“Man patīk, ka šajā gleznā autors man necenšas neko pateikt priekšā. Pat to, ka šī glezna saucas ”Mūzika”, es uzzināju tikai tad, kad jau biju izvēlējies šo gleznu,” atzina Šimkus.
“Šis darbs mani uzreiz uzrunāja kā vismuzikālākais no visiem, un tas ir dīvaini, jo tajā neredzam neko no mūzikas instrumentiem vai nošatslēgām, vai notīm, taču sejas izteiksmes, kādas ir šiem trim personāžiem, ko redzam, roku kustības ir tik muzikālas, tas ir viss redzams šai gleznā,” stāstīja Šimkus.
Tāpēc arī skaņdarbs tapis kā dzīva muzikāla saruna, kā džeza improvizācija – trio klavierēm, saksofonam un bungām.
“Man bija pilnīgi skaidrs, ka kopā ar talantīgiem mūziķiem improvizatoriem, ar kuriem agrāk esmu sadarbojies, proti, ar saksofonistu Arvīdu Kazlauski un bundzinieku un komponistu Džekinu Pulsonu mēs veiksim ierakstu kopā. Es radīju muzikālas tēmas, un viņi pievienojās, lai paimprovizētu,” stāstīja Šimkus.
Savukārt noslēpumainu scenogrāfiju ar dejojošu citplanētieti organiskā stikla piramīdā, uz kuras plaknēm atstarojas video, ko iedvesmojusi gan Vestarda Šimkus mūzika, gan Māra Ārgaļa glezna, radījis Latvijas Mākslas akadēmijas students, gleznotājs Jānis Šneiders.
Viņš caur glezniecību cenšas pietuvoties lietu kodolam un uztver to kā cilvēku un pasaules izziņas formu.
“Pirmo es dzirdēju pašu skaņdarbu, un pašu mākslas darbu ieraudzīju tikai pēc vairākiem mēnešiem, tāpēc man bija radies cits priekšstats par to visu, bet to visu ieraugot, to darbu, kurā ir Ārgaļa mūzika – izmantoju domu attēlot kaut ko, kas ir neredzams, bet sajūtams,” stāstīja Šneiders.
Nākamceturtdien gaidāma mākslas zinātnieces un izstādes kuratores ievas Kalniņas lekcija – saruna par mākslinieku Māri Ārgali.
