Kultūra

Dzejas dienas: ceļojums ar dzejniekiem, dzejas lasījumi peldbaseinā un dzejas diskotēka

Kultūra

Rīgas Krievu teātrī tapis iestudējums "Chanel nr.1"par Koko Šaneles dzīvi

Maijas Rezenbergas zīmējumi ir lakoniski, asprātīgi un daži raisa arī sirsnīgu smaidu

Maijas Rezenbergas izstāde Vecmīlgrāvī aicina ieraudzīt vienam otru

Maijas Rezenbergas personālizstāde “Dokumentālās piezīmes” aicina būt uzmanīgam pret otru cilvēku, neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ieraudzīt un aizdomāties par līdzcilvēkiem. Līdz 28. septembrim tā apskatāma kultūras pilī „Ziemeļblāzma”.

Māksliniece pati dzīvo Vecmīlgrāvja apkaimē, šo vidi lieliski pazīst, un tai ir svarīga loma arī izstādē. Kopumā izstādi veido trīs zīmējumu cikli, kuros atainoti Maijas Rezenbergas personiskie novērojumi trīs viņai zīmīgās pasaules vietās – Vecmīlgrāvī, Francijā un Amerikā.

Rezenbergu interesē nevis kādas ārkārtējas, bet drīzāk tipiskas situācijas un personāži, piemēram, jaunās māmiņas, kas pastaigājas ar ratiņiem, cilvēki, kas izved pastaigā suņus, tantiņas, kas tirgo marinējumus pie lielveikala durvīm un līdzīgi.

Daudziem tas varbūt šķiet tik ikdienišķi, ka viņi to vienkārši nepamana, bet māksliniece šajās situācijās ierauga interesantus akcentus un aiz katra personāža – cilvēku ar tikai viņam unikālu dzīvesstāstu.

Izstādes pirmais cikls saucas „Tepat Mīlgrāvī”, un visas zīmējumos redzamās ainas ir ļoti tipiskas tieši Vecmīlgrāvja videi un atmosfērai. Piemēram tipiskā Latvijas rudens slapjdraņķī pa ielu klīstošs, garā ādas mētelī ģērbts kungs, kuru, kā noprotams, no dienišķā gājiena nespēj apturēt nekāda dabas stihija.

Rezenberga stāsta: „Jā, šis kungs ir jebkuram vecmīlgrāvietim ļoti labi pazīstams. Viņš ir ļoti kolorīts tipāžs, es viņu katru dienu redzu savās ikdienas gaitās. Viņš ir tik noslēpumains, mēs neviens par viņu neko nezinām, un tieši tāpēc man tas likās tik interesanti. Faktiski viņš bija viens no tiem, no kā sākās šī sērija – jā, kas tad mēs esam?”

Māksliniece spriež - gan šo kungu, gan daudzus citus regulāri redzamus cilvēkus mēs jau it kā labi pazīstam pēc izskata, gaitas un apģērba, un tādējādi ierindojam viņus kaut kādā kategorijā, bet varbūt tomēr kādreiz ir vērts apšaubīt savus klišejiskos virspusējos priekšstatus, jo īstenībā jau mēs par šiem cilvēkiem neko nezinām.

Šo domu Maija Rezeberga akcentējusi – savu zīmējumu galvenos personāžus atstājot neizkrāsotus, gluži kā krāsojamā grāmatā. Fonā viņiem ir krāsaini Vecmīlgrāvim raksturīgie objekti – skatu tornis, pasts, kulinārijas veikals un citi, bet paši personāži atstāti kā balti tēli.

„Cikls būtībā varētu būt arī krāsojamā grāmata. (…) Es esmu cilvēkus sazīmējusi. Un tad katrs var pēc savas fantāzijas iztēloties, kādi tad viņi varētu izskatīties,” atklāj māksliniece.

“Mēs nepazīstam tos cilvēkus, kas dzīvo mums blakām,” saka Rezenberga.

“Bieži vien var gadīties, ka mums ir kāds šablonisks priekšstats par kādu, ko mēs ikdienā redzam, bet mēs jau nezinām, kas ir tur „apakšā”, kāds ir dzīvesstāsts.”

Otrs izstādes cikls veltīts Francijai, kurā māksliniece fiksējusi šopavasar Burgundijā un Provansā noskatītas ainas. Arī tās rosina aizdomāties, vai nedzīvojam pārāk stereotipiskos priekšstatos par francūžiem, iztēlojoties viņus tādus relaksētus ar vīna glāzi vienā rokā un ar austeru šķīvi otrā.

Trešais cikls stilistiski atšķiras no diviem pirmajiem, tam par iedvesmu kalpojis ceļojums uz nelielo Leksingtonas pilsētiņu Amerikā, un tā galvenās varones ir vāveres. Viņu tēli, izpausmes un attiecības tomēr nepārprotami un pat ļoti precīzi līdzinās cilvēku pasaulei.

„Pirmais impulss Leksingtonā bija skats pa logu, kur milzīgs koks, kurā milzīgs daudzums vāveru šiverēja katru dienu, izspēlējot visas iespējamās pat cilvēciskās situācijas. Dzinās viena otrai pakaļ, draudēja, draudzējās, priecājās, dusmojās, un, jā, tad man likās, tas ir tas pats, kas notiek cilvēku pasaulē. Pēkšņi atklāju sev vāveres – tādu skaistu, jauku dzīvnieciņu, bet ar asiem zobiem,” stāsta mākliniece.

Tieši „Leksingtonas vāveru” ciklu par savu favorītu atzīst Maijas Rezenbergas dzīvesbiedrs, pazīstamais koktēlnieks un dizainers Jānis Straupe, viņā apbrīnu raisa arī Maijas spēja katrā situācijā tik precīzi ieraudzīt tipisko un to vizualizēt zīmējumā.

„Šī sērija ar vāverēm ir ļoti skaidra, simboliska, skaidri uztverama. Tā kā mēs kopā strādājam, es redzu, kā top šie darbi. Maijai ir tāds talants, ko es esmu novērojis daudzu gadu garumā, ka viņa paskatās uz kādu ainavu vai personāžu, pēc tam ieiet telpā un to uzzīmē. Viņai ir ļoti laba redzes atmiņa, kādas, manuprāt, nav daudziem. Jo mūsdienās, nav nekāds noslēpums, daudzi mākslinieki strādā, izmantojot fotogrāfijas. Bet viņa var paskatīties un atcerēties, un es to apbrīnoju,” atklāj Straupe.

Jānis Straupe norāda uz vienu no zīmējumiem ar stipri dusmīgu un valdonīgu vāveri pašā centrā, no kuras citas vāveres paniski bēg, un paziņo, ka tas noteikti domāts viņš savā darbnīcā. Viņa dzīvesbiedre savukārt pačukst, ka tā jau viņš pats tikai domā, bet lai jau viņam tā labpatīk...

Izstādē pilnīgi droši ikviens kādā vāverē vai citā personāžā sazīmēs pats sevi vai kādu sev pazīstamu cilvēku.

Maijas Rezenbergas personālizstāde „Dokumentālas piezīmes” kultūras pilī „Ziemeļblāzma” apskatāma līdz 28. septembrim.

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti