Kultūras rondo

Melngaiļskola Liepājā svin savu simtgadi. Tiekamies ar absolventiem

Kultūras rondo

Iezīmējam Cēsu mākslas festivāla programmas aprises

Ukraiņu mākslinieces Ludmilas Natsvlišvili "Kara dienasgrāmata" Kalnciema kvartālā

Karš atkailināja dvēseli. Ukraiņu mākslinieces Ludmilas Natsvlišvili izstāde Kalnciema kvartālā

"Tad, kad mēs nebaidāmies atklāties un parādīt savas jūtas, mēs saņemam daudz atbalsta no līdzcilvēkiem" – tik vienkāršu, bet šodien īpaši būtisku patiesību pauž ukraiņu māksliniece Ludmila Natsvlišvili, kuras izstāde "Kara dienasgrāmata" vēl tikai 5. un 6. jūlijā aplūkojama Kalnciema kvartāla galerijā. Vēl bez Natsvlišili darbiem Kalnciema mākslas galerijā skatāma foto ekspozīcija "Zaudētie sapņi", kuru veidojusi viena no pazīstamākajām Ukrainas modes fotogrāfēm Viktorija Rihktik.

Māksliniece Ludmila Natsvlišvili dzimusi 1986. gadā, izglītību ieguvusi Donbasa Nacionālajā arhitektūras un celtniecības akadēmijā. Viņa strādā dažādu veidu glezniecības žanros un ir piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs.

Šī gada 24. februārī māksliniece bija spiesta vienā nelielā mugursomā salikt nepieciešamākās mantas un pamest Kijivu, kura tieši šajā dienā piedzīvoja pirmo bombardēšanu no Krievijas armijas spēkiem. Tā kā Ludmila Natsvlišvili – draugu vidū saukta par Ļusju – nevarēja paņemt līdzi gleznošanas piederumus, viņa paķēra tikai skiču albumu un zīmuļus. Pēc divām dienām viņa nokļuva Polijā un marta sākumā savas sajūtas un pārdzīvojumus sāka attēlot zīmējumos. Tapa "Kara dienasgrāmata" – tāds ir arī izstādes nosaukums. Kā uzsver māksliniece: "Karš parādīja, kas mēs patiesībā esam, atkailināja mūsu dvēseles, nometot visu lieko. Atkailināti ķermeņi ir kā mūsu nedrošības simbols šajā pasaulē." 

Ludmilas Natsvlišvili darbi izstādē "Kara dienasgrāmata"

Par pirmajām lietām, kurām ķērusies klāt, karam sākoties, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" izstāsta Natsvlišvili: "Kad daudz maz nokļuvu atpakaļ pie sajēgas, četru dienu laikā apzvanīju savu tuvāku un tālāku paziņu loku, savus klientus, esošos un bijušos kolēģus; cilvēkus, kuri kaut kādā veidā ir ietekmējuši to, ko un kā es daru kā māksliniece. Dažreiz tās bija pavisam īsas teksta sarakstes, taču man bija ļoti svarīgi zināt, kas ar viņiem notiek. Šo dienu laikā es jau pavisam nomierinājos, jo sapratu, ka man svarīgo cilvēku loks ir drošībā, kaut vai relatīvā. Tad piezvanīja mana bērnības draudzene, kura jau piecus gadus dzīvo Rīgā, un uzaicināja mani uz šejieni, sakot, ka palīdzēs man ar mājvietu. Es viņu uzreiz brīdināju, ka tad, kad es ieradīšos, es uzreiz ķeršos pie darba. Tad, 

kad tu esi dzīvojis pastāvīgā trauksmes stāvoklī, ir ļoti svarīgi ar kaut ko nodarbināt smadzenes, lai nesāktu nemitīgi ritināt ziņu rindas viedtālrunī vai datorā. Protams, ir vēlams, lai šī nodarbe būtu saistīta ar tevis paša arodu. Tehnika, kuru es vislabāk pārvaldu, ir zīmēšana. 

Tad, kad es četras vai piecas dienas pavadīju Polijā, es uzreiz pieteicos brīvprātīgajā darbā. Taču jāatzīst, ka tā bija ļoti haotiska pieredze, tādēļ, ka šīs sabiedriskās organizācijas pieņem katru, kurš piesakās, un ne vienmēr ir precīzi skaidras katra brīvprātīgā prasmes vai tieši to trūkumi. Vārdu sakot, visi darīja visu. Mans uzdevums bija sarūpēt ķiveru un bruņuvestu krājumus, taču jau otrajā dienā es sapratu, ka man tas morālā ziņā ir ļoti grūts uzdevums. Es sev jautāju: "Ko tas vispār nozīmē, kādā sakarā man jāmeklē automāti, bruņuvestes un ķiveres? Varbūt, ka es sapņoju?" Bet, no otras puses, es iepazinos ar daudziem jauniešiem, kuri degošām acīm un ar lielu entuziasmu veic brīvprātīgo darbu tieši armijas vajadzībām. Tāpēc es nolēmu, ka man jāpilda tāds brīvprātīgais darbs, kurš atbilstu manai profesijai. 

Mani uzrunāja grupa ar bērnu psihologiem, kuri apkopoja stāstus bērniem par to, ko nozīmē karš un kāpēc tas notiek. Kāpēc ir jāsēž bumbu patvernē un kāpēc tētis šobrīd nav blakus. Viņi mani uzaicināja ilustrēt dažus no šiem stāstiem, jo bumbu patvertnēs ir ļoti slikti ar elektroenerģijas padevi. 

Tā kā lasīt šādos apstākļos ir grūti, tad vismaz aplūkot bildītes ir vieglāk. Vēl mēnesi pēc tam veidoju šīs ilustrācijas, bet tad šajā projektā ievirzījās doma par audiogrāmatas formātu, kur šos tekstus var lejupielādēt viedtālrunī un pēc tam klausīties arī bez interneta pārklājuma. Tāpēc sapratu, ka pamazām nepieciešamība pēc maniem zīmējumiem samazinās, un uzrunāju savu draudzeni, kura mani uzaicināja uz Rīgu. Teicu, ka labprāt pasniegtu zīmēšanas privātstundas bērniem, vai viņai nebūtu kāda pazīstama ģimene, kuru tas interesētu? Un, tā kā viņa šeit dzīvo jau piecus gadus, kontaktu loks bija pietiekams, un šādu ģimeni mēs atradām. Es jau, protams, sapratu, ka šī ģimene nemaz tik ļoti nerāvās pēc savu bērnu izglītošanas mākslā, bet ka vecāki to uzskatīja arī par sava veida labdarības darbu. Nu jau es esmu iepazinusi veselu rindu ļoti atsaucīgu ģimeņu, un ir izveidojusies tāda kā labo cilvēku ķēde. Es jūtos droši un nemaz ne vientuļi – Latvija un tās cilvēki mums ir ļoti palīdzējuši."

Ludmilai Natsvlišvili atzīstu, ka viņas zīmējumi ar krāsainajiem zīmuļiem līdz grīdai atritinātā skiču albumā man atgādina Pablo Pikaso tā dēvēto "zilo periodu". Cilvēku attēli un teksta rindas ar zilu un dzintarainu toņu vijumu rada viegli nostalģisku un teju terapeitisku noskaņu. Māksliniece atteic, ka ir liela Pikaso cienītāja un viņai ļoti patīk šis viņa periods, ko gan nevarētu teikt par meistara vēlīnajiem eksperimentiem. Natsvlišvili atklāj, ka viņu uzrunā zilā krāsa kā tāda un ka pašas darbos tā vienmēr ir klātesoša: "Reiz kāds psihoterapeits man pastāstīja, ka zilā ir intelekta krāsa un ka tās lietojums nozīmējot to, ka cilvēks, kurš to dara, daudz un intensīvi domā, varbūt pat filozofē. Manā gadījumā šī krāsa ir manu pārdzīvojumu sublimācija. Jo pārdzīvojums ir kā pamats katram manam darbam, kuram tiek veidots kaut kāds izrisinājums un arī tēmas noslēgums. Taču šīs izstādes gadījumā tēma nebūt nav slēgta. Piemēram, 

šajā skiču albumā es veidoju sarakstu ar ilustrācijām, kuras iedvesmoja ieteikumu saraksti, kuri kādā otrajā kara nedēļā parādījās soctīklos. Tie bija ieteikumi tiem cilvēkiem, kuri kara dēļ bija apjukuši un nevarēja paši sev noformulēt, kā viņi jūtas un kas viņiem būtu jādara."

Māksliniece uzskaita daždažādos ieteikumus: "Nu, piemēram: "Ja tev ir resurss, izmanto to!" Jebkāda veida resurss. Nebaidies un liec to lietā! Nākamais: "Atvēli ziņām tikai vienu stundu dienā!" Tādēļ, ka ja tu ļausi ziņām sevi iesūkt, tu iztērēsi savu nervu resursus. Es vienmēr raudu, kad lasu ziņas, un man liekas, ka pēc tam jau skumjas pāries, bet nepāriet gan, un diena tad ir sabojāta. Man vispār acis ir slapjā vietā, kā mēdz teikt. Ļoti ātri varu sākt raudāt, un tas man tāds kā mantojums no mammas, arī viņai ir tāpat. Bet te nākošais ieteikums: "Brīdī, kad liekas, ka pasaule tūlīt, kuru katru brīdi sabruks pilnībā, centies palīdzēt citiem." Šeit ir ieteikumi par to, kā saglabāt mentālo veselību kara laikā, viens no tiem skan: "Pieturieties pie vienkāršiem ikdienas rituāliem un sekojiet, lai tie atkārtotos katru dienu." Sākot no rīta skrējiena un beidzot ar iepirkšanos. Jā, pat mazas, bet noderīgas vai sirsnīgas lietas iegāde var palīdzēt. Piemēram, es zinu vairākas savas draudzenes, kuras ņem kredītus, lai iegādātos smalku apakšveļu. Naudas nav, bet vismaz uz to konkrēto brīdi ir prieks. Nākamais padoms: "Neaizmirstiet par mūsu mazajiem brāļiem". Tātad, par mājdzīvniekiem. "Noteikti veiciet rīta vingrošanu vai kādu citu fizisku aktivitāti." "Turpiniet pildīt savus profesionālos darba pienākumus, kaut arī liekas, ka apkārtējie apstākļi tam ir pilnīgi nepiemēroti". "Nenoslēdzieties sevī, bet kontaktējieties, sarunājieties ar draugiem un ģimeni". Jo pirmajās kara dienās cilvēki ļoti reti atbildēja uz telefona zvaniem, viņiem bija grūti sarunāties. Ja tev jautā – kā tev iet –, ko tu atbildēsi? Kaut gan šādu ieteikumu, kurus iepriekš nolasīju, kara sākuma nedēļā nebija, cilvēki intuitīvi juta, ka pietiek ar atbildi – man ir labi, es esmu dzīvs –, bez nekādiem plašiem izvērsumiem. Un jautātājs to sapratīs."

Vēl bez Ludmilas Natsvlišili darbiem Kalnciema mākslas galerijā šodien un rīt ir skatāma foto ekspozīcija "Zaudētie sapņi", kuru veidojusi viena no pazīstamākajām Ukrainas modes fotogrāfēm Viktorija Rihktik. Viņa ir Natsvlišili vienaudze, izglītojusies Kijivas Nacionālajā Kultūras un mākslas universitātē. Profesionāls padziļinājums fotomākslā gūts Kijivas Fotogrāfijas skolā. Mākslinieces fotodarbi balansē uz atsvešinātas grafikas un glancētu žurnālu glamūra robežas, tā arī paliekot šajā viduspunktā. 

Noslēgumā mākslinieces sacītais par savu izstādi "Zaudētie sapņi": "Tā ir par ikvienu ukraini. Ikkatram, kurš ieraudzīs šīs fotogrāfijas, būtu jāsaprot, ka bezrūpīga dzīve var beigties jebkurā brīdī. Mani izstādes darbi ir veidoti Ukrainā, toreiz vēl mierīgā Kijivā, kur es biju viena no vadošajām modes fotogrāfēm. Šeit, emigrācijā, es esmu cilvēks, kura sapņus iznīcināja karš un kuram viss jāsāk no sākuma. Šobrīd man ir viens sapnis – Ukrainas uzvara – un man nav šaubu, ka kopā mēs uzvarēsim."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt