“Mēs visu laiku runājam, ka pietrūkst šī pēckara mākslas muzeja, un te ir vēl viens spilgts piemērs, ka tas periods ietekmē ne tikai māksliniekus – tas ietekmē katru no mums,” atzina fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe. “Te mēs to parādām caur mūziķiem, cik daudz par pēckara mākslu var pateikt viens komponists, viens mūziķis, grupa. Viņus tas iedvesmoja, jo darbi radās uz vietas, viņi paņēma gleznu, aizbrauca uz studiju, un tīra interpretācija – tur nav nekas ilgi domāts, viņi skatījās uz gleznu un radīja.”
Mākslas zinātniece Helēna Demakova par elitārā gleznotāja Bruno Vasiļevska daiļradi nesen uzrakstījusi grāmatu “Ideālā pasaule. Ētika ir visas viņa dzīves un darbu pamats”.
“Šajā darbā Bruno Vasiļevskis gluži tāpat kā citos skatījās dabā,” uzsvēra Demakova. “Gleznoja katru no saviem darbiem pusgadu tādā apkopojoša reālisma stilā, tātad sublimējot to enerģiju, savu skatīšanās enerģiju, būtībā izsakot caur krāsu un kompozīciju ne tikai redzamo, bet arī tādu idejiski augstāku pasauli.”
Iedvesmojoties no tās pašas Bruno Vasiļevska gleznas, scenogrāfiju radījis Krišjānis Elviks.
Jau pēc divām nedēļām Vasaras mājā skanēs Imanta Kalniņa kompozīcija par mākslinieka Māra Ārgaļa darbu “Bez nosaukuma” GolfClayderman scenogrāfijā.