Kristīne Krauze-Slucka ir vizuālā māksliniece, kura savā mākslinieciskajā praksē aplūko un pēta cilvēka, tehnoloģijas un dabas attiecības, eksperimentējot ar digitālajiem un analogajiem fotogrāfiskajiem procesiem. 2017. gadā absolvējusi Starptautisko Fotogrāfijas vasaras skolu. 2020. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Par savu radošo darbību saņēmusi gleznotāja Valdemāra Tones fonda stipendiju un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu.
Fotogrāmatu “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes” raksturo te konkrēti, te teju gaistoši toņu un faktūru plūdumi, kurus rada fotoķimikāliju un ūdens reakcijas.
Tā izdota laporello formātā, proti, atlokamā ermoņikas veidolā, tādējādi attēlu rindu skatītājs uzlūko kā gandrīz nebeidzamu pārmaiņu sekvenci, kurā iesaistās arī tekstuālas pārdomas.
Zelts ir spēcīgs simbols, sākot jau no aizvēstures mākslas liecībām, turpinoties ar neskaitāmām sazvērestībām, kariem un nemieriem. Kā māksliniece nonāca pie tieši šī, mītiem un leģendām apvītā un vienlaikus ļoti pragmatiskā elementa iekļaušanas savas grāmatas saturiskajā kodolā? Krauze-Slucka Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” skaidro, ka darbs ir par ūdeni un,
paturot prātā pašreizējo ekoloģisko situāciju, šo, dzīvību uzturošo substanci, viņa sauc par nākotnes zeltu.
Uz šādu kopsakarību pamudināja iepazītie pētījumi, kas izvērsuši visdažādākos griezumus – ūdens un nodarbinātība, ūdens un enerģija, dabā pieejamais ūdens, ūdens kapitalizācija, ūdens menedžments, – kā arī pats attēlu veidošanas process ar ūdens un ķimikāliju palīdzību, kur ūdens zilais, digitalizējot analogo, pārvērtās par zeltu.
Savas grāmatas aprakstā Kristīne Krauze-Slucka min, ka mūsu ietekme uz globālajām norisēm ir neizbēgama un nemitīga, pie tam – pietiek pat ar it kā vismazāko, vissadzīvisko mūsu izvēli, lai tā atbalsotos kopējā planētas nākotnē. Arī pašā darba procesā māksliniece ir piedzīvojusi konfliktējošas iekšējās sajūtas – grauda, filmas estētikas, ko viņa novērtē, reizē paģēr izmantot vielas, kas ir ļoti nelabvēlīgas videi: “Strādājot ar šo ķīmiju pirmo reizi, es atskārtu, ka tā smaka ir tik apgrūtinoša elpošanai, ka ir nepieciešama aizsargmaska. Tas bija vēl viens komponents atkal par to, ka, ja jau man kā cilvēkam ir jāizsargājas un tas ir kaitīgi man, un tas ir kaitīgi dabai, cik tas kaut kādā mērā ir nepieciešams, lai dabūtu šo šķietami unikālo estētiku.” To pārpalikumu – garīgo un fizisko (notekūdeņos aiztecējušās ķimikālijas) – ko atstājis process, māksliniece dēvē par pastkartēm nākotnei.
Viņas galvenais uzsvars mākslā ir uz pieredzes un sajūtas pārnešanu.
Izdevniecība “NoRoutine Books”, kas klajā laidusi Krauzes-Sluckas fotogrāmatu, sadarbojas ar grāmatu izplatītājiem Romā, Berlīnē, Briselē un Ņujorkā. Viens no izdevniecības vadītājiem – Gītis Skudžinskis – norāda, ka viņu paspārnē iznākušās grāmatas, ir vairāk domātas tādiem kā “grāmatu fetišistiem”, nevis regulārajam, ikdienas pircējam, kurš grāmatu veikalā ienāk pēc kāda viegla lasāmgabala.
Jāatzīmē, ka Rīgas Fotobiennāles “NEXT” konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” ietvaros “NoRoutine Books” ir izdevusi arī Ievas Balodes, Madaras Gritānes un Reiņa Lismaņa veidotās fotogrāmatas.
