Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tik tiešām, mūsdienās zinātnieki ir noskaidrojuši, ka laikposmā no 15. gadsimta vidus līdz 17. gadsimta vidum holandiešu un flāmu gleznotāji, to skaitā arī pasaulē slavenie Rembrants, Rubenss, Jans van Eiks un citi mākslinieki savas gleznas galvenokārt gleznoja uz koka pamatnes, kura bija darināta no augstvērtīga ozola kokmateriāla, kas importēts no Baltijas reģiona. Šos ozola kokmateriālus tolaik sauca par vančosiem. Gleznu pamatņu darināšanai paredzētos vančosus dažkārt jau pirms eksportēšanas radiāli sašķēla līdz 30 centimetriem platos dēļos, tos atstājot ar nevienādu sānu biezumu.
Mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā ozoli ir plaši izplatīti: tur savvaļā aug gan parastais, gan klinšu ozols. Pateicoties to samērā plašai izplatībai, kā arī to koksnes labajām īpašībām, minētās teritorijas iedzīvotāji viduslaikos ozola kokmateriālus daudz izmantoja celtniecībā un burukuģu būvei. Zināma daļa no ozolu mežu platībām tika atbrīvota lauksaimniecības zemēm, bet liels daudzums ozolzīļu – izbarotas mājas cūkām. Rezultātā pēc zināma laika mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā, it īpaši pludināšanai piemēroto upju tuvumā, sagādāt labas kvalitātes ozola kokmateriālus kļuva aizvien grūtāk. Tāpēc tos pamazām sāka meklēt un importēt no to valstu teritorijas, kuras atrodas pie Baltijas jūras.
Izrādījās, ka no Polijas piegādāto vančosu koksne bija ar smalkāku un taisnāku šķiedru. Tas nozīmē, ka no tās bija vieglāk sagatavot taisnus, kvalitatīvus pamatņu dēļus, turklāt tie žūstot mazāk deformējās.
Smalkšķiedraino ozolkoka pamatņu virsmas sagatavošanai bija jāiegulda mazāks darbs, bet tās gruntēšanai pietika ar plānāku grunts slāni. Līdz ar to Polijas ozolu koksni, salīdzinot ar toreizējā Flandrijā un Holandē augušo ozolu koksni kā gleznu pamatņu materiālu, gleznotāji sāka vērtēt ievērojami augstāk. Tad, kad kvalitatīvu kokmateriālu sagatavošanai piemērotu ozolu skaits lielo upju tuvumā bija sarucis arī Polijā, to stumbrus un vančosus aizvien lielāka apjomā sāka importēt arī no Baltijas valstu teritorijas, bez tam sāka izmantot ozolkoka kokmateriālus, kuri eksportam no Baltijas valstu ostām bija pa upēm piegādāti no Krievijas rietumu daļas, Baltkrievijas un Ukrainas. Tā saucamo Baltijas ozolu koksnes izmantošana gleznu pamatnēm, kā arī skulptūrām mūsdienu Beļģijas un Nīderlandes teritorijā turpinājās līdz 1650. gadam, kad galvenokārt iepriekš notikušā Trīsdesmigadu kara seku dēļ tirdzniecības ceļš pāri Baltijas jūrai uz ilgāku laiku tika slēgts.
Laikam ritot, daudzajos gadu desmitos informācija par Baltijas ozolu koksnes izmantošanu flāmu un holandiešu gleznu pamatnēm no cilvēku atmiņas pamazām izdzisa. To no jauna izdevās atklāt tikai 1980. gados.
Iepriekšējā desmitgadē, t.i., 1970. gados, Nīderlandes un neatkarīgi arī Anglijas mākslas muzejos tika veikta daudzu vēsturisko gleznu pamatņu dendrohronoloģiskā datēšana un vienlaikus – to oriģināluma pārbaude. Abās valstīs tika atklātas virkne gleznu, kuru koka pamatnes bija savulaik darinātas no tādu ozolu koksnes, kuru augšanas gaita bijusi savstarpēji līdzīga, taču nedz Nīderlandes, nedz Anglijas teritorijas vietējo seno ozolu augšanas gaitai nelīdzinājās. Tikai 1980. gados izdevās noskaidrot, ka šo ozolu augšanas gaita ļoti līdzinās to ozolu augšanas gaitai, no kuru koksnes bija darinātas būvdetaļas vairākām vēsturiskām koka ēkām Polijā. Varbūtība, ka ar ozoliem bagātajā Polijā būtu izmantoti ozolkoka kokmateriāli, kas savulaik ievesti no Nīderlandes, tika noraidīta. Taču fakts, ka Polijas ozolu koksne bijusi eksportēta uz Nīderlandi, vēlāk tika vēl drošāk apstiprināts gan dendrohronoloģiski, gan arī arhīvos atrodot atbilstošas vēsturiskās rakstītās liecības.
