Leonards Plokšts: Svētbilde nedrīkst būt brāķis!

Daugavpils mākslinieks, kas pārvietojas ratiņkrēslā, rada svētbildes unikālā tehnikā. “Nelielu svētbildīti var uztaisīt mēneša laikā, lielai var aiziet pusgads un vairāk. Strādāju katru dienu, ļoti svarīgi ir pareizi attēlot baznīcas krāsas, improvizācija šajā gadījumā ir nevietā,” “Rus.lsm.lv” pastāstīja Leonards Plokšts. 

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 25.novembrim apskatāma Leonarda Plokšta izstāde “Mans redzējums”.   Autors – mākslinieks pašdarbnieks, kura dzīve precīzi dalās divos periodos – līdz 1999.gadam un pēc tā. Ekspozīcijā ir 40 svētbildes, kas radītas oriģinālā tehnikā, kuru izgudrojis autors.

Sāksim ar izstādi. Tā taču nav jūsu pirmā personālizstāde?

Nav pirmā. Esmu Latgales Brīvo mākslinieku asociācijas biedrs un no 2004.gada piedalos izstādēs. Tās bijušas Daugavpilī, Krāslavā, Rēzeknē, Ilūkstē, Ludzā un Lietuvā – Zarasos un Viļņā. Vairākums – kolektīvās, taču bijušas arī personālizstādes. Vispār pašreizējā izstāde pēc skaita ir četrpadsmitā, divus gadus gaidīju rindā muzejā. Protams, man, tāpat kā jebkuram māksliniekam, tāda izstāde ir notikums. Esmu priecīgs, izdarīju visu, ko gribēju, tagad nododu vērtējumam.

Leonard, var teikt, ka mākslinieka talants jums parādījās pēc traģiskiem notikumiem, kas norisinājās pirms gandrīz divdesmit gadiem. Jūs taču svētbilžu radīšanas mākslu nekur neesat mācījies?

Es sevi dēvēju par universālo atslēdznieku ar māksliniecisku ievirzi.

Esmu dzimis Daugavpilī, šeit beidzu profesionāli tehnisko vidusskolu, dienēju armijā, strādāju pievadķēžu rūpnīcā.

Kur dienējāt?

Južnosahaļinskā.

Un ar ko tā palikusi jums atmiņā?

Ar līdzību Daugavpilij. Laukums, autoosta – kā pie mums. Un laukumā stāvēja Ļeņins.

Cepurē un mētelī, tāpat kā Daugavpilī? Mums, atceros, Ļeņins bija tāds nosiltināts

Par cepuri neatceros. Māksla man vienmēr patikusi, es vēl pirms armijas meistaroju svečturus. Svētbildēm netuvojos. Bērnībā mani veda uz baznīcu, taču par ticīgo nekļuvu, biju laicīgs cilvēks.

90.gados sākās dažādas sadzīviskas problēmas. Bet 1999.gadā – nelaimes gadījums, kritiens no augstuma.

Traumēju mugurkaulu. Operācija ilga sešarpus stundu, man pārlēja daudz asiņu, droši vien bija arī kāda mākslinieka asinis.

Izdzīvoju, kļuvu par pirmās grupas invalīdu. Ģimenes attiecību man tobrīd nebija, dzīvoju viens, meitas bija maziņas, un es nokļuvu pansionātā. (Daugavpils pensionāru аpkalpošanas teritoriālajā centrā, kur L. Plokšts dzīvo arī tagad - Rus.Lsm.lv). Sākumā taisīju kaut kādus sīkumus – vāzītes, lādītes, meklēju tehniku, gatavojos kaut kam lielam…

Un atradāt?

Jā, uzskatu, ka analogu tai nav. Ar parastiem lodāmuriem kausēju plastmasu – tas ir izturīgs materiāls, pieejams, tās visapkārt ir daudz. Ir savi smalkumi, piemēram, vajadzīga plastmasa bez kaprona piejaukumiem… Vēl izmantoju organisko stiklu, lokšņu zeltu, lokšņu sudrabu. Ar zeltu un sudrabu man palīdz meita, kas dzīvo Lielbritānijā. Vēl divas meitas dzīvo Daugavpilī, man ar visām ir normālas attiecības.

Internetā atrodu svētbildes attēlu – es neko neizdomāju, izmantoju pareizticīgo un katoļu svētbilžu kanoniskus attēlojumus; pēc tam – izgatavoju tās no tiem materiāliem, kurus tikko nosaucu. Nelielu svētbildīti var uztaisīt mēneša laikā, lielai var aiziet pusgads un vairāk. Strādāju katru dienu, ļoti svarīgi ir pareizi attēlot baznīcas krāsas, improvizācija šajā gadījumā ir nevietā.

Jāieslēdz iztēle, jāiedziļinās svētbildē, jāveic liels iekšējais darbs. Krēsli var būt brāķis, bet svētbilde nedrīkst būt brāķis.

Vai tagad jūs var nosaukt par ticīgu cilvēku?

Ja netic, tad nekas neiznāks. Jātic tam, ko dari.

Dievs man deva visu, bet palīdzēja pansionāta direktors – piešķīra man atsevišķu istabu, ievilka internetu.

Direktors ir malacis, bez viņa palīdzības es to nespētu.

Zinu, ka esat arī uztaisījis visus Daugavpils dievnamus – miniatūrus un ļoti precīzus atveidojumus…

Dievnami bija pirms svētbildēm, tie jau vairs nav pie manis, palikusi tikai Aleksandra Ņevska kapela. Tagad – tikai svētbildes un nekas cits.

Kāpēc nekas cits?  Jūs varētu pieņemt pasūtījumus, radīt, piemēram, klusās dabas, žanra ainiņas… Esmu pārliecināta, ka pircēji atrastos.

Nē, nekādus pasūtījumus nepieņemu. Pasūtītāji gribēs, lai taisu pēc viņu gaumes, tas nav mans.

Katru svētbildi taisu sev, pilnībā sevi atdodu. Palieku vienatnē ar svētbildi, un apkārtējā pasaule man maz nozīmē…

Tāds vientuļnieks nemaz neesat… Kad zvanīju, lai sarunātu mūsu tikšanos, man teica, ka esat aizbraucis balsot. Jā, un kā jums patīk vēlēšanu rezultāti?

Uzskatu, ka ir jābalso. Visā pārējā – sākas jauna ņemšanās. Vai no tā būs jēga – dzīve parādīs.

Kādā noskaņojumā sagaidāt valsts simtgadi?

Lieliskā. Pat esmu pārkāpis savus noteikumus - 

uztaisīju Latvijas ģerboni un uzdāvināju labiem cilvēkiem,

kuri rūpējas par pansionātu. Esmu Latvijas patriots, Latgales latvietis. Žēlojas un īd tie, kuri neko nedara. Man ir visu laiku aizņemta galva un rokas. Dievs man ir dāvājis otru dzīvi, no visa atbrīvojis un devis iespēju. No Dieva tēmas man neaiziet, un augstāk par svētbildi nekas nevar būt…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt