Ance Gricmane (1987) 2010. gadā ieguvusi bakalaura grādu mākslā Latvijas Kristīgajā akadēmijā, 2013. gadā – maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, topošo doktora disertāciju Mākslas akadēmijā veltījusi mūsdienu sakrālajai mākslai. Bijusi viespētniece Greifsvaldes Universitātē un Tartu Universitātē. Mācījusies arī Aristoteļa universitātē Salonikos un apmeklējusi atklātās lekcijas laikmetīgās mākslas skolā “Staedelschule” Frankfurtē pie Mainas. Pēc Marka Šagāla mākslas centra Vitebskā uzaicinājuma divas nedēļas pavadījusi centra organizētajā IV starptautiskajā Šagāla plenērā. 2019. gadā viņas projekts “Sakrālā abstrakcija” divreiz eksponēts Baltkrievijā – Vitebskas Marka Šagāla muzejā un Minskas pilsētas vēstures muzeja Mihaila Savicka mākslas galerijā. Latvijā projektam mainīts nosaukums, tas aizņem daudz mazāk vietas un pie mums tiek eksponēts pirmo reizi.
Starptautiskajā zinātnes un mākslas konferencē “RIXC Open Fields” Ance Gricmane uzstājās ar lekciju par sinestēziju – “skaņu redzi” un “jūtu vienotības” fenomenu. Vēlāk kļuva par Stradiņa universitātes studenti, lai nodarbotos ar terapiju ar vizuālās mākslas palīdzību. Tagad Gricmane aicina uz izstādi “Marka Šagāla krāsu mūzika” Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzejā.
Ances Gricmanes multimediju ekspozīcijā ir apmēram desmit fotoreprodukcijas, kurās redzamas gleznas, kas tapušas, apmeklējot mākslinieka Marka Šagāla vietas Vitebskā, un pēc šī brauciena, kā arī trīs oriģinālgleznas, bet Johana Sebastiana Baha un Arvo Perta mūzikas, kā arī sinagogas dziedājumu pavadījumā uz diviem ekrāniem kustas, pulsē attēli. Videoinstalācijās krāsas atdzīvojas mūzikas pavadījumā, bet nevar teikt, ka mākslinieces gleznās tās to nedara – viņas līnijas sit ritmus, krāsas plūst no takts uz takti, slēpj un atsedz nošu zīmes, bet reljefie triepieni met ēnas.
Ance Gricmane: Vitebskā es sapratu – visam, ko šis mākslinieks darīja, pamatā bija Tora. Tajā bija galvenais – tas, uz kā balstījās viņa principi, viņa dzīve. Un es nolēmu attēlot desmit baušļus ivritā. Iznāca diptihs ar īpašu faktūru – izjūta tāda, it kā teksts iekalts akmenī.
Diptihs palika Vitebskā, un tagad varu teikt, ka mani darbi ir Marka Šagāla muzeja kolekcijā!
Tieši tur es sapratu, ka noteikti turpināšu ebreju mūzikas tēmu. Vitebskā par to savācu visu, ko spēju – tādu grāmatu te nav! – nokopēju notis un pārvedu mājās.
Ludmila Meteļska: Tās tagad redzamas cauri krāsai – izgrieztas un iebūvētas darbā?
Jā.
Nošu pierakstiem, ieliktiem starp audeklu un krāsu, ir oriģināla, kanoniskā teksta loma – tā teikt, nekas nav pārzīmēts, nav izkropļots. Ko vēl bez muzikalitātes jūs saskatījāt Šagālā? Improvizēšanu, līdz galam neapturētu mirkli, kas turpina ilgt?
Līniju vieglumu, kaislīgumu un vienlaikus tīrību. Šagāls mani pavērsa pret gaismu, pret krāsām – viņš ir ļoti krāsains. Un deva man spēku ticēt tam, ko es daru, būt brīvai. Man patīk nodarboties ar abstrakto mākslu – tā nodrošina iespēju un neuzspiež savas idejas. Vajag, lai ar apmeklētāju runātu krāsas, formas, kompozīcija, faktūra. Vitebskā uz mani skatījās kā uz brīnumu. Jo es strādāju nepavisam ne tā, kā tur pieņemts, bet atļāvos eksperimentēt.
Kaut kādā ziņā Šagāls ir arī nosūtījis jūs lidojumā.
Mēs bijām nelielā mājiņā, kur dzīvoja Šagāls un kur tagad ir izstādītas viņa skices. Tur viņš, mazs puika būdams, zīmēja, kā viņa brāļi un māsas kūleņo pa gultu ar kājām gaisā. Būtībā tas atspoguļoja viņa attieksmi pret dzīvi. Tur es varēju izdzīvot viņa personāžu lidojumus. Un sapratu, kā viņu ietekmējusi reliģiskā audzināšana. Viņš dzirdēja lūgšanas, tās viņā skanēja. Man šķiet, ka ebreju tauta spēja iziet cauri visam, kas tai bija jāpārdzīvo, tieši tāpēc, ka saglabāja iekšējo spēju lūgties. Brauciens uz Vitebsku man parādīja, cik daudzslāņaina ir mākslinieka dzīve – viņš jūt ne tikai to, kas ar viņu notiek pašlaik, bet arī to, kas notika ar viņa senčiem, ar viņa tautu.
Es sāku meklēt, kāda mūzika vēl bez sinagogas dziedājumiem ietekmējusi Marku Šagālu, un nonācu pie Mocarta, Stravinska.
Baham ir ļoti konstruktīva mūzika, tajā ir sava simbolika, un Šagālam šī simbolika nevarēja nepatikt. Jo viņš pats bija simbolists.
Bet kādus simbolus izmantojat jūs?
Krāsa ir simbols. Es izmantoju zeltu – tas simbolizē svētlaimi, paradīzi, kaut ko tādu, kam ir neapstrīdama vērtība. Izmantoju notis, izmantoju kvadrātus, kuri dažādās kultūrās nozīmē dažādas lietas.
Un pastozus triepienus, apjomīgu faktūru.
Jā, faktūra arī ir simboliska. Šajā gadījumā tā norāda uz desmit baušļiem, kas iekalti akmens plāksnēs.
Jūsu gleznu grumbuļainās, nelīdzenās virsmas rada ne tik daudz stingrā, mūžīgā, cik mūžīgi dzīvā materiāla izjūtu. Tas elpo, slēpj sevī dziļus slāņus un nozīmes.
Vispār faktūra mani interesē sen. Cilvēks strādā ar pirkstiem, katra pirksta galos ir receptori, kuri atbild par noteikta orgāna darbību, tāpēc acīmredzot tam ir arī terapeitisks efekts.
Pandēmijas karstumā jūsu nodarbības sāka apmeklēt cilvēki, kuri nespēja izdomāt, ko darīt, un nolēma nodarboties ar mākslu – un viņiem izdevās. Vai katrā no mums dzīvo mākslinieks?
Protams. Vienkārši parasti cilvēkiem nav laika izjust, ka viņi ir mākslinieki. Dažkārt es piedāvāju pastrādāt ar aizvērtām acīm. Parasti pirmo impulsu mēs saņemam, pateicoties redzei, bet, kad aizveram acis, aktivizējas citi maņu orgāni.
Un cilvēks izjūt audeklu, krāsu, smaržas, viņam palīdz skaņas. Runā, ka mākslinieki krāsās redz mūziku.
Pavisam mazi zīdaiņi vecumā no viena līdz trim mēnešiem patiešām redz skaņas, jo viņiem ir neironi, kas atbild par redzes un skaņu signālu uztveršanu, tie ir izvietoti ļoti tuvu cits citam.
Kad cilvēks aug, dažādu signālu uztveršanas punkti attālinās cits no cita, un sakari starp tiem pārtrūkst.
Tomēr ir cilvēki, kuriem šie tilti paliek nenojaukti. Ir mākslinieki sinestēti – Vasilijs Kandinskis, Aleksandrs Skrjabins, Pauls Klē, Deivids Hoknijs, kuri patiešām ir redzējuši un redz skaņas. Skrjabins pat uzbūvēja mūzikas instrumentu ar dažādu krāsu lampiņām, kas savienotas ar taustiņiem. Nosūtīju kādai amerikāņu vijolniecei, komponistei un sinestētei Raimonda Tigula skaņdarbu un lūdzu attēlot, ko viņa redzējusi, to klausoties pirmās četras sekundes. Viņa man fotošopā uzzīmēja bumbiņas, izkrāsoja, un tā kļuva par vienas manas gleznas skici. Izstādē ir tās fotokopija – oriģinālam vienkārši nebūtu vietas!
Kāpēc jūs tik ļoti ieinteresēja sinestēzija?
Man vienmēr ir paticis Vasilijs Kandinskis, bet viņam pat darbu nosaukumi ir muzikāli – “Alegreto”. “Sonāte”. Iestājos Stradiņa universitātē, bija jāraksta referāts par neironiem – nervu tīklos savienotām šūnām, domātām informācijas uzņemšanai, apstrādei, glabāšanai un nodošanai. Sāku pētīt māksliniekus, kuri attēlojuši mūziku, un tā nonācu pie sinestēzes – neiroloģiska fenomena, kad kairinājums vienā sensoru sistēmā izraisa nepatvaļīgu reakciju citā. Tomēr tās patiešām ir fenomenālās spējas. Bet parastam māksliniekam ir vienkārši bagāta iztēle, un mūzikas skaņu pavadījumā viņš redz dažādus amūriņus un zirdziņus.
Tādu jūsu gleznās nav. Vai redzat mūziku?
Nē. Es to dzirdu.
Ances Gricmanes izstādi “Marka Šagāla krāsu mūzika” Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejā Turgeņeva ielā 2 (ieeja no Maskavas ielas) var apmeklēt līdz 18. decembrim.
