lai tās skatītu tieši un saprotoši.

Tāda ir fabula, kuru Kirkes izstāde muzejā ienes un apmeklētājam atgādina. Ir viegli to aizmirst. Ir jāstrādā, lai to atcerētos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti