Spēles, ko spēlē galerijas – starp mākslu un biznesu

Pāris pēdējos gados Latvijas mākslas dzīvē vērojama diezgan aktīva jaunu mākslas telpu un institūciju veidošanās, radot vismaz šķietamu iespaidu par dinamisku mākslas dzīvi. Viena no jaunpienācējām ir arī galerija “careva”, kas 2017. gadā atklāja nelielu izstāžu telpu klusajā Baznīcas ielā, savukārt šī gada martā pārvācās uz plašākām telpām Vecrīgā. 

ĪSUMĀ

  • Galerija sevi piesaka kā komerciālu iestādi
  • Vai nošķīrums starp komerciālu un nekomerciālu mākslu joprojām aktuāls?
  • Mākslas galerija nedrīkst būt mākslas tirgotava
  • Biznesa klātbūtne neatceļ nepieciešamību pēc kvalitātes

Galerija sevi piesaka kā komerciālu iestādi

Atšķirībā no citiem pēdējo gadu jaunpienācējiem, galerija “careva” tika pieteikta kā komerciāla, uz biznesu vērsta iestāde. Institucionālā dažādība lielā mērā nodrošina arī māksliniecisko dažādību, un, ņemot vērā, ka Latvijas māksla kopumā nav sevišķi komercializēta, neslēptais mākslas biznesa akcents galerijas tēlā pie mums arī nav ierasts. Lai gan mani personiski mākslas tirgus saista daudz mazāk nekā citi mākslas aspekti (lai neteiktu – nemaz),

šāds pašpozicionēšanās tiešums ir apsveicams, jo arī klaji komerciālas ievirzes iniciatīvas Latvijā bieži vien izvairās no saistīšanās ar mārketingam raksturīgiem apzīmējumiem, radot apjukumu un neizpratni par institūcijas formātu. 

Par šādu apjukumu liecina gan bieži vien nesakarīgie mākslas žurnālistikas sižeti, gan diemžēl arī mākslas profesionāļu recenzijas, kurās nereti trūkst izpratnes par konkrētas organizācijas mērķiem un profilu.

Esmu pārliecināta, ka skaidri apjausts (ne obligāti definēts) institucionālais formāts un darbības virziens ir priekšnoteikums veiksmīgai darbībai, vienalga, komerciālai vai nekomerciālai. Un, lai arī mākslas pārvēršana biznesā ir ētiski un sociāli diskutabls jautājums, ko laikmetīgās mākslas pārstāvji nerimstoši risina vismaz pēdējos 50 gadus, kaut kur joprojām vīd cerība par zelta vidusceļu, kurā māksliniekam ir iespējams saņemt par savu radošo darbību atbilstošu samaksu (lasīt: nopelnīt), vienlaikus nekļūstot komerciāli angažētam. 

Proti, mākslas bizness pats par sevi nemarķē tajā iesaistītos mākslas darbus, jo pirkt un pārdot iespējams, arī nezaudējot darbu garīgās kvalitātes – jo sevišķi, ja ir intelektuāls kolekcionāru un dīleru tīkls, kam ekonomiskais guvums ir sekundārs attiecībā pret pašu kaislību pret mākslu. Ņemot vērā, ka mākslas tirgus un kolekcionēšanas tradīcijas Latvijā ir maz attīstītas un spēcīgi kolekcionāri mums ir tikai daži, šai jomai jauna “spēlētāja” ienākšana droši vien ilgtermiņā liks kaut nedaudz uzņemt apgriezienus. 

Vai nošķīrums starp komerciālu un nekomerciālu mākslu joprojām aktuāls?

Tiesa, jo aktīvāk cenšos formulēt iepriekš minētos procesus, jo asāk pamanu, cik novecojis un neaktuāls kļuvis pats pretstatījums starp komerciālo un nekomerciālo mākslu – tas vairs neko daudz neizsaka, jo vieni un tie paši autori, mākslinieciskās tradīcijas un stratēģijas var tikt izmantotas abu veidu iestādēs, tāpēc šāds pretstatījums lielākoties ir tikai retorisks. 

Pēdējos gados mērķtiecīgāks un galvenās atšķirības nosakošs drīzāk ir nošķīrums starp mākslinieku vadītajām galerijām, kas savā nehierarhiskajā brīvībā, spontanitātē un atvērtībā līdzinās ideju laboratorijām, kas vērstas uz līdzvērtīgu mijiedarbību ar mākslas un ne-mākslas vidi, un institūcijām ar daudz stingrāku struktūru, noteikumiem, mērķiem un nosacījumiem attiecībā uz programmu un māksliniekiem. 

“careva” sevi piesaka kā galeriju, kas strādā ar Latvijas, Ziemeļu un Austrumeiropas reģiona māksliniekiem. Arī šis aspekts līdz šim lokālajā mākslas vidē realizēts lielākoties tikai mākslas festivālu formā, pastāvīgu galeriju dzīvē iztrūkstot konkrētam reģionālajam fokusam. Akcentēt Latvijas mākslu kā daļu no plašāka reģiona procesiem nav slikts skatpunkts, caur kuru lūkoties un censties aptvert šejienes mākslā notiekošo, taču šie sarežģītie ģeopolitiskās identificēšanās procesi bieži vien pārvēršas par mītu radīšanu, izdomājot un piedēvējot vienkāršotus apzīmējumus sarežģītām parādībām jeb, citiem vārdiem sakot, pārvēršot tos par eksotisku brendu, kā tas globālajā mākslā ik pa laikam notiek ar kādu “līdz šim neatklātu” reģionu. 

Negausīgās alkas pēc kaut kā jauna un neredzēta lielā mērā nosaka laikmetīgās mākslas procesu virzību – kā jau patērētājsabiedrības loģika to paredz.

Nupat galerija pārcēlusies uz jaunām, krietni plašākām telpām Vecrīgā. Atšķirībā no pārējām Baltijas galvaspilsētām, Vecrīga kļuvusi par vietējiem iedzīvotājiem svešu rajonu, kurā, ar dažiem izņēmumiem, valda izklaides, nevis kultūras iestādes, tādēļ no ikdienas ģeogrāfijas tā diemžēl arvien straujāk izzūd. 

Šajā ziņā jaunatvēršanās Vecrīgā ir diezgan drosmīga ideja, jo vietas semantika pati par sevi nevilina iegriezties – galerija “careva” mīt starp smalkām viesnīcām un trokšņainiem naktsklubiem, kuros meitenes cenšas ievilināt iereibušus tūristus. Tā ir radoši progresīvajām aprindām sveša vides mentalitāte, kas toties sniedz daudz lielākas iespējas pievērst nejaušu garāmgājēju uzmanību galerijas piedāvājumam. 

Mākslas galerija nedrīkst būt mākslas tirgotava

Kopumā galerijas iecerētais darbības virziens nav peļams, un pirmajā izstāžu ciklā to prezentē Annas Salmanes personālizstāde “Sērga” un grupas izstāde “Spēles, ko spēlē cilvēki”. Galeriju veido klasiskas “baltā kuba” telpas, kuru plašums ļauj pienācīgi izvērsties un neaprobežoties ar pāris darbu ekspozīciju. Zināms, ka galeriju formātā kūrētas diskursīvās grupas izstādes reti kad ir sekmīgs žanrs. Lai pienācīgi izvērstu kādu estētisku, politisku vai psiholoģisku fenomenu, nepieciešami visnotaļ prāvi telpu un autoru resursi, un lielākoties rezultāts atgādina tādu neveiklu idejas pieteikumu, kas interesējošo tēmu atklāj ļoti virspusēji, nevis izvērš daudzslāņainā vizuālā stāstā. 

Šis ir bijis klupšanas akmens arī izstādē “Spēles, ko spēlē cilvēki” – psiholoģisko manipulāciju motīvs ir komplicēts un daudzslāņains, piedāvājot plašu konotāciju loku, taču izstādes darbiem ar to saistības nav faktiski nekādas. Spēlēšanās, vienkārši runājot, ir tāds prāta stāvoklis, ko konceptuāli var attiecināt uz lielu daļu kultūras notikumu un procesu, tāpēc būtu nepieciešams daudz detalizētāks, niansētāks skatījums uz cilvēku “spēlēm”, citādi to piesaukšana kļūt pašmērķīgi bezjēdzīga. Jo plašākiem fenomeniem pievēršas izstāde vai mākslas darbs, jo smalkāks skatpunkts jāizvēlas tā radītājam vai veidotājam. 

Izstādes veidotāja Alise Careva pavadtekstā atsaucas uz psihologa Ērika Berna tāda paša nosaukuma 1964. gadā izdoto grāmatu, taču bez jebkādiem paskaidrojumiem – kāpēc tieši šis autors, kuras viņa ideja rezonē ar mākslas darbiem, ko jaunu spēj atklāt šī saspēle utt.

Protams, atsauces uz citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir laikmetīgās mākslas izstāžu retorikas neatņemama sastāvdaļa, taču tikai piesaukt nosaukumu un autoru ir krietni par maz, tāpēc labāk būtu bijis iztikt vispār bez.

Izstādes mākslinieku izvēlē valda apzināta un iepriekš solīta eklektika, cenšoties savienot dažādu reģionu, paaudžu un māksliniecisko tradīciju pārstāvjus, pieturoties pie attēla mākslas formāta – foto, gleznām, video. Trūkstot iepriekš minētajam koncepcijas izvērsumam, ir grūti saskatīt starp eksponātiem saistību, atlases kritērijus vai nolasīt kopīgu stāstu, jo darbi eksistē katrs pats par sevi. 

Ir diezgan savādi provokatīvo poļu feminisma avangardisti Natalia LL redzēt blakus dekoratīvajam Kasparam Zariņam vai Ausekli Baušķenieku blakus klaji skolnieciskajai Alvīnei Bautrai – gan darbu estētiskās kvalitātes, gan to konteksti ir tik atšķirīgi, ka atgādina tirgotavu, kas cenšas apmierināt gan konservatīvas, gan modernas gaumes prasības.

Iespējams, ka izstādes haotisms ir pašas galerijas programmas pieteikums un tās pirmais mēģinājums iepazīstināt ar nākotnes programmas plašo spektru, kurā ietilps gan t.s. klasiskās mākslas vērtības, gan estētiskas provokācijas, taču tādā gadījumā būtu jāatsakās no tematiskām norādēm nosaukumā un aprakstos. Mākslinieku izvēle, protams, drīkst būt absolūti subjektīva un nepaskaidrota, taču tādā gadījumā jāsamierinās ar to, ka galerija atstāj diletantisku iespaidu, it kā autori būtu atlasīti, balstoties uz loterijas, nevis profesionālu zināšanu principiem.

Biznesa klātbūtne neatceļ nepieciešamību pēc kvalitātes

Labai izstādei un galerijai nepietiek tikai ar labu mākslinieku vārdiem – laba izstāde, pirmkārt, ir godīga, un tās veidotāji darbos izceļ tiem piemītošās kvalitātes, nevis cenšas apaudzēt ar neesošām. Otrkārt, laba izstāde māksliniekiem liek izskatīties interesantiem un talantīgiem, bet pavirši izvēlēts izstādes izejas punkts arī vislabākajiem autoriem liks izskatīties muļķīgi – šajā ziņā kuratora darbā ir nepieciešama precizitāte un vērīgums, jo mēs esam atbildīgi par to, ko izstādām, neatkarīgi no tā, vai galerija ir komerciāla vai nekomerciāla.

Piemēram, aprakstot eksponētos Kaspara Zariņa darbus no sērijas “Prieka gēns”, pavadtekstā tiek norādīts, ka gleznas, “(..) atdalot atsevišķā telpā, ir radusies altārveidīga telpa. Beigu beigās, arī prieks ir tik cilvēcīga emocija, pēc kuras tiekties ik dienu”. Tik vienkāršots, reklāmas sauklim līdzīgs skatījums uz Zariņa daiļradi mākslinieka darbiem liek izskatīties ļoti neveikli.

Biznesa klātbūtne neatceļ nepieciešamību pēc intelektuāla dziļuma un emocionāla patiesīguma. Tiesa, šī problēma piemīt daudzu galeriju programmām, un tematiskas grupu izstādes gluži vienkārši nav piemērots formāts ierindas galeristam, tādēļ labāk izvēlēties profesionāli piezemētākus uzdevumus, kuros ir iespējams mazāk kļūdīties. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti