Festivālu “Starptelpa” organizē Latvijas Performances mākslas centrs, biedrība “Laboratory of Stage Arts” un mākslinieku rezidenču un izglītības centrs “MĀ telpa”. Festivāls notiek jau otro gadu, un tajā piedalīsies mākslinieki no 20 valstīm. Festivāla laikā notiks meistarklases, performances, izstādes un izrādes. Šī gada festivāla tēma ir “Kontroles fenomens”.
Annas Maskavas performatīvo pašportretu sērija “Mørketid” ir performances mākslas un fotogrāfijas sintēzes rezultātā tapis daudzslāņains projekts, kura centrā ir intīma un personīga slimības pieredze – depresija ir gan mākslas darbu katalizators, gan mākslinieciskās stratēģijas vadmotīvs.
Izstādes kuratore Laine Kristberga stāsta: “Psihiskās saslimšanas nav vizuāli redzamas, un šis netveramais, netaustāmais aspekts bieži vien padara mentālos traucējums grūti saprotamus, tāpēc nereti tos pavada spēcīgi stereotipi. Garīgā saslimšana ir ļoti saistīta ar kontroles tēmu, un mēs gribētu garīgās veselības jautājumu aktualizēt mūsdienu Latvijas sabiedrībā.”
Projekta nosaukums “Mørketid” tulkojumā no norvēģu valodas nozīmē “polārā nakts”. Tā pamatā ir divi vārdi: “mørk” – tumšs un “tid” – laiks, burtiski tulkojot – “tumšais laiks”.
Nosaukums ir tieša atsauce gan uz Norvēģijas ziemeļiem, kur autorei radās pirmie autobiogrāfiskie impulsi sērijas radīšanai, gan metaforiska norāde uz fizisku un emocionālu atrašanos tumsā.
Pludinot fotogrāfijas un performances mākslas medijus, autore vizualizē ar depresiju sirgstoša cilvēka psihoemocionālos un fiziskos stāvokļus, piemēram, uzmācīgas domas, trauksmi, apātiju, bezmiegu vai intereses zudumu.
Pašportretos autore nevis dokumentē savu pieredzi, bet cenšas distancēties no sevis, vispārinot personīgo stāstu un vizuāli artikulējot slimības pieredzi, ko nereti ir grūti aprakstīt vai definēt vārdos.
Fotogrāfijas ir pretrunīgas, jo romantiskā, nostaļģiskā un pat skumjas cildinošā estētika izaicina klasisko melnbalto fotogrāfiju ar satraucoši nepatīkamām nobīdēm – vaigu plēš brieža rags, matu kamols mutē liedz elpot un smacē, vardarbīgs pieskāriens izjauc sejas pantu harmoniju.
Tēli un kompozīcijas ir simetriskas; tās ir kā norāde uz sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un klišejām attiecībā uz depresiju. Savukārt statiskums, cikliskums un maskai līdzīgais, tukšais skatiens rezonē ar depresiju pavadošo, monotono bezemociju stāvokli. Šīs miniatūrās nobīdes rada disbalansu un atgādina, ka depresiju ir viegli nepamanīt.
Sērija sasaucas arī ar šī gada festivāla tēmu “Kontroles fenomens”, aicinot reflektēt par pašportretu kā konstruētu un tādējādi kontrolētu identitāti, savukārt depresijas tematiskais loks akcentē sabiedrības normas un ekspektācijas – ar depresiju sirgstošam indivīdam emocijas publiskā vidē ir jākontrolē un jāapvalda, lai neapgrūtinātu apkārtējo sabiedrību vai neradītu par sevi neprofesionālu priekšstatu darba vidē.
Anna Maskava (1990) ir multidisciplināra māksliniece, kuras radošās prakses centrā ir pašidentitātes aspektu pētniecība un personīgās pieredzes atspoguļojums. Mākslinieces rokrakstam raksturīgi eksperimenti ar mākslas darba formu, izmantojot starpdisciplinārus instrumentus, tostarp performances mākslas un tās fiksējoša medija mijiedarbību. Maskavas mākslas darbu iedvesmas avots ir ziemeļu daba un cilvēka neskarta apkārtējā vide, kas nereti kļūst par mākslinieciskās stratēģijas centrālo elementu.
Izstādes atbalstītāji: Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Performances mākslas centrs, Rīgas Performances mākslas festivāls “Starptelpa”, Kalnciema kvartāls.
