Gleznotāja, grafiķa un animatora Kārļa Vītola izstādi "Beigas” veido viens darbs – tā ir desmit minūšu gara animācijas filma, kura tiek projicēta uz izstāžu zāles "Arsenāls” radošās darbnīcas sienas. Vasarā šīs telpas grīdu klāja zāliens, pa kuru tika dzenātas mākslinieku apvienības "Golf Clayderman” golfa bumbiņas, šobrīd noskaņa ir meditatīva un pulsējoša. Vispirms – paša Kārļa sakomponētās mūzikas dēļ.
Filma stāsta par debesu grāfa Pīlādža piedzīvojumiem laikā un telpā pēc tam, kad viņš, būdams vecs vīrs, ūdens atspulgā ierauga sevi jaunāku. Nākas saprast, ka no šī brīža par nākotnes plāniem viņš spēs domāt tikai pagātnes formā.
Ierosmi jaunajā filmā redzamajai estētikai un laukumu kompozīcijām Kārlis guvis no angļu hiperreālista Deivida Hoknija darba "Šļaksts”.
“Pirmais impulss bija kādā 2005. vai 2006. gadā, kad es redzēju gleznu "Šļaksts". Tas tā ieblieza, ka varētu veselu filmu uztaisīt,” stāsta mākslinieks Kārlis Vītols.
“Metode bija bija interesanta, kad taisa valsts pasūtījumu – animāciju vai filmas –, visam jābūt skaidram un saplānotam, ko parādīt naudas devējiem.
Šeit ir pilnīga brīvība, varēja ļauties tādam kino radīšanas procesam, kas man pašam patīk. Un arī lai rezultāts pašu pārsteigtu. Man patīk izdomāt. Laiks starp izdomāšanu un realizēšanu ir īss un nepaspēju nogurt no savas idejas,” atzīst Vītols.
Otrs nozīmīgs iedvesmas avots – amerikāņu nenaratīvā jeb bezstāstījuma kino tradīcija un tās pārstāve, režisore Maija Derēna, ar kuras darbiem Kārlis iepazinies lekcijās pie režisora un kino teorētiķa Jāņa Putniņa.
“Sapratu, ka kino tiek patērēts kā veids, kā slinkam lasītājam iebarot stāstu, bet amerikāņi meklē nenaratīvo kino, kā iedarboties uz muguras smadzenēm, kā padarīt kino piedzīvojumu transcendentālāku, ne tik literāri burtisku,” skaidro Vītols.
Mākslinieks arī stāsta, kā tapis darbs “Beigas”.
“Katru rītu gāju uz darbnīcu taisīt filmu. Es nezināju, ko es tajā dienā darīšu, bet gāju ar mērķi pabeigt vakardienas iesākto. Bet tas nekad nenotika. Tad bija viens mirklis, kad bija tāda materiālu jūra, ka nezināju, kā to sastrukturizēt. Nomierinājos, jo visi materiāli radušies no manas galvas un tur ir punkti, kas tos saista. Atlika tikai saprast, kas vēl jāuztaisa, lai savienotu. Tad izveidojās stāsts,” atklāj Vītols.
Darbā skan arī Kārļa Vītola paša komponēta mūzika
"Dažkārt vēlme taisīt mūziku filmai ir motīvs taisīt filmu, jo man šausmīgi patīk ķimerēties ar skaņām, patīk pašam uzspēlēt.
Man liekas, mūzika ir māksla pāri visām citām mākslām, jo mūziku tu uztver fiziski, to var ar ķermeni uztvert," bilst Vītols.
2016. gadā tapusī Kārļa Vītola animācijas īsfilma “Mīnotaurs” apbalvota Latvijas Nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps”, Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā “2ANNAS”, apvienotajā Eiropas Savienības–Ķīnas filmu festivālā un citos, savukārt šobrīd Kārlis strādā pie animācijas filmas projekta pēc Kārļa Skalbes pasakas "Gulbju jaunava” motīviem.
Sekot debesu grāfa Pīlādža piedzīvojumiem izstāžu zāles "Arsenāls" radošajā darbnīcā iespējams līdz 6. janvārim.
