Tās ir atsevišķas epizodes, kurās darbojas viens un tas pats tēls – linu burkā, tātad musulmaņu sieviešu apģērbā ietērpusies sieviete. Sadarbībā ar Artūru Punti un komponisti Lindu Leimani radīta muzikāla kompozīcija, kas sagatavo apmeklētāju šim visnotaļ neparastajam vizuālajam vēstījumam. Telpa, skaņa, kustība un ritms ir šībrīža svarīgākie mākslinieces izpētes elementi.
Izmantojot video kā starpniekmediju, māksliniece Li Bond skatītājus aicina ielūkoties savā lauku īpašumā, vietā, kura atrodas tālu no apkārtējo novadu centriem, bet kuru par nekurieni arī nedrīkstētu nosaukt.
Centrālo telpu veido lauku saimniecība, kaut arī bez izteiktām dzīvības pazīmēm. Ir māja, dārzs, pļava, šķūnis, ezers ar idillisku laipu. Karsta vasara. Spēles noteikumi saprotami katram, kurš kaut reizi devies tālāk par pilsētas robežām, tuvāk dabas neparedzamībai.
Šajā vidē saimnieko tēls, kuru visdrīzāk varētu nosaukt par sievieti, bet šis spriedums nebūt nav tik viegli izdarāms, jo cilvēcisko būtni ietērpj burka – musulmaņu sabiedrības sieviešu tērps, kurš aizsedz arī acis, redzes vajadzībām atstājot rūtotu taisnstūri.
Tēla darbošanās ir apņēmīga un apmulsusi vienlaikus – viņš vēlas apcirpt lupīnu krūmu ar motorzāģi, logu mazgāšanas vietā zīmē uz noķepušā stikla abstraktas līnijas, pļauj gadiem aizaugušu klajumu ar tik lieliem vēzieniem, ka izkapts tūdaļ arī varētu aizlidot pa gaisu.
Burku, kurā tēls darbojas, darinājusi māksliniece pati, uz lina faktūras nolasāmi etnogrāfiskie latviešu raksti. Abi gana spēcīgie simboli vedina atcerēties Bābeles torņa leģendu, šajā gadījumā uzsverot nevis dažādo valodu, bet formālo un estētisko elementu kopesamību un sajaukšanos.
“Šajā lauku īpašumā mūs apciemo kaimiņš, kurš ļoti skaļā balsī klāsta diezgan radikālus uzskatus. Viņam nepatīk feministes, viņam nepatīk sievietes vispār, politika, nepatīk politika, bēgļi, melnie, baltie, tas un šitas. Pēdējās reizēs viņš bija nonācis jau līdz Putina slavināšanai. Katru reizi, kad viņš atnāk ciemos, ir sajūta, ka es esmu viņa pasaulē ielauzusies, nevis otrādi,” stāsta māksliniece Liena Bondare.
Māksliniece atklāj, ka viņa vēlējusies kaimiņa realitāti konfrontēt ar vizuālu argumentu.
“Man gribējās parādīties burkā, rokot zemi. Viņš atnāk, un pēkšņi iznāk no mājas šādi tērpta sieviete,” bilst Bondare.
Šo ideju viņa nav īstenojusi, jo tas šķitis neētiski.
“Kaut kādā mērā sieviete parandžā – ir kaut kāds izmisuma elements. Man šķita ka parandžā ir ne tikai pakļaušanās un apspiestība, kaut kas tajā apģērbā ir agresīvs,” atzīst Bondare. Viņa izvēlējusies pati izgatavot šo tērpu.
Mākslinieces Li Bond kontā ir 11 personālizstādes, nozīmīgākās no tām ir “Season 1 – Episodes” Šauļu Mākslas galerijā Lietuvā pērn un “Kulturspiecher Dorenthe Munsterlandfestival Part 4” Ibenburenā, Vācijā, 2008. gadā. Bijusi dalībniece dažādos projektos, izstādēs un rezidencēs Latvijā un ārvalstīs, tostarp “Survival K(n)it 7”, KUMU Mākslas muzejā Igaunijā, “Vartai Gallery” Lietuvā, “Novas Gallery” Londonā, galerijā, Krakovas Laikmetīgās mākslas muzejā MOCAK Polijā un citviet.
Darba procesā māksliniece nonākusi arī pie interesantiem atklājumiem.
“Mani pārsteidz tas, ka lins tik labi un organiski izskatās Latvijas ainavā. Man pašai šķiet, ka tur var saskatīt līdzību ar Rozentāla gleznām,” uzskata Bondare.
Tādēļ arī veidots izstādes ekspozīcijas dizains [tā autors Vilnis Putrāms], lai kustīgās gleznas izceltos, lai dabas spēks un mežonība ziedošā vēl vairāk izceltos.
Māksliniece skaidro, ka “Season 1 – Episodes” Šauļu Mākslas galerijā bijis atskats uz 11 gados paveikto. Šī izstāde ir nākamā radošā cikla sākums.
Es esmu būtiski mainījusi darba formu, izmēģinot performanci, video, sadarbību ar komponistiem, video operatoru, dizaineri,” norāda Bondare. “Man bija svarīgi performancē izmantot tērpu, jo, uzvelkot burku, cilvēks kļūst anonīms.”
“No darbības viedokļa tā ir interesanta pieredze, mainās redzesleņķis, un tas ietekmē kustības. Bija svarīgi, lai nav jādomā par sejas izteiksmi. Performatīvās darbības slodze pārnesas uz rokām,
un jebkurā gleznā tām ir būtiska nozīme. Rokas bieži ir daudz izteiksmīgākas par sejas izteiksmi” turpina māksliniece.
Video darbus, kurus filmējis operators Rihards Gēcis, papildina arī tēlnieciski akcenti. Visu ekspozīciju kopumā iespējams apskatīt un novērtēt līdz 16. septembrim.
