Fotogrāfa Pētera Vīksnas Rīgas pilsētvides tvērumi iepazīstina ar mākslinieka Oskara Pavlovska vides ilustrācijām, savukārt arhitekta Nikolaja Hercberga pagājušā gadsimta starpkaru periodā uzņemtās fotogrāfijas veido precīzu vizuālo sabalsojumu ar to, kā Rīgas apkaimes izskatās šodien. Grāmatas dizainu veidojis Aleksejs Muraško.
"Grāmatas aizmetnis bija Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles "MikroRiBOCA" projekts ar Oskaru Pavlovski, ilustratoru, kur viņš pilsētā radīja tādu kā portretu galeriju ar ielās un vietās noskatītu personāžu sejām, apveidiem, kustībām," atklāj izdevuma redaktore Ieva Laube. Šie darbi “wheatpaste” tehnikā tika izlīmēti pilsētā. Tās ir ar klīsteri pielīmētas papīra izdrukas.
Šis izdevums ir gan izklaidējošs un arī izglītojošs.
"Tas ir veidots vairāk izklaidus; vai tas arī automātiski nozīmētu, ka viņš ir izklaidējošs, to ir grūtāk pateikt," vērtē projekta kurators Kaspars Vanags.
Savā ziņā izdevums "Drīz" ir arī ceļvedis.
"Man liekas, savulaik bija problēmas "Delfiem", ka viņiem nebija kultūras sadaļas, bet bija tikai izklaide, un tad viņi nezināja, kur likt Vijas Artmanes nekrologu. Es domāju, ka ar šo grāmatu ir līdzīgi, tā zināmā mērā stāsta par to Rīgu, kas aiziet no mums un līdz ar ko tas izklaides aspekts ir ambivalents, divdomīgs,” uzskata Vanags.
Tā kā šis ir stāsts par Rīgu, kas no mums aiziet, jābūt labam līdzsvaram, lai pārdomas nepadarītu par vienkārši nostalģiju.
"Nostalģiskais, varbūt vēsturiskās fotogrāfijas vedina par to domāt. Man šķiet, mēs ļoti skaisti esam sapludinājuši ar Venta esejām, kas ir tāda īsta šodienība. Tas pats ar Oskara ilustrācijām, kas parādās pilsētā, un, protams, arī Pētera fotogrāfijas.
Man liekas, tas visu saliek tādā kā komponentē, kur īstenībā nav vietas nostalģijai. Tev jāseko līdzi, jābūt tādu diezgan asu skatu uz šodienu un to, kas tagad notiek," analizē Laube.
Izdevuma tekstu autors Vents Vīnbergs atklāj, ka, tiekoties ar lasītājiem nesen aizvadītajos Grāmatu svētkos, varējis manīt, ka daudzi bijuši izbrīnīti par izvēlēto skatupunktu un nav pieraduši uz Rīgu skatīties no šāda rakursa, kas izvēlēts grāmatā.
"Tas viss turklāt tapis tikko pagājušā gada laikā, tās piezīmes lielākoties ir manas klejotāja dienasgrāmatas piezīmes. Tāpat Pētera fotogrāfijas, tāpat Oskara māksla. Tas viss notiek tieši šobrīd. Tas arī vēl Alekseja Muraško izpildījumā nav gluži žurnālu galdiņu izdevums. Viņu var pasist padusē un tiešām izmantot par ceļvedi," skaidro Vents Vīnbergs.
Vanags norāda, ka grāmata stāsta par citiem radošiem laika pavadīšanas veidiem, kas nav saistīti ar radošajām industrijām vai tieši izklaides biznesu.
"Nav obligāti jāpērk kino biļete un jāiet uz kino vai jāmaksā ikmēneša "Netflix" abonements.
Reizēm tu vienkārši vari uzlikt mūziku austiņās un iet pa pilsētu, un pilsēta tev ir kā tāds kino, kam pats veido savu scenāriju, savas filmēšanas vietas atrodi, ieej pagalmos, kāpņu telpās, sāc sarunāties ar svešinieku.
Tādā ziņā tā, protams, ir kā tāda alternatīva izklaides klāstam, iedrošināt meklēt piedzīvojumus pilsētā, kura ir visu mūsu dzīves platforma," uzskata Vanags.
Arhitekta Nikolaja Hercberga mantojumu, strādājot pie projekta, Ieva Laube atklājusi Kinofotofonodokumentu arhīvā, pētot ielas.
"Pirmoreiz atlasīju kādas 250 fotogrāfijas, kuras mēs paņēmām uz pirmo apskati. Vai tās būtu tās, ko mēs sajūtam kā Rīgu, ko gribam arī rādīt, ar to kaut kādu noslēpumu, ar to, kas saiet kopā ar laikmetīgiem darbiem, ar Venta tekstiem," stāsta Laube.
Nikolaja Hercberga fotogrāfijās parādījies tieši meklētais – pagalmi, industriālās telpas, noliktavas, ielu ainas, arī veci benzīntanki no 20. gadiem.
"Tā sajūta, kas rodas par pilsētu tajā laikā, ir no tādas kā metropolītiskas Rīgas, ar krāsojumiem, ugunsmūriem, reklāmām, un tādas kā pilsētas nomales,
kur Ģertrūdes ielā pie tagadējā Barona centra pat ir atrodami veci vienstāva namiņi ar puķu dobēm un vistām, kas ganās kā 20. gados. Un tas bija tas, kas mums šķita fantastiski un suģestējošu tajās bildēs," skaidro Laube.
Vanags stāsta, ka Hercberga fotogrāfijās ieraudzījis to, ko paši mīl atrast savos klaiņojumos pa pilsētu. Nikolajs Hercbergs, iespējams, pēc Pirmā pasaules kara ir strādājis par nekustamo īpašumu mākleri, un līdz ar to viņš ir skrupulozi fotografējis namīpašumus, izejot cauri visiem pagalmiem un palīgēkām.
"Laikam fascinējošākais ir tas, ka, salīdzinot tās fotogrāfijas un iekšpagalmu stāvokli tolaik un tagad, tās gaidas pēc pārmaiņām, vai tā sajūta, ka drīz te viss būs citādāk, arī bijusi tolaik," bilst Vanags.
Venta Vīnberga tekstos ir manāma gan mākslas teorija, pārdomas un mākslas teorijas robežās, un ir arī personiskas atmiņas un tādas personiskas refleksijas.
"Viena lieta, ko es uzreiz redzēju, ka nekāda teorētiska eseja, kādas mēdz likt mākslas izdevumos, neiederēsies.
Līdzīgi kā Pēteris ar fotoaparātu vai Oskars ar savām ilustrācijām pilsētvidē, es arī klaiņoju ļoti daudz apkārt, un es to daru ne tikai izklaidējoties. Ļoti daudz ko var izdomāt staigājot. Es vienkārši bieži vien pastaigas izvēlos, lai lēnā garā izdomātu, kas man ir jāuzraksta. Bieži vien tās dienas piezīmes, dienasgrāmatas piezīmes ir tas, kas ir par to dienu sakrājies," par tekstu tapšanu stāsta Vīnbergs.
Ceļvedis, fotoalbums, gan aizpildīta, gan pamazām aizpildāma dienasgrāmata – Rīgas starptautiskās mākslas biennāles RIBOCA izdevums "Drīz", kurš lasāms arī krievu un angļu valodā, ir daudzveidīgs formāli un saturiski.
