To veido 108 attēli, kas atdarina kabatas kalendāra formātu, bet konceptuāli apspēlē erotisko kalendāru žanru. Izstādē kalendāri izvietoti seifā līdzās silikona krūtij “stresa noņemšanai”, kas ir vēl viena ironiska replika par funkcionālu skatījumu uz sievietes ķermeni un tradicionālajām dzimtes lomām.
Mazs, privāts noslēpums
“Atceros puskailo meiteni no ārzemju kalendāra sava vectēva āra mazmājiņā,” par darba ieceri stāsta Eva Vēvere. “Meitene tur karājās ilgus gadus, kaut kādā pasteļkrāsas apakšveļā. Smaidīga. Kādreiz kalendārs bija pilns, bet vēlāk tikai viena lapa. Domāju par to, kā atmiņa glabā šādus attēlus. Pirms dažiem gadiem kādā savā mākslas projektā ievietoju Vivianas Vestvudas (Wivienne Westwood) apakšveļā tērpta vīrieša attēlu tualetes telpā. Tā bija mana pirmā atbilde attēlam no bērnības. Darbs “Kolekcija” ir jau otrais sveiciens, šoreiz paplašinātā teikumā.”
Žanra likumi pieprasa, lai “kalendāra meitene” ir pieejama, atvērta, draiska un vienmēr labā omā. Viņai nemēdz būt PMS vai, vēl sliktāk, – asiņošana. Viņa nepaliek stāvoklī un nezīda bērnus. Viņa pastāv vīrieša skatiena dēļ, lai celtu vismaz viņa pašapziņu, ja ne ko citu. Par sievietes izvēli pildīt šo lomu parasti jautājumus neuzdod. Tiek pieņemts, ka iespēja būt iekārojamai un valdzinošai pati par sevi sniedz gandarījumu, jo apliecina viņas vērtību un glaimo pašapziņai. Sliktākajā gadījumā viņai tiek samaksāts par fotosesiju vai citiem pakalpojumiem. Par šo nozīmju slāni darbā signalizē seifs, kas ne tikai iezīmē erotiskā piedzīvojuma diskrēto, noslēgto un ekskluzīvo iedabu, bet arī atgādina par varas attiecībām un naudu.
Veidojot “Kolekciju”, Eva Vēvere ir veikusi radikālu sievietes krūšu nozīmju lauka paplašinājumu, kas sastāv gan no atrastiem, gan īpaši radītiem attēliem un tekstiem no dažādiem avotiem. Komiskais, satīriskais, gleznieciskais, erotiskais, mātišķais, sadzīviskais, ironiskais un triviālais aspekts veido plūstošu stāstījumu par to, cik dažādi var uztvert krūtis, kādas pretrunīgas, marginalizētas vai nesaprastas nozīmes tām tiek piešķirtas un ko tas liecina par mūsdienu sabiedrību, tās vērtībām, sievietes lomām, iespējām, vēlmēm.
Darbs apliecina pozitīvu attieksmi pret ķermeni un empātiju kā, iespējams, vienīgo atribūtu, kas skatienu padara leģitīmu.
“Modele lido pie jums. Lai meikapisti un vizāžisti beidz slaistīties”*
Zīmīgi, ka kopš izstādes atklāšanas 24 “Kolekcijas” attēli ir pazuduši. Varbūt pat vairāk. Kāda mākslinieces paziņa, kura bija paņēmusi, vēlāk taisnojās: “Es nezināju, ka nevar ņemt”. Bet kāpēc gan varētu? Vai tad muzejā kāds ņem darbus uz mājām? Vai paņēma tāpēc, ka tas ir mazs kalendāriņš, vai tāpēc, ka tajā attēlotas krūtis? Vai tāpēc, ka attēli nav pie sienas un to ir daudz? Kaut kas tajā visā ir mulsinoši.
“Mūsdienās jau papīra kalendārus vairs nelieto, pat menstruāciju datumus man fiksē aplikācija telefonā,” piebilst cita paziņa. Tomēr arī viņa izstādes atklāšanā ir paņēmusi kalendāru un priecīga ar to dodas projām. Citas izstādes apmeklētājas jūtas vīlušās, ka “Kolekcijā” nav viņu krūšu fotogrāfiju. “Kāpēc nenofotografēji manas krūtis? Un Karīnai arī ir brīnišķīgas krūtis, kāpēc neņēmi viņu par modeli?” seko jautājumi.
Pārbaudot nočieptos attēlus, māksliniece konstatē, ka pārsvarā ņemti teksti, akadēmijas laika kailo modeļu skices un klasiskās mākslas piemēri. Visintriģējošākie attēli palikuši izstādes seifā.
Vīriešu tēma
Kāds cits vīrietis esot interesējies: “Kāpēc izlēmāt piedalīties šādā izstādē? Krūtis tomēr ir vīriešu tēma.” – “Ziniet, man tomēr arī ir, ko teikt. Man dzīvē ir bijis posms, kad sarunājos ar savām krūtīm. Tik personiskās attiecībās mēs esam,” iespējamo atbildi savā prātā formulē māksliniece, taču skaļi viņa to nesaka. “Laikam četrdesmitgadnieku krīze,” viņa dzird citu atzinumu par savu dalību šajā izstādē. “Man patīk, ka cilvēkiem ir viedoklis. Tā es uzzinu daudz ko jaunu par savu vietu laikā un telpā. Un to, kā tas izskatās no citiem skatpunktiem,” Eva komentē situāciju.
Nevar noliegt, ka izstādes kontekstā saņemtās replikas ir daiļrunīgi simptomi Latvijas sabiedrības (vai kādas tās daļas) (ne)spējai revidēt savus aplamos spriedumus par sievieti mākslinieci, sievietes ķermeni un viņas tiesībām runāt savā vārdā.
“Visinteresantāk ir “Kolekciju” skatīties ar kādu kopā,” Eva stāsta. “Vērot, kuri attēli un cik dziļi iedarbojas, kā cilvēki brīnās vai saraujas. Kā viens attēls ietekmē otru. Kā pamazām skatiens kļūst arvien vērīgāks, pamana, atceras, salīdzina un iztēlojas. Kā veidojas saruna par personīgo pieredzi un uztveri.”
Ielūkoties “Kolekcijā” un saskatīt tajā sev personīgi svarīgo vai sociāli aktuālo var paspēt līdz 2. septembrim Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
* Citāts no īsziņas, ko māksliniece saņēma pirms vienas no izstādes darba fotosesijām.
