Latviešu kultūra nepieder tikai mums – latvietis Šveicē atver īpašu mākslas galeriju

Pēc 17 darba gadiem Šveices Nacionālajā muzejā latvietis Uldis Mākulis aizgājis no stabila, labi apmaksāta darba un uzsācis, kā pats teic, ko visai pārgalvīgu – Cīrihē atvēris savu galeriju “ARS28”, kurā plānots popularizēt Baltijas valstu mākslu, uzsvaru liekot uz laikmetīgo mākslu. Pirms dažām dienām, viesojoties Šveicē, galeriju apmeklēja un savu atzinību izteica arī Latvijas prezidents Egils Levits ar kundzi Andru.

Līdz februāra beigām galerijā skatāma tās pirmā izstāde “Wilde Seelen” (vācu val. – “Nepieradinātās dvēseles” vai “Mežonīgās dvēseles”), kurā skatāmi latviešu un igauņu laikmetīgās mākslas darbi. Nosaukums nav nejauši izvēlēts, tas sasaucas ar milzīgu rezonansi izraisījušo Baltijas valstu simtgades izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” slavenajā Orsē muzejā Parīzē pirms diviem gadiem. Tiesa, nosaukuma interpretācija abos gadījumos atšķiras, pareizāk, ir kā spoguļattēls. Toreiz Francijā viens no pazīstamākajiem simbolisma pētniekiem šajā valstī Rodols Rapeti skaidroja, ka simbolisti savus darbus radīja atbilstoši dvēseles dziņām, bet intelektuālā ziņā daudzi no viņiem bijuši tīrie mežoņi, un par mežonīgu sevi dēvējis arī viens no simbolisma pamatlicējiem, Pols Gogēns. Tāpēc arī tapis izvēlēts tāds nosaukums.

"ARS28"

Uldis Mākulis savukārt saka, ka nevēlas ar šo paust, “cik mežonīgi ir baltieši”, bet vēlas modināt šo šķietamo mežonību, savvaļību skatītājos:

“Daudzi no šiem darbiem ir izaicinājums. Izaicinājums pieņemt, saprast citādo, citu skatījumu, lietas, par kurām ikdienā nerunājam. Izstādes darbi ir par atvērtību, par mūsu daudzveidību un par to, cik dažādi mēs katrs izsakām savu vēstījumu.

Ar mežonību šoreiz domāju drīzāk uzdrošināšanos un tiešumu, jā, pareizāk pat laikam tomēr būtu šīs dvēseles dēvēt par drosmīgajām dvēselēm. Izstāde un izvēlētie mākslinieki, manuprāt, vairāk uzdod šos jautājumus, nekā pasaka mums priekšā atbildes. Sergejs Djomins, Miķelis Fišers, Aigars Bikše, Nele Zirnīte, Pēters Aliks, Marko Mētams – viņiem ir ļoti daudzslāņaini mākslas darbi, kas mani interesē. Man pašam ir ļoti tuvas attiecības ar laikmetīgo mākslu, tā mani patiesi  uzrunā un fascinē. Un liels prieks, ka mākslinieki ir ļoti gandarīti ar šo manu pirmo konceptu galerijā “ARS28”. Šo mākslinieku darbi un stāsti līdz šim nav satikušies vienās telpās. Pirmo reizi šādā kontekstā viņi ir satikušies Šveicē, Cīrihē, un šādas tikšanās es vēlos provocēt arī nākotnē.”

Galerists ir krāsotājs, gaismotājs un režisors

ARS nav nekāda poliklīnika, kā daudziem latviešiem varētu asociēties, smejas Uldis. Vārds ņemts no latīņu “Vita brevis, ars longa” – “Māksla ir mūžīga, dzīve ir īsa”. Savukārt “28” nenozīmē vis to, ka tas cilvēkam ir jauks un labs vecums, bet gan norāda nama numuru. Starp citu, tajā jau pirms tam 14 gadus bijusi galerija, bet tad kundze, kas to vadījusi, aizgājusi pensijā. Tā kā viņa pati ir viena no nama īpašniecēm un dzīvo tajā pašā mājā, ļoti vēlējusies, lai telpās arī turpmāk darbotos mākslas galerija.

“Nebiju vienīgais pretendents uz telpām, bet man uzsmaidīja veiksme. Tagad ir būtiski noturēties! Cīrihē ir ļoti, ļoti daudz galeriju. Lai gan… Vairāki apmeklētāji, kas šajā laikā bijuši, novērtējuši šobrīdējo izstādi kā neparasti spēcīgu un izteiksmīgu, tad jau esmu uz pareizā ceļa. Par katru mākslinieku un katru darbu, kā vācieši saka, esmu gatavs roku likt ugunī. Esmu pat pārliecināts, ka arī nākotnē jāveido tieši šādas grupu izstādes, kur ar saviem darbiem piedalās daudzveidīgi mākslinieki, bet ar vienojošu koncepciju vai konkrētu tēmu. Viss sākas ar mani – vai man pašam tas ir interesanti. Tā ir tā mana medija loma. Esmu krāsotājs, kas attiecīgā krāsā nokrāso sienas, un gaismotājs, kas saliek pareizās gaismas, lai izceltu mākslas darbu, un saaicinu viesus, un tad ir tas – oho! – efekts. Es nezinu, kā tas tieši darbojas vai darbosies, bet galvā precīzi zinu, ka tai gleznai jābūt tur, tai skulptūrai – šeit.

Tas ir līdzīgi kā diriģentam, kurš dzird visu koncertu galvā no sākuma līdz beigām, pirms tas reāli izskan koncertzālē. Tāpēc galerists savā ziņā ir arī režisors, turklāt katram no mums ir savs redzējums un savs rokraksts.”

Egils Levits galerijā "ARS28"

Latvijai nav vienotas kultūras popularizēšanas stratēģijas

Uldis audzis ģimenē, kur allaž neatņemama sastāvdaļa bijusi interese par literatūru un citām kultūras jomām. Likumsakarīgi, ka interese palikusi uz visu dzīvi, un arī izglītība atbilstoši izvēlēta: mākslas vēsture, papīra priekšmetu un fotogrāfiju restaurācija, kultūras menedžments.

Šveicē Uldis dzīvo 22 gadus, un jau teju no pirmā gada ir viens no zināmākajiem Latvijas kultūras vēstnešiem Šveicē. Viņš paspēj visu – piedalās animācijas festivāla organizēšanā, rīko kormūzikas koncertus, popularizē Raini un Aspaziju, kuri savulaik uzturējušies Šveicē, piedalās literārajos un kino vakaros. Lielākais un nozīmīgākais Ulda projekts ir grandiozais “Terra Choralis”, kurā tiek atskaņota Šveices un Baltijas valstu kormūzika, piedalās Latvijas profesionālie kori un diasporas mūziķi un amatieru kori, kā arī Šveices dziedātāji un mūziķi. 3. maijā Cīrihes koncertzālē jau trešo reizi skanēs latviešu kormūzika.

Tikpat ambiciozs, lai arī varbūt ne tik skaļš un plašs, projekts ir galerijas atvēršana: “Pēc 17 gadiem Šveices Nacionālajā muzejā kā papīra priekšmetu un fotogrāfiju restaurators uzsāku ko salīdzinoši pārgalvīgu – aizgāju no pastāvīgā darba un 2019. gada decembrī atvēru savu galeriju… Tas, protams, ir ļoti liels risks! Un arī izaicinājums, zinot, ka par Latviju, Lietuvu, Igauniju šejieniešu priekšstati ir ļoti minimāli, nereti to nav vispār vai ir ļoti šauri un stereotipiski. Es tomēr esmu gatavs un apņēmības pilns!”

Uldis Mākulis

Uldim ir daudz plānu, kā attīstīt turpmāko galerijas darbību, veidojot to par daudzveidīgu kultūras telpu, kurā notiek arī literatūras lasījumi, mazo formu koncerti, diskusijas. Viņš allaž tiecies apvienot un sapludināt dažādas kultūras nozares, un galerijas vadīšana ļauj nodoties tam, kas pašam vislabāk patīk – aizkadrā “ķīmiķot” un “organizēt randiņus” dažādiem kultūras atzariem, nojaucot robežas, tuvinot, sapludinot literatūru, vizuālo mākslu, mūziku, kinematogrāfu.

