Rasu Šulcu allaž interesējušas ne tik ierastas mūsu dzīves parādības un cilvēka izpausmes, un šoreiz viens no impulsiem izstādei bijis kāds ģeniālā zinātnieka Alberta Einšteina eksperiments, kas māksliniecē raisījis ļoti plašas pārdomas par to, cik relatīvs jēdziens patiesībā ir laiks, cik smalka robeža ir starp objektīvo un subjektīvo, reālo un nereālo.
Rasas Šulcas izstādēs allaž ir svarīga kopējā noskaņa, ko veido gleznas saspēlē ar telpu un arī skaņu. Šoreiz it kā reālie, bet vienlaikus sirreālie darbi ļoti labi iekļaujas Rīgas Mākslas telpas vidē, kas ir speciāli izstādei īpaši aptumšota, lai gaisma kristu tikai un vienīgi uz darbiem. Tādējādi katrs darbs runā spēcīgāk un daudz intīmāk. Tikpat būtiska izstādes noskaņai ir arī Oskara Herliņa mūzika.
Izstādes centrā ir dvīņu tēma, ko māksliniece izzinājusi ar ļoti lielu aizrautību. Tēma atklāta caur sieviešu tēliem gan nelielos, gan ļoti vērienīga izmēra darbos. Sievietes dvīnes visbiežāk redzamas askētiskā telpā, kur ar viņu kailajiem un apģērbtajiem ķermeņiem spēlējas gaisma un viņas pašas atrodas mazliet uz sapņa un nomoda robežas.
Dvīņu tēmu māksliniece risinājusi gan tiešā, gan simboliskā nozīmē, un viens no pašiem pirmajiem impulsiem pie šīs tēmas ķerties bijušas pārdomas par Alberta Einšteina savulaik veikto domu eksperimentu.
“Divi identiski dvīņi dodas neparastā ceļojumā, viens paliek uz Zemes, bet otrs ar ātrgaitas raķeti tiek palaists kosmosā uz ilgiem gadiem. Un atgriežoties uz Zemes palikušais dvīnis konstatē, ka ir novecojis vairāk par dvīni, kurš ir atradies kosmosā. Einšteins šo eksperimentu ir pamatojis, pierādījis, un, jā, tas ir brīnums,
manuprāt, jo izrādās, ka mums katram ir savs “pulkstenis”, katrs mēs jūtam laiku savādāk, un pie šī brīnuma es arī pieturos savos mākslas darbos,”
pastāstīja Rasa Šulca.
Alberts Einšteins dvīņus pieminēja kā piemēru, lai raksturotu laika relativitāti, viņam pieder arī raksturojums, ka laiks vai laika līknes ir kā sakrokots audums, un šī doma kā ļoti būtisks elements ienāk arī Rasas Šulcas gleznās, kur sieviešu tēliem fonā redzami smagi, krokās krītoši aizkari.
“Tās auduma krokas tiek izmantotas teātrī, kino, tas patiesi ir šķietami banāli, bet vienkārši tas arī mani runā, un šajā gadījumā tas ar mani runā laiktelpas kontekstā, kā tas laiks lokās starp tām auduma krokām, kā gaisma tur iezogas, kā atmirdz atsevišķas līknes, atsevišķi notikumi, kā daži pazūd ēnā,” skaidroja māksliniece.
Līdzās pārdomām par laika jēdzienu izstāde ir arī stāsts par trauslo robežu starp reālo un iztēloto, objektīvo un subjektīvo, un līdzās dvīņu paradoksam arī par paradoksiem, kas mīt katrā no mums, un tos atklāt ir viens no galvenajiem mākslas uzdevumiem – uzskata Rasa Šulca.
“Tā realitāte jau mums būs apkārt vienmēr un daudz – darbos, skrējienos, ikdienas gaitās, tad es savos darbos gribu aicināt mazliet aizvērt acis un padomāt, ielaisties kaut kādā tādā eksperimentā ar sevi un meklēt savus paradoksus; jā, mums katram ir tie paradoksi pārsteidzoši interesanti, ko mēs varam atrast sevī,” uzsvēra māksliniece.
Ar Rasas Šulcas personālizstādi “Dvīņu paradokss” durvis pēc četru mēnešu pārtraukuma skatītājiem atkal vērs izstāžu zāle ''Rīgas mākslas telpa'', un kā uzskata Rīgas Mākslas telpas direktores vietniece Agita Ikauniece-Rimšēviča – tas ir tiešs trāpījums īstajā laikā.
“Piederu pie cilvēkiem, kuri saka – viss, kas notiek, notiek tieši tajā brīdī, kad tam jānotiek. Šīs izstādes saistībā es arī sevi redzu kā tādu dvīni. Ģenētiski es esmu tas pats cilvēks, bet atšķirīgs no tā, kāda es biju pirms pandēmijas un tagad. Un priekš manis tas ir lielākais paradokss, ar ko šī izstāde ir trāpījusi vienkārši desmitniekā. Divi dažādi cilvēki, ģenētiski vienādi, it kā viens un tas pats, bet tomēr atšķirīgs,” norādīja Ikauniece-Rimšēviča.
Rasas Šulcas personālizstāde “Dvīņu paradokss” Rīgas Mākslas telpas Lielajā zālē skatāma līdz 30. augustam.
