Mākslinieks Uldis Zemzaris atzīmē, ka Alfeja Bromulta darbos pavisam vienkārši un skaidri redzam savu zemi, savus cilvēkus ziedošas labvēlības daiļumā, mīlot savu Tēvu zemi, savu iekopto un sargājamo dabas stūrīti, staltos bērzus, ziedošos dārzus, likteņupju krastus, rasotos vasaras rītus ar skanīgo gaisu un miglu, pamalē peldošajiem gubu mākoņiem kas ir vislielākais gandarījums sirdij un prātam. Meistara radošā darba pamatā ir ar sirdsacīm skatītā dzīves realitāte, ko uzskatīja par visgodīgāko pamatojumu mākslai.
Agrā bērnībā bērns būdams, ejot ganu gaitās topošais mākslinieks izjuta dabas varenību, ar ogles vai ķieģeļa lausku zīmēja redzēto uz akmeņiem vai pamestām lubiņām. Mācījies Tautas augstskolā pie Romāna Sutas, pēc tam Jēkaba Bīnes studijā, vingrinājies arī veidot pie Gustava Šķiltera un bijis audzēknis arī Jāņa Tilberga studijā. Studijas Mākslas akadēmijā sācis jau otrajā kursā pie Konrāda Ubāna, Kārļa Miesnieka, meistardarbnīcas vadītājs bija Ludorfs Liberts. Reizēm konsultējies arī pie Vilhelma Purvīša. Darbu pie diplomdarba izjauca karš.
A. Bromults pēc kara, strādājot kombināta ‘’Māksla’’ portretu cehā, iekļāvās Mākslinieku savienības portretistu grupā un piedalījās šī žanra atdzīvināšanas pasākumos. Desmit studiju gados Alfejs Bromults apguva mākslinieka gleznotāja profesiju izcilu profesoru vadībā un ātri ieauga latviešu glezniecības tradīcijās, tālāk veidojot pats savu personīgo stilu.
Līdzās ainavai, otrs nozīmīgākais viņa aizraušanās lauks ir portrets. A. Bromults bija vērotājs, vērtētājs, izteiksmīgā un būtiskā atlasītājs tādēļ kā portretists vienmēr tika pārstāvēts latviešu mākslas augstākajās reprezentācijās. Mākslinieks ir portretējis savus kolēģus Kārli Miesnieku, Jāni Rikmani, Valdi Kalnrozi, Kārli Sūniņu, Jāni Pauļuku un citus.