Ulda pārliecība ir, ka latviešu kultūra nepieder tikai mums, tā jārāda un jāpopularizē. Viņa lielā sāpe – nav vienotas kultūras stratēģijas par Latvijas kultūras popularizēšanu ārpus Latvijas. Šobrīd ir atsevišķi cilvēki, biedrības, kas kaut ko dara, bet tas it kā pazūd, jo nav saslēgts vienotā tīklā ar noteiktu virsmērķi:

“Mēs esam interesanti, un mums visiem kopā ir jāveido stratēģija. Ir taču institūcijas, kas veicina mūsu ekonomikas procesus, un tikpat pragmatiski būtu jāveido arī kultūras stratēģija un instrumenti, kas dod iespēju tajā iekļauties.”

Šādas stratēģijas nepieciešamību Uldis pieminējis arī sarunā ar Valsts prezidentu viņa vizītes laikā. Latvijas prezidenta Egila Levita un kundzes Andras Levites apmeklējumu un izteikto atbalstu un veiksmes vēlējumus galerists vērtē ļoti augstu un uzskata par cieņas apliecinājumu Latvijas un Baltijas valstu mākslai un tās popularizēšanai ārvalstīs.

Egils Levits galerijā "ARS28"

Galerijas gaida ikvienu

Kurta Vonnegūta grāmatas varonis, mākslinieks Rabo Karabekjans uz jautājumu, kā atšķirt labu gleznu no sliktas, atteica – apskati miljons gleznu, un tu nekļūdīsies.

“Tieši galerijas ir tā brīnišķīgā iespēja un vieta, kur sākt ar pirmo, otro, desmito mākslas darbu – gleznu, skulptūru, instalāciju no stikla, papīra, bronzas, audekla. Visu, ko cilvēks var iedomāties un izdomāt, to jūs varat sastapt mākslas galerijā,” Uldis aicina cilvēkus nebaidīties un ikvienam vismaz reizi ielūkoties kādā mākslas galerijā. Nav nepieciešams būt mākslas pazinējam vai bieza naudas maka īpašniekam. Var kaut garāmejot patverties lietus laikā un neviļus atklāt sev jaunu pasauli:

“Nemaksājot par biļeti, demokrātiski, darba laikā te no ielas jebkurš var ienākt iekšā. Ar vai bez priekšzināšanām, jūs tiekat te gaidīts, un nav jābūt pircējam! Ir jābūt vienkārši gatavībai, atvērtībai. Daudziem cilvēkiem nemaz tā īsti nav skaidrs, kas ir mākslas galerijas un ar ko tās nodarbojas. Muzeji cenšas – un tas ir loģiski – sevi pozicionēt, aktivizēt kā mūžizglītības vietas, definēt, meklēt šo sasaisti ar sabiedrību. Patiesībā galerijas ir akurāt tādas pašas, tikai vairāk piesaistītas šim mirklim. Manuprāt, mākslas galerijas ir visradošākā vieta, platforma, kur mākslinieks var izpausties uzreiz pēc radīšanas mirkļa.

Te jūs varat redzēt darbus, kas uzgleznoti burtiski vakar! Kas interesanti, telpā ārpus radīšanas konteksta (salīdzinot ar darbnīcu), arī pats mākslinieks vai māksliniece var distancēties, redzēt savu darbu jaunā kontekstā, sasaistē ar citiem darbiem.

Galerija "ARS28"

Te notiek mākslinieka saruna ar sabiedrību, pat tīri burtiskā veidā – jūs galerijā itin bieži varat sastapt arī darbu autorus un uzdot viņam jautājumus, no tā nekad nevajag baidīties, jo stulbu jautājumu nav, to nu vajadzētu aizmirst uz visiem laikiem! Saruna ar apmeklētājiem nereti mēdz būt bagātinoša arī pašam māksliniekam. Māksliniekiem tomēr ļoti interesē diskurss ar sabiedrību. Lai arī daudzi saka, ka rada tikai sev, tomēr nereti tā ir tāda koķetēšana, patiesībā ļoti mazs procents ir tādu introvertu, kas patiešām rada tikai sev. 

Galerijas ir vieta, kur dažkārt tiekas studenti ar klasiķiem, kur var būt vispārgalvīgākās satikšanās, formas meklējumi. Te var sajust īsto, aktīvo, mūsdienīgi mākslas ritmu, izkopt izpratni par to, kas interesē un kas – ne visai.”

Latviešu un igauņu mūsdienu mākslinieku izstāde “Wilde Seelen” Cīrihes mākslas galerijā “ARS28” apskatāma līdz 29. februārim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti