Pati jaunā autore, kas šobrīd ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālas komunikācijas nodaļas maģistrantūras studente, jau iepriekš ir atklājusi divas personālizstādes – "Peldētāji" ("DAD cafe",2016.) un "Atspīdumi. Manējie" (Ojāra Vācieša muzejs, 2014.). Māksliniece, kas iepriekš vairāk strādājusi tonāli niansēti glezniecībā, savos pēdējā laika darbos pievērsusies pašrefleksijai, to multimediju tehnikās apvienojot ar dažādu arhetipisku tēlu izspēli.
Aspazijas māja Dubultos ir viens no šai literārajai autorei veltītājiem vairākiem memoriālajiem muzejiem – mājām, taču šis ir īpašs ar to, ka tas ir nevis populārā Raiņa un Aspazijas muzeja struktūrvienība, bet no tās neatkarīga organizācija, kura pieder Jūrmalas pilsētai. Tāpat šī vieta, kur tikpat kā un beidzot Raiņa nav – šajā 1903. gadā celtajā koka arhitektūras piemineklī Aspazija viena pavadīja pēdējos sava mūža desmit gadus, joprojām aktīvi radoši strādājot un piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Šis nams, ja neskaita Raiņa bisti un kopīgas fotogrāfijas skarienjūtīgajā ekrānā, ir veltīts tikai viņai. To uzsver arī muzeja darbiniece, kas pie ieejas laipni sagaida apmeklētājus, lai ievadītu tos tālāk neapšaubāmi mājīgajā un no interjera viedokļa kužiski interesantajā ekspozīcijā. Patiešām Aspazijas gars te ir visur, iemiesojies pat veiklā video projekcijā viņas pašas gultas spilvenos, kas mani nobiedē negaidot.
Rakstnieces uzburtā klātesamība ir tik spēcīga, ka gribot negribot atstāj arī savu ēterisko nospiedumu Rutes Martas Jansones izstādes telpā.
Māksliniece nelielās, caurstaigājamās istabas sienas apvijusi ar garu, te krokotu, te nostieptu brīvi piekārtu kokvilnas audeklu, kas ir izstādes vizuāli vadošais elements. Uz tā secīgi kadrējas ekspresīvu triepienu kaskādes, kas mijas ar ogli veiktos pierakstu fragmentos. Vietām samanāmi jūgenda stila apdrukas motīvi un stilizēti augu elementi. Darba tonālais risinājums un ritms man saistās ar remonta laikā atsegtām 19./20. gadsimta mijas sienām. Šis gleznojums šķiet kā apzināti veidota skiču un radošu impulsu kolāža, kurā joprojām veiksmīgi jūtama radošā neprātīguma un pārsteiguma enerģija. Otrpus telpai piekārtas divas jau rāmākas gleznas – viens abstrakts vertikāls garformāts, kurā it kā jau iepriekš minētie jūgendiskie motīvi sairst vieliskā organikā un iztek paši sevī. Blakus tam klasiskā mierā un pieradinātā erotikā redzams sievietes ķermenis. Bez galvas, bez pēdām, bez rokām. Telpas centrā uz sintētiska materiāla izdrukāts un iekārts jau nākamais šķidrauts – tā ir pašas Aspazijas ar roku rakstītās lugas daudzkārt palielināta fotokopija. Materiāls ir viegli caurspīdīgs. Istabas stūrī novietota tumša, lakota taburete, kuras viena no kājām aizstāta ar bērza stumbenī tēstu zīmuli (?).
Turpat tālāk grīdā ir ar iebūvētu stikla plāksni pārsegta lūka. Iespējams, ka tas ir pagrabstāvs, kurā redzami nama vēsturiskie pamati – tā mēdz apmeklētāju priekam ierīkot pēdējās desmitgadēs renovētajās senceltnēs. Šajā gadījumā gan mūri nav pārāk izteiksmīgi, bet te ievietota vēl viena izstādes daļa – uz ekrāna redzama abstrakta, mainīga animācija, kurā ņirb tumši liesmu un ziedu motīvi. Bedres centrā rotē mākslinieces gleznots melnbalts pašportrets. Tas nerimtīgi virpuļo uz riņķi fonā skaļi skanošajā Jura Karlsona sacerētā baleta "Sudraba šķidrauts" atkārtotajos fragmentos.
Lugā "Sudraba šķidrauts" līdz tam dziļā mežā mītoša jaunā sieviete pareģe Guna, kurai īpašās spējas dod spīdošs šķidrauts – tāds kā caurspīdīgs un reizē mirdzošs burvju lakats, kas saskaroties ar realitāti – cilvēku kaislībām un reālpolitiku – neiztur emocionālo krīzi, sabrūk un pati kļūst par atriebēju un slepkavu. Aspazija lugas tēlus ir veidojusi cietus un stingrus – tie ir bez cilvēcīgas daudzpusības, jo patiesībā ir nevis dzīvas būtnes, bet dažādu ideju un morāles pretrunu iemiesojums. Tāpēc man intriģējoša šķiet jaunas sievietes un 21. gadsimta mākslinieces Rutes Martas Jansones motivācija ķerties klāt šī iepriekšējā laika darba vizuālai interpretācijai. Pārlasot izstādes ievadtekstu, kļūst skaidrs, ka
Aspazijas lugā mākslinieci saista nevis 1905. gada revolūcijas priekšvēstnešu meklēšana un līdzību savilkšana ar mūsdienu viltus ziņu tematiku, bet drīzāk tas ir mēģinājums pašai kā garīgai radītājai – sievietei atrast sevi gan Gunā, gan Aspazijā.
Guna atsakās pūst karaļa Targala propagandas stabulē, Aspazija ar sevis radīto tēlu un sevi pašu lauž pieņemtos uzskatus par sievietes mērķiem un uzdevumiem, Rute Marta Jansone pēc vairāk nekā simts gadiem to visu paņem un padara cilvēcīgu, caur savām pārdomām dodot šai idejiskajai vienībai intīmu un siltu elpu. Manā skatījumā vērtīgākā šī izstādes daļā ir tā, kas atrodas skatītāja ķermeņa vidusdaļā un nedaudz uz augšu. Ķeblis ar kleino kāju un rotējošā un ņirbošā animācija un portrets grīdas bedrē ir liekas detaļas, ar kurām drošībai varbūt vēlreiz gribas pateikt to, kas jau tāpat ir acīm redzams, un reizē savu drosmīgo, tīro domas esenci nedaudz atšķaidīt.
Centrā ir sintētiskais, apdzeltējušais šķidrauts, caur kura puscaurspīdīgumu var skatīties uz garo, ekspresīvo gleznas autu.
Iespējams, ka tā ir iecerētā mākslinieces ideja – burtiski un tieši te vizuāli iezīmēts, kā notiek teksta interpretācija un kā viens radošs darbs var tapt par auglīgu mēslojumu nākamajai radošajai sēklai.
Gar sienu izklātais audekls ir vienlaikus kā no gara, bezlaika hronikas ruļļa izrullēts, bet uz tā ar roku pārrakstītie lugas teksta gabali ir kā dzīvas sarakstes, vai drīzāk dienasgrāmatas atklāsmes.
Rokraksts un brīvi komponētie krāsu, formu laukumi uz kokvilnas lentas ir veiksmīga mākslinieka radošās domas kardiogramma.
Rāmi stāvošais, tīrais sievietes tēls bez ekstremitātēm, un, galvenais, galvas, gan manī rada pretrunīgās pārdomas. Vai tā ir nodeva antīkajam laikmetam (jo Gunas tēls savukārt ir tapināts no Apolona nolādētās grieķu gaišreģes Kasandras, kurai neviens netic, mīta)? Vai tā valdzinošais un tvirtais skaistums ir metafora par radošo dzemdināšanu? Varbūt tieši otrādi – šis glītais ķermenis bez runājošas mutes un domājošajām smadzenēm ir kā norāde par to, ka daļa sabiedrības joprojām vēl ilgojas pēc paklausīgām, ziedus un trušus gleznojošām rāmām māksliniecēm, kuras nemoka emociju krīzes un radošuma vētras ar spožiem ideju uzliesmojumiem. Man gribas ticēt, ka tas tomēr kaut ko nozīmē, nevis nonācis te labākas kompozīcijas pēc.
Izstāde "Sidraba šķidrauts" Aspazijas Mājā Dubultos ir redzama līdz 9.aprīlim.
