Kā jau Lainei Kainaizei raksturīgi – visos viņas darbos ir jaušama ļoti spēcīga garīgā dimensija.
“Pacel acis… Es gribētu, lai mēs paceļam acis uz Latviju tās novadu daudzveidībā. Un uz savu dvēseli. Un esam vērīgi un ieraugām, cik mums daudz kā lieliska ir riņķī apkārt,” saka pati māksliniece, ievadot izstādes noskaņā.
Izstādi aizsāk glezna ar divām būtnēm, kas maigi un sirsnīgi apskāvušās, un savā ziņā tā ir arī visas izstādes atslēga.
“Šis darbs saucas „Es tevi mīlu”. Lielais mīl mazo, mazais mīl lielo… Un kas katram ir šis lielais, un kas katram ir mazais, un kurš jūtas kā lielais un kurš kā mazais? Tas tā – ko pārdomāt skatītājam,” stāsta Kainaize.
Tālāk seko Latvija galvenokārt pavasaros un vasarās. Vidzemē - Cesvaine ar tās arhitektūru, Rēķu kalns un Ķeipenes lauku sēta, Rūjiena un Taurupes skaistie milzīgie ozoli.
“Tad man mīļotā tēma ir vasara, Jāņu laiks, un te ir vairāki darbi ar Jāņu tematiku, kas tieši Jāņos ir arī gleznoti. Tas ir fantastiski, jo ir sajūta, ka pilnīgi visa daba ar tevi runā, viss ir tik dzīvs, tā ir brīvības un laimes sajūta,” saka māksliniece.
Vidzemei seko Latgale gan ainavās, gan cilvēku portretos.
“Latgales podnieki, Latgales sēta, Jēkabpils Svētā Gara klosteris, Feimaņu katoļu baznīca un viņu kricifikss un priesteris Konstantīns Kangars. Tālāk mēs turpinām iet pa Latviju, un esam atnākuši līdz tādai vietai, ko sauc par Rundāli.
Rundāle ar saviem fantastiskajiem dārziem – tā taču ir mākslinieku paradīze!”
Seko Svitene, Viesīte, Baldone un vēl citas Latvijas vietas, un pēc tam arī tuvāku un tālāku ceļojumu iespaidi no Lietuvas, Holandes, Gotlandes, Francijas, kā arī Spānijas un Portugāles, kur māksliniece gājusi svētceļojumā uz Santjago de Kompastellas katedrāli.
“Tas ir neaizmirstami, protams. Tas ceļš, ko tu ej ar kājām, sniedz neizsakāmu ieguvumu. Tas saistās arī ar lielu fizisku grūtumu, nav viegli noiet vairāk nekā 20 kilometrus dienā pa pakalniem augšā lejā, augšā lejā,” atzīst Laine Kainaize.
“Es pirmo reizi biju Portugālē, un tas man bija kas īpašs – redzēt šīs svētceļnieku pēdas, akmens arhitektūru, „ažu-ležu” – šīs flīzītes, kas ir māju ārpusēs. Tajā laikā tas mani ļoti uzrunāja.
Nu te ir tas punkts: pacel acis, pacel savu sirdi, pacel savas nervu šūniņas uz to, lai tu ieraudzītu, lai tu justu to dzīves pulsāciju. Un tagad jo īpaši, kad gadi skrien uz priekšu, tādam „urķim” jābūt, tev ir jājūt, jāizsmaržo, jāierauga, un caur sevi – manā gadījumā – tas man jālaiž atkal ārā ir,” skaidro Laine Kainaize.
Viņas gleznās nav dzīves skaudro aktualitāšu, un tas ir apzināti, jo savulaik viņa daudz cīnījās ar izmisumu, bezcerību un tukšuma sajūtu, bet ticība Dievam viņai to palīdzēja pārvarēt, un tagad viņa vēlas dalīties ar harmoniju un gaišumu, ko viņa caur ticību iemantojusi.
Labestība un sirsnība Laines Kainaizes darbos kā īpaša kvalitāte uzrunā arī mākslinieku Māri Upzaru, ko Latvijas Radio sastop izstādes atklāšanā.
“Darbi ir ļoti iejūtīgi un maigi, pārņem brīžiem bērnības atmiņas – viss ir tāds cilvēcīgs un pazīstams. Arī kolorīts ir mīlīgs.
Darbi liecina, ka viņa ir burvīgs cilvēks, un tas viss ir tik cilvēcīgi un mīļi! Man ļoti patīk!” atzīst Māris Upzars.
Izstādē var aplūkot Laines Kainaizes gleznotu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča portretu, arī viņš ir klātesošs izstādes atklāšanā.
“Tas ir interesanti gan attiecībā uz šo portretu, gan uz gleznām vispār, ka mākslinieks palīdz tev paskatīties savādāk uz to oriģinālu, ko viņš attēlo. Viņš palīdz ieraudzīt to, ko mēs ikdienā neredzam. Apslēpto noslēpumu tajā realitātē. Vai tas būtu dabā, cilvēkā vai ēkā,” saka Zbigņevs Stankevičs.
“Bet tās gleznas visas apvieno tieši šī noskaņa, kas likta arī izstādes nosaukumā „Pacel acis”. Pacel acis ne tikai uz augšu, bet arī – pacel acis un ieraugi, kas ir tur dziļumā, skaties arī uz to, kas ir tur arī starp rindām, un tā ir tā garīgā dimensija, kas ir klātesoša faktiski visās šajās gleznās.
Tā ir tā mūžīgā skaistuma atblāzma, kas tajās ir pamanāma,” priecājas Stankevičs.
Laines Kainaizes personālizstāde „Pacel acis” Rīgas Svētā Pētera baznīcā apskatāma līdz marta vidum.
