Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva ir izstādes “Portrets ar smaidu. Šarži un karikatūras Latvijā. 20.gadsimts” kuratore. Portrets 20.gadsimtā piedzīvoja milzīgas pārmaiņas, bet karikatūru šīs pārmaiņas skar mazāk, jo karikatūristi palika piesaistīti realitātei, uzsver Jevsejeva. Šaržs paliek šaržs tikai tad, ja modelis ir atpazīstams, tomēr stilistiski izmaiņas vērojamas visā gadsimta garumā.
Aiz katras karikatūras ir stāsts par tā laika situāciju, kas tolaik sabiedrībai likās jautrs un smieklīgs, un kā mākslinieki reaģēja uz šiem notikumiem, kuras personas izvēlētas kariķēšanai un kāpēc.
Tas viss būtiski papildina un veido tādu īpašu kontekstu visam stāstam par 20.gadsimta portretu.
Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
Beļcova viņu zīmē ar vaļēju muti, un tajā ir zelta zobi, un zīmējumam ir paraksts, ka viņš par to naudu sev ielicis zelta zobus. Deputāts iesūdzējis tiesā Beļcovu.
Šī karikatūra bija publicēta žurnālā “Ho-Ho”, un sodu džentlmeniski izcieta žurnāla redaktors Sigismunds Vidbergs.
Aleksandra Beļcova vispār neinteresējās par politiku, zīmēja sižetus un personas, saņemot uzdevumus no redakcijas. Un žurnāla “Ho-Ho” redakcijā bija Valdis Grēviņš, citi rakstnieki, arī daži mākslinieki, piemēram, Romans Suta rakstījis īsus feļetonus un parakstus zīmējumiem. Bet Beļcova bija savam uzdevumam pievērsusies ļoti profesionāli, viņa gāja, piemēram, uz Saeimu, zīmēja šos cilvēkus no dabas un pēc tam pārveidoja šaržos.
“Vispār saikne ar portretu ir būtiska, šajā gadījumā var citēt Jāni Robertu Tillbergu, izcilu portretistu. Viņš savulaik teicis: “Jebkura portreta pamatā ir šaržs. Tas palīdz māksliniekam atsegt modeļa kaut kādas rakstura īpašības, kuras portretā uzreiz bez šarža nebūtu redzamas.”
Nav brīnums, ka izcili karikatūristi ir tieši portretisti, kuri daudz veidojuši portretus, jau minētais Tillbergs, Beļcova, Padegs, piemēram, Padega gadījumā interesanti, ka viņa gleznotie portreti, arī grafiskie portreti reizēm atgādina kariķētus tēlus un otrādi,” akcentē Jevsejeva.
Izstādē aplūkojama vēl viena karikatūra, kura bija publicēta presē 90.gados, un tā arī beidzās ar skandālu un tiesas prāvu. Proti, Agris Liepiņš bija uzzīmējis karikatūru, kurā redzams Ivars Godmanis.
“Formulējumā teikts, ka arī tas veids, kā viņš kariķēts, aizskar viņa morālās sajūtas un godu, un [Godmanis] par to pieprasīja kompensāciju. Te viss beidzās bez cietuma, tikai ar naudas kompensāciju. Jā, padomju laikā nekas tamlīdzīgs nevarēja notikt,” stāsta Jevsejeva.
Padomju laiks karikatūrai nebija īpaši labvēlīgs, jo drīkstēja kariķēt tikai birokrātu vai apkalpojošo sfēru, kaut kādu abstraktu darbinieku, kas dara pāri kārtīgam padomju pilsonim.
Bieži parādās karikatūras un šarži ar ārzemju, rietumvalstu politiķu attēliem, jo tika uzskatīts, ka viņi ir vainīgi visās nelaimēs, kas notiek Padomju Savienībā.
Vērienīgās izstādes “Portrets Latvijā. 20.gadsimts” sadaļa Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā veltīta tieši karikatūrai, saržam un mākslinieku-karikatūristu darbībai simt gados.
